Baleta leģenda Arvīds Ozoliņš - magnētiska personība mākslinieces Beļcovas portretos

Arvīds Ozoliņš ir viens no Latvijas baleta lielajiem vārdiem. 20.gadsimta 30.gados viņš dejojis uz Londonas, Montekarlo un pat Dienvidāfrikas skatuvēm, bet vēlāk Rīgā skolojis daudzus jaunos baleta talantus. Ilgus gadus viņu saistīja draudzība ar mākslinieci Aleksandru Beļcovu, kura Ozoliņu iemūžinājusi daudzos savos darbos. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā pašlaik skatāma baleta leģendai Arvīdam Ozoliņam veltīta izstāde, kurā līdzās mākslinieces zīmējumiem aplūkojami arī unikāli foto materiāli un dejotāja skatuves tērpi.

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva zina stāstīt leģendu, ka baletdejotāja Arvīda Ozoliņa un abu mākslinieku draudzība sākusies 30.gadu sākumā, kad māksliniekam bija tikai mazliet pāri 20 un viņš ieradies pie Sutas ar lūgumu uzzīmēt skici kādam baleta tērpam.

„Suta tobrīd strādāja teātrī un uzzīmēja šo skici. Arvīds Ozoliņš kautrīgi pajautāja, cik tad viņam jāsamaksā māksliniekam, un Suta nosauca astronomiski lielu ciparu. Baletdejotājs atzinās, ka viņam nav tādas naudas, un Suta sāka skaļi smieties: tas bija joks! Kopš tā brīža tad arī sākās viņu draudzība, un viņš bieži te viesojās," stāsta Jevsejeva.

Arī pēc Sutas nāves Ozoliņam saglabājās cieša saikne ar viņa atraitni Beļcovu, kura dejotāju portretēja vairākas desmitgades, līdz pat savai nāvei 80.gadu sākumā. Gan mēģinājumu laikā, aizkulisēs, grimējoties, gan skatuves tēlos un arī mājas atmosfērā. Strādājot ar Beļcovas arhīvu, mākslas zinātniece Jevsejeva secinājusi, ka Ozoliņa portretu ir tik daudz un spilgti, ka tie pelnījuši atsevišķu izstādi.

„Ir atsevišķi portreti, kuros Beļcova akcentē to apgarotību, kas viņam piemita. Ne tikai skatuves lomās, bet arī dzīvē.

To atzīmē arī tie, kas viņu pazina: viņš bija dzimis dejai, un to varēja just katrā kustībā,” atklāj Jevsejeva.

„Mūsu mākslai ir tāda īpatnība, ka mēs, baletnieki, visā pasaulē momentā atrodam kopēju valodu, kaut arī viens otra valodu nesaprotam. Bet kaut kā saprotamies, jo balets pats par sevi ir ļoti tuvinoša, visu sasaistoša māksla,” - tā skan paša baletdejotāja Arvīda Ozoliņa balss 1993.gadā intervijā Latvijas Radio. Tajā viņš dalās atmiņās par baleta kolēģiem, to skaitā arī par izcilo krievu horeogrāfu Mihailu Fokinu.

Arvīds Ozoliņš: „Viņš bija ārkārtīgi stingrs un prasīgs. Jau tad, kad bijām Montekarlo baletā, viņš vairākas reizes teica: „Kто не может выдержыть, я не держу!” [Kurš nevar izturēt, to es nepaturēšu! – krievu val.] Pie kam viņš to teica trīs valodās, jo mums bija daudz angļu un franču. Bija nāves klusums, jo, bez šaubām, neviens nedomāja atzīties, ka nevar „выдержыть”. Jo strādāt pie Fokina – tas tomēr bija kaut kas!”

Arvīdam Ozoliņam veltītajā izstādē apskatāms arī viņa foto arhīvs, kurā redzams gan pieminētais baletmeistars Fokins, gan viņš pats baleta viencēlienā „Rozes gars”, ko dejoja Londonas Koventgārdenā un Parīzē. Arī paša uzņemti attēli no tūrēm Rietumeiropā un Dienvidāfrikā 30.gados, “Krievu sezonu” idejas turpinātāja pulkveža De Bazila baleta trupas sastāvā. Turpat arī Ozoliņa čemodāns ar skatuves tērpiem no šīm turnejām.

„Tā bija starptautiska trupa ar dejotājiem no visas pasaules. Pārsvarā tie bija krievu dejotāji, bet Arvīds Ozoliņš no Latvijas nebija vienīgais. Bija arī Simons Šapiro. (..) Šīs viesizrādes notika 30.gados, pēc tam Ozoliņš atgriezās Latvijā un turpināja darbu mūsu operā, arī padomju laikā. Paralēli viņš arī pasniedza,” turpina Jevsejeva.

Kādreizējā balerīna un tagad mākslas zinātniece Ginta Gerharde-Upeniece satikšanos ar Arvīdu Ozoliņu Horeogrāfijas vidusskolā 70.gadu beigās atceras spilgti. Lai gan jau krietni gados, viņš visus aktiermeistarības knifus topošajiem dejotājiem rādījis pats uz sevis.

„Katrs skatiens, katrs žests, katra kustība – tam visam ir kāda nozīme. (..) Tā Eiropas skola, kas nāk no lielajiem klasiķiem, lielajiem baletmeistariem, viņā bija tik organiska! Ja mēs viņu tolaik redzētu Eiropā dejojam, mēs noteikti būtu ļoti lepni,” uzskata Gerharde-Upeniece.

Ar dejotājas un mākslas zinātnieces aci Gerharde-Upeniece jūsmo par Aleksandras Beļcovas precīzi notvertajiem kādreizējā skolotāja portretiem: „Ne katrs var šo kustību uztvert, ne katram tā ir organiska. Bet viņai tiešām ļoti labi izdodas šīs pozas, tēli, galvas pagriezieni līdz pat sīkai niansei, krāsa, noskaņa. Es domāju, ka kaut kāda leģenda viņā ir un kaut kāds noslēpums arī.”

Baletdejotājam Arvīdam Ozoliņam veltītā izstāde noslēgs gleznotājas Aleksandras Beļcovas 125.jubilejas gadu un ievadīs paša Ozoliņa 110.gadskārtu. Izstāde būs skatāma līdz nākamā gada aprīlim.

Šo sestdien, 16.decembrī, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā varat apmeklēt arī plašāku sarunu par šo izstādi ar tās kuratori, mākslas zinātnieci Nataļju Jevsejevu.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti