Versaļas pils apmeklētājus žilbina ar greznību un bagāto vēsturisko mantojumu. Sākotnēji celta kā karaļa Luija XIII medību māja, "Saules karaļa" Luija XIV laikā tā pārvērtās par greznu rezidenci ar bagātīgi iekārtotām telpām, koptiem dārziem un krāšņām strūklakām.
Atzīmējot Versaļas pils 400. jubileju, 20. novembrī Versaļas pilī tika svinīgi atklāta franču gleznotāja Orasa Vernē (Émile Jean-Horace Vernet, 1789–1863) retrospektīvā izstāde, kurā iekļauti vairāk nekā 200 mākslinieka darbi, tai skaitā līdz šim neredzēti meistardarbi, zīmējumi un skices, kas ļauj iepazīties ar viņa radošos mantojumu.
Orass Vernē bija 19. gadsimta bērns, kura daiļradi augstu novērtēja un atbalstīja gan Napoleons I, gan arī pēdējais Francijas karalis Luijs Filips.
Divas Orasa Vernē gleznas uz nozīmīgo izstādi ir atceļojušas no Mākslas muzeja "Rīgas birža" kolekcijas, un tas ir pirmais gadījums vēsturē, kad Versaļas pilī tiek eksponēti darbi no Latvijas.
Lai iepazītu Orasa Vernē radošo mantojumu un klātienē piedzīvotu viņa gleznu izstādes atklāšanu, Latvijas Radio 3 'Klasika" programmu vadītāja Inta Zēgnere 20. novembrī kopā ar Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāju Daigu Upenieci ieradās Versaļas pilī, kur savā kabinetā abas viešņas laipni uzņēma Versaļas Nacionālā muzeja un Trianonas piļu direktors Lorāns Salomē (Laurent Salomé).
Inta Zēgnere: Mēs esam pateicīgi par ielūgumu un par to, ka veltāt laiku šai sarunai, kā arī pagodināti, ka divas Orasa Vernē gleznas no Latvijas piedalās šajā lielajā notikumā. Bet vispirms vēlos vaicāt, kāda bija jūsu vīzija par Versaļu, kad stājāties direktora amatā? Ko vēlējāties attīstīt vai mainīt?
Lorāns Salomē: Ir ļoti grūti Versaļā definēt precīzu mērķi, jo Versaļa ir tik liela un ar sarežģītu struktūru – katram ir sava vīzija par to. Tādējādi pat starp kolēģiem, starp kuratoriem mēdz notikt ļoti spraigas diskusijas. Katram ir savs redzējums, tāpēc būtiski apzināties un izsvērt katra projekta nozīmi un lietderību.
Protams, mana kā muzeja direktora misija ir domāt par to, kas ir atbilstošs Versaļas vēsturei – arī nesenajai vēsturei un nākotnei, lai īstenotu pašus labākos projektus un sagādātu visspilgtākos notikumus apmeklētājiem. Tāpēc mana ideja bija meklēt un radīt dažādus veidus, kā šo kontaktu un pieredzi padarīt tiešāku, iedarbīgāku.
Vienmēr tiek apgalvots, ka Versaļa ir varas un varenības vieta, kas radīta, lai atstātu iespaidu uz visu pasauli. Tā, protams, ir daļa no Versaļas lomas, bet ne vienīgā. Pilij piemīt vēl kas daudz svarīgāks.
Luija XIV projekts bija radīt sava veida suverēnu pasauli, kas būtu kā visuma atveids un kurā varētu apcerēt cilvēces vietu dabā. Šeit viss ir sakārtots atbilstoši planētām, gadalaiku un dienas ritējumam. Ūdens, uguns, zeme, gaisma un visa centrā – Saule. Versaļa – tā ir apcere, meditācija par to, kas ir pasaule, no kurienes tā radusies un kāpēc karalim jābūt par šo pasauli atbildīgam.
17. gadsimtā bija daudz jautājumu par pasauli. Zinātne joprojām nebija ļoti attīstīta, bija daudz noslēpumainu lietu un arī reliģijā, salīdzinot ar antīko pasauli un tās mitoloģiju, eksistēja dīvains balanss starp pagānu reliģiju un kristietību, kas bija ļoti svarīga Itālijā un Francijā renesanses laikā 17. gadsimtā. Tāpēc
visi šie jautājumi – ļoti simboliskie un intīmie – man ir svarīgāki nekā tikai pils vara un precīzas zināšanas par to, kā darbojās galms un etiķete, kur ieradās sūtņi un cik varens un bagāts bija karalis. Tieši tādēļ viena no manām prioritātēm bija vairāk izcelt Versaļas filozofisko aspektu un ļoti rūpīgi strādāt ar priekšmetiem un to vēsturisko atbilstību, lai saprastu, kur bijušas pieļautas kļūdas pils iekārtošanā,
jo ir gadījies, ka dažas istabas tikušas atjaunotas pārāk ātri, bet ne pārāk precīzi. Tāpēc mēs visu laiku turpinām veikt pētījumus, lai mēģinātu radītu īsto gaisotni, kāda valdīja pilī, lai saprastu, ko šie cilvēki patiešām centās darīt un kā viņi iztēlojās savu dzīvi.
Uzskatu, ka Versaļa ir pētniecības, dzejas un filozofijas vieta, un tas ir daudz vairāk par lielākās pils statusu, kurai ir viskrāšņākais zelts un vislielākie dārzi. Kaut gan arī tā, protams, ir taisnība. Strūklakām bija jābūt visaugstākajām un parkam – vislielākajam. Tomēr Versaļa – tas pirmkārt ir filozofijas jautājums.
Bet kādā veidā šo filozofiju ir iespējams atklāt? Vai varat minēt dažus jau īstenotus projektus?
Jā. Pilij ir ļoti svarīgi jaunieguvumi. Kā zināt, Versaļas pils pēc Lielās Franču revolūcijas bija pilnīgi tukša. Tas, ko jūs redzat tagad, ir pakāpeniski iegūts gan kā dāvinājumi, gan iepirkumi.
Apmeklētājiem, protams, šķiet, ka Versaļa vienmēr izskatījusies tāda, kāda tā ir šodien, bet tas ir maldīgi, jo pēc revolūcijas pils bija tukša, pamesta un izpostīta.
Pēc tam pamazām tā tika atjaunota. Un tad, ja ir kāds autentisks priekšmets, kas apceļojis puspasauli, bet kādreiz bijis piederīgs, piemēram, Marijas Antuanetes vai Luija XIV apartamentiem, to iegūt ir ļoti svarīgi. Šāds ieguvums, piemēram, ir karaļa Luija XIV personiskais rakstāmgalds. Mēs patiešām nesen iegādājāmies viņa personisko mazo rakstāmgaldu, kas ir ļoti smalki un meistarīgi veidots, un mēs zinām, ka pie tā karalim patika strādāt. Šādi priekšmeti ļauj sajust tā laika gaisotni.
Un šajā pašā istabā atrodas arī viens no skaistākajiem karaliskās bronzas priekšmetiem, kura autors ir slavenais itāļu manierisma laika mākslinieks Džambolonja (Giambologna). Te atrodas viņa darbs "Sabīniešu sieviešu nolaupīšana", un tas sniedz priekšstatu par to, kāda māksla, kādi tēli tajā laikā bija iecienīti Versaļā. Šis konkrētais darbs savulaik piederēja Luijam VIX un pēc tam – viņa dēlam. Šādi priekšmeti un to savstarpējā mijiedarbe patiešām spēj radīt tā laika sajūtas.
Mēs pievēršam lielu uzmanību darbam pils apartamentos, piemēram, telpās, kas saistītas ar Mariju Antuaneti – ļoti svarīgu personu pils vēsturē, varētu pat sacīt – Versaļas pils ikonu.
Beidzamajā laikā daudz strādājam saistībā ar viņas privātajām telpām, cenšoties atrast tekstila izstrādājumus, ko Marija Antuanete bija izvēlējusies šo telpu izdaiļošanai, kā arī mēģinot saprast, kā izskatījās istabas, kas bija domātas tikai karalienei un viņas galma dāmām. Vēlamies labāk izprast un parādīt attiecību modeli, kāds viņām toreiz bija, kā viņas pavadīja laiku šajās privātajās, gandrīz vai slepenajās telpās.
Apmeklējot Versaļu, ļoti svarīgi izvēlēties ekskursiju gida pavadībā, jo daudzas telpas pilī nav iespējams redzēt privātā apskatē.
Jūs varat apmeklēt karaliskos apartamentus, lielās galerijas, bet visas mazās privātās telpas iespējams ieraudzīt tikai kopā ar gidu, un tas ir patiešām labs veids, kā iepazīt Versaļu.
Biju pārsteigta, ka Versaļas pils bijusi publiski pieejama pat Luija XIV laikā!
Jā, tā bija gandrīz vai publiska, jums tikai vajadzēja būt pienācīgi apģērbtam; bija nepieciešams arī zobens, un tad jūs varējāt ieiet Versaļā… Protams, jūs nedrīkstējāt iet, kur gribat: atkarībā no tā, kas jūs esat, bija sadalījums, kur varat doties. Kad devāties cauri sargu telpai, atbilstoši jūsu statusam attiecīgi tikāt arī uzņemts…
Etiķete Francijā bija ļoti sarežģīta, bet tajā pašā laikā pils bija atvērta cilvēkiem. Tāpēc var sacīt, ka Versaļa kaut kādā mērā līdzinājās savdabīgai pilsētai nevis pilij. Tā bija kā maza pasaule, kurā dzīvoja tūkstošiem cilvēku un ko apmeklēja daudzi viesi. Tieši tāds bija pie mums nesen notikušās izstādes nosaukums "Versaļas apmeklētāji", kurā vēlējāmies parādīt, kā apmeklētāji no visas pasaules steidzās uz šo visiem pieejamo pili. Tie nebija tikai sūtņi, bet varētu sacīt – tā laika tūristi. Jau toreiz, Luija XIV laikā, eksistēja šāds tūrisma veids. Pie tam
pats karalis Luijs XIV uzrakstīja nelielu rokasgrāmatu jeb ceļvedi, kā apmeklēt Versaļas pils dārzus. Tās ir īsas un vienkāršas vadlīnijas, kurās viņš, piemēram, norāda, ka vispirms jums jāiet uz turieni, tad jāpagriežas pa kreisi, kur varēsiet apbrīnot skaistu strūklaku, un tā tālāk…
Karalis bija pārliecināts, ka Versaļas dārzi ir mākslas darbs, un savā grāmatā viņš paskaidroja, kā šo mākslas darbu aplūkot. Tādējādi varam pat sacīt, ka viņš bija kuratoru priekštecis...
Bet tajā pašā laikā, kad iedomājamies, kāda bija karaļa un karalienes privātā dzīve, jāsaka, ka viņiem tādas vispār nebija, jo viss bija publisks. No rīta pamostoties, galminieki tūlīt sacīja: "Labrīt!", tad – publiska ģērbšanās, publiskas brokastis, pusdienas, un visu laiku simtiem acu pāru vēro, ko dara karalis un karaliene. Kā gan šādos apstākļos neiedzīvoties kādā nervu kaitē?!
Jums taisnība! Monarhijā karalis un karaliene ir kronēti un iesvētīti pārvaldīšanai, un viņiem kopš tā brīža vairs nav savas privātās dzīves. Katrs žests, katra kustība ir organizēta, veidojot savdabīgu horeogrāfiju. Rīta ceremonijā piedalījās svīta. Tā bija vesela izrāde, kā tika pasniegtas drēbes un tā tālāk. Bet interesanti, ka šeit, Versaļā, kuras vēsture ir saglabājusies līdz pat revolūcijas laikam, mums zināms, ka Marija Antuanete bija pirmā karaliene, kas izjuta ļoti lielu nepieciešamību pēc personiskās brīvības un intimitātes. Iespējams, tieši tāpēc tas izraisīja daudzus skandālus un agresivitāti pret viņu, jo tolaik tā nebija pieņemts, ka karaliene vienlaikus varētu būt sieviete, kura vēlas moderni ģērbties.
Viens no lielākajiem skandāliem bija saistīts ar viņas portretu, ko gleznojusi māksliniece Elizabete Luīze Vižē Lebrēna (Élisabeth Vigée Le Brun). Tajā redzama Marija Antuanete vienkāršā, baltā, nedaudz caurspīdīgā muslīna kleitā, ar to it kā pavēstot – es vēlos būt brīva, ir vasara, un gribu pastaigāties pa dārziem… Tas bija tik šokējoši tā laika sabiedrībai!
Tolaik viņa nebūt nebija vienīgā, kas valkāja šādu apģērbu, bet viņa bija karaliene, un karaliene to nedrīkstēja atļauties. Tas bija liels skandāls, tāpēc viņa pasūtināja citus portretus Vižē Lebrēnas kundzei, kuros viņa redzama jau korektākās drēbēs. Tika radīta vesela portretu sērija, ar kuriem viņa centās atjaunot savu reputāciju un noslāpēt šos skandālus.
Bija ļoti sarežģīti vienlaikus būt brīvai sievietei un karalienei, tomēr Marija Antuanete panāca diezgan daudz. Viņa centās izvairīties no Versaļas.
Marijai Antuanetei bija pašai sava mazā Trianonas pils, kas ietilpa Versaļas īpašumā, bet bija viņas privātā teritorija, un pat ja tur vēlējās ierasties karalis, viņam tas vispirms bija jāpaziņo... Tā laika uzskatiem tas bija šokējoši, ka karalienei ir tiesības noteikt karaļa apmeklējumu!
Bet tā bija Marijas Antuanetes privātā vieta ar viņas iedzīvi, mantām, un tolaik tas nepavisam nebija ierasts, ka karalienei varētu būt savs īpašums! Tas daudzus satrauca, jo nebija pieņemts, ka sieviete varētu pati sevi nodrošināt. Marija Antuanete bija sava veida pioniere šajā ziņā. Bet viņa par to dārgi samaksāja...
Kā jūs varētu raksturot gleznotāju, kurš kļuva populārs nu jau cita karaļa – Luija Filipa laikā un kura retrospektīvā izstāde šobrīd vērusi durvis Versaļas pilī? Orass Vernē. Kā jūs raksturotu šo gleznotāju?
Vernē izstāde mums ir ļoti svarīgs projekts, jo viņš ir viens no mazzināmajiem 19. gadsimta māksliniekiem, kas publikai būs liels atklājums. Viņš ir patiešām izcils mākslinieks, bet neviens viņu īsti nezina.
Bet kāpēc?
Ir vairāki izskaidrojumi, ko mēs atklāsim izstādē. Pirmkārt – kāpēc mēs rīkojam šo izstādi? Tāpēc, ka viņš bija galvenais mākslinieks Versaļā, Luija Filipa tuvs draugs, vēl pirms Luijs Filips kļuva par karali. Viņš bija viens no galvenajiem māksliniekiem, kad Luijs Filips dibināja jauno Vēstures muzeju Versaļā un gleznoja liela izmēra slavenos darbus, ko redzam Versaļā – īpaši jau "Alžīrijas iekarošana". Tā ka Versaļa ir tas muzejs, kurā šai izstādei bija jānotiek. Neesmu pārliecināts, vai kāds cits muzejs to varētu, vismaz Francijā.
Nezinu, kā tas ir Latvijā, bet Francijā rīkot vēsturisko gleznu izstādes kļuvis daudz sarežģītāk. Nevaru atcerēties nevienu nopietnu izstādi ar šādu saturu Francijā desmitgadēm ilgi! Bet mans uzskats ir, ka šī glezniecība tagad kļūst aizvien pieprasītāka, jo tā izskatās kā filma, tā ir ļoti dzīvīga. Vernē ir gluži kā kino izgudrotājs!
Iespējams, ka jaunākajai paaudzei Vernē darbus uztvert ir daudz vieglāk nekā Kurbē vai pat Delakruā, jo šajās gleznās ir kas ļoti sirsnīgs, priekpilns, arī jautrs. Tā ir ļoti aizrautīga glezniecība, kas tagad var atklāties pat kā moderns glezniecības veids. Bet pirms vairākām desmitgadēm tā nebūt nebija. Vernē neuzskatīja par modernu gleznotāju, un Francijā mums ir tradīcija interesēties tikai par avangardu. Un – ja mākslinieks nav avangardists, tad viņš neeksistē. Vernē nebija avangardists, viņa glezniecību var uzskatīt par akadēmisku, bet tajā pašā laikā viņš glezniecībā ieviesa daudzas jaunas lietas.
Piemēram?
Piemēram, ar savām gleznām viņš vienlaikus bija kā žurnālists, jo viņš daudz ceļoja un atklāja šos notikumus ļoti dzīvi, enerģētiski piesātināti.
Arī veids, kādā viņš izvēlējās stāstīt, piemēram, par karu – tur ir ļoti daudz aizkustinošu momentu. Gleznā, kas atrodas Romā, redzam karavīru, kurš paņēmis aitiņu un tur to tā, lai bērns var dzert tās pienu, un vienlaikus dod padzerties ievainotai sievietei.
Viņš attēlo šādas aizkustinošus momentus, kas ir it kā ārpus kara lauka, un izmanto šādus mazus stāstus. Par to cilvēki viņu kritizējuši – ka viņš sniedz anekdotisku notikuma attēlojumu. Bet patiesībā viņš bagātina priekšstatu par notikumu, viņš parāda atsevišķa indivīda likteni. Mēs redzam šos vientuļos cilvēkus dramatisku notikumu vidū, kas attēloti ar dziļu izpratni un izteiksmes spēku. Savā ziņā Vernē bija humānists, kaut arī daudzi viņu uzskatīja par propagandas mākslinieku: uzskatu, ka tas ir pilnīgi aplami.
Jā, tas tiešām ir pārsteidzoši, jo, no vienas puses, mēs varam paskatīties uz šīm gleznām tradicionāli – ak, atkal jau šīs kaujas, pompozitāte. Bet mēs arī varam sākt lasīt šīs gleznas, iedziļināties un pēkšņi atklāt šajos lielformāta darbos dažādas personas, raksturus, emocijas – kā cilvēki reaģē konkrētā situācijā – un ieraudzīt viņus kā dzīvus. Un tas ir fantastiski.
Tā gleznot spējuši tikai daži mākslinieki. Jūs ieraugāt kādu personāžu kopējā ainā, un jums sāk šķist, it kā jūs viņu pazītu vai arī – ka esat šajā situācijā, bet, piemēram, ja jūs uzlūkojat neoklasikas laika mākslinieka Žaka Luija Davida darbus, tie ir lieliski, bet neko tādu jūs nesajutīsiet.
Bet Vernē – viņš cenšas jūs savienot ar realitāti, ko ir gleznojis. Dažkārt caur jocīgiem atgadījumiem, vienlaikus lieliski attēlojot gaisotni un vidi. Viņš patiešām ir ģēnijs attiecībā uz gaismas un kustības attēlošanu. Tāpēc viņa gleznas līdzinās it kā filmai.
Spožums, dūmi, gaisa vibrācija, krāsa, migla, saulriets – tas viss ir attēlots ļoti izsmalcināti, meistarīgi. Šī izstāde būs patiess pārsteigums apmeklētājiem. Cilvēki, kuri domā, ka ļoti labi pazīst 19. gadsimta glezniecību, domāju, atklās, ka šī ir neiepazītā šķautne, kas parāda, kā attīstījusies 19. gadsimta glezniecība.
Un vēl viena lieta, kas mani pārsteidz Vernē glezniecībā: tie ir portreti, jo šie portreti it kā runā, tie nav statiski. Sejas izteiksmes un vaibsti ir kā dzīvi. Tas nav kā parādes portrets, ko tu apskati, bet tas tevi atstāj vienaldzīgu. Viņa gleznotajos portretos ļoti uzrunā personiskais skatījums – tas, kā šie cilvēki izskatās, cik precīzi notverts moments, kas raksturo kaut ko tieši viņiem īpašu. Tie nav bezpersoniski cilvēki.
Jā, portreti ir izcili, un tie visi ir ļoti dažādi. Viņš nekad neizmanto vienu un to pašu pozu vai fonu diviem dažādiem portretiem: tie visi ir individuāli un oriģināli. To izteiksmes spēks atklāj meistara spožo tehniku.
Piemēram, viņa meitas portrets vai kņaza Barjatinska portrets – tik elegants un romantisks. Dažreiz portreti ir iespaidīgi, dažreiz trausli.
Ir vēl kāds portrets – dāņu skulptora Torvaldsena portrets, kurā redzam Torvaldsenu kopā ar viņa radīto Vernē bisti: darbā var just, ka viņi bijuši draugi, kopā strādājuši. Vernē vienmēr pielāgo savu tehniku konkrētajam gadījumam. Piemēram, skulptora Torvaldsena portrets izskatās gandrīz kā skulptūra – viņš ir tērpts baltā kreklā un ļoti atšķiras no citiem Vernē portretiem. Vernē ir atradis savu īpašu veidu, kā radīt viņa portretu.
Mēs tikko runājām par Vernē vēlīnā perioda darbiem – par šiem lielformāta darbiem, tomēr viņš sāka kā romantiķis, un to varam redzēt arī tajos darbos, kas atceļojuši no Latvijas. Ko jūs par tiem varētu sacīt?
Jā, tas patiešām ir pārsteigums – šie divi nozīmīgie darbi, kas atceļojuši no Rīgas. Viens ir no romantiskā perioda un ļoti interesants, jo mākslinieks smēlies iedvesmu no literatūras. Un arī: atklājot šo ar literatūru saistīto sižetu, viņš varēja būt konvencionāls, bet tā nav – Vernē ir atradis īpašu mirkli, kā to attēlot. Tā ir ļoti aizkustinoša aina, kurā redzam lielas klintis un brāzmojošus viļņus. Tā ir patiešām romantiska aina ar visu tās enerģiju, satraukumu un drāmu, kas ir aiz tā visa. Bet tas ir tikai stāsta sākums, un mēs varam iedomāties, kas ir noticis pirms tam. Un tad seko otra epizode, gluži kā kino. Vernē tehnika šajos darbos patiešām ir apbrīnojama, un darbs ar gaismu – izcils.
Vai šī ir pirmā reize, kad redzat šos darbus?
Jā, tā ir. Diemžēl nekad neesmu bijis Latvijā, un līdz šim nekad tos neesmu redzējis arī izstādēs. Abi darbi ir neparasti, neredzēti.
"Kabilu bēgšana Alžīrijā" – patiesībā briesmīga aina, bet vienlaikus arī interesants temats, jo Vernē pārāk bieži tiek uzskatīts par propagandas mākslinieku, jo viņš ir gleznojis kolonistu armiju. Protams, mūsdienās mums ir skaidrs viedoklis, kā vajadzētu izturēties pret šiem koloniālisma tematiem. Mums jābūt ļoti kritiskiem un jāsaprot konteksts.
Vernē uzskata par pārāk pozitīvu attieksmē pret koloniālismu, bet patiesībā viņš nemaz nav tik pozitīvs, viņš neveido arī karikatūras par citiem cilvēkiem, izceļot franču armiju, kas iekaro mazāk attīstītu zemi. Nepavisam! Viņu fascinē vietējie cilvēki, iezemieši. Viņš savos darbos ļoti nopietni uzdod jautājumu par karu un vardarbību. Protams, viņš bija sava laika cilvēks, varbūt arī aizspriedumains, bet viņam bija respekta pilns skatījums uz citām valstīm un to cilvēkiem. Vernē bija aizrautīgs ceļotājs, viņu fascinēja Austrumi, fascinēja Ziemeļāfrika, viņš pat nopirka saimniecību Alžīrijā! Jā, no vienas puses viņš izmantoja koloniālismu, gleznojot franču armiju tādā veidā, kādā tas patika Luijam Filipam, bet tajā pašā laikā viņa glezniecība nav aizvainojoša, izņemot dažas detaļas.
Savukārt kas attiecas uz Vernē un Latviju, tad arī te mums ir īpašs stāsts, jo pagājušajā gadā Mākslas muzejā "Rīgas birža" notika māksliniekam, rīdziniekam Georgam Vilhelmam Timmam veltīta izstāde, un Timms bija Vernē māceklis. Viņi arī kopā ir ceļojuši uz jau pieminēto Alžīriju. Un vēl viena Versaļas saikne ar Latviju ir arī Francijas pēdējais karalis Luijs XVIII, kurš Lielās Franču revolūcijas dēļ kādu laiku pavadīja Mītavā jeb tagadējā Jelgavā. Vai zinājāt šo faktu?
Jā, bet neesmu gan pētījis, ko šis laiks viņam nozīmēja.
Un Luija XVI meita arī salaulājās Mītavas pilī… Bet ko jūs varētu sacīt par mūzikas tradīcijām Versaļā?
Versaļa un mūzika – tas ir ļoti plašs temats. Versaļā vienmēr ir skanējusi mūzika. Kad karalis devās uz Versaļas dārziem, skanēja mūzika. Arī vakara svinību laikā, protams, atradās vieta mūziķiem. Viss tika organizēts ar mūziku.
18. gadsimtā tika izveidotas jau modernākas telpas, kas paredzētas mūzikai – tai skaitā Karaliskā opera. Tā tika uzcelta Luija XV laikā 1770. gadā un atklāta sakarā ar nākamā karaļa Luija XVI laulībām ar Mariju Antuaneti.
Vēl ir arī Marijas Antuanetes privātais teātris Trianonā, kur viņa muzicēja: viņa spēlēja kopā ar mūziķu grupu "La troupe des seigneurs": tie bija galma cilvēki, kas piedalījās gan teātra izrādēs, gan atskaņoja mūziku.
Muzikālās tradīcijas, protams, attīstījās arī 19. gadsimtā, un arī mums ir ļoti piesātināta programma Karaliskajā operā, īpašu uzmanību pievēršot baroka laika darbiem.
Arī Karaliskā kapela bija ļoti nozīmīga vieta mūzikai, un daudzas kompozīcijas tika radītas īpaši Luija XIV laikā. Akustika šeit ir izcila, un ērģeles – lieliskas.
Vai par godu Versaļas pils 400. Jubilejai iecerēti arī kādi īpaši muzikāli notikumi?
Mums ir ļoti plaša programma gan attiecībā uz mūziku, gan izstādēm. Versaļas jubileju varam svinēt ar vērienu, jo šī jubileja attiecināma gan uz 1623., gan 1624. gadu. 1623. gadā karalis Luijs XIII lika celt pili, bet 1624. gadā viņš pavadīja šeit savu pirmo nakti. Tādējādi varam svinēt Versaļas jubileju veselus divus gadus.
Veidosim dažādas programmas, kas atklās Versaļas vēsturisko notikumu daudzveidību un bagātību. Piemēram, pirmo reizi te skanēs mūzika no Luija XII laika, mūzika, kas radīta Versaļas pils inaugurācijai 1624. gadā. Skanēs arī 19. gadsimta mūzika, jo tas ir laiks, kad Versaļas pilī tika atklāts Francijas vēstures muzejs – tas bija Luija Filipa laikā. Bet Versaļā ik pa laikam skan arī mūsdienu mūzika.
Kas ir jūsu iemīļotākā vieta Versaļā?
Iespējams, ka tā ir Trianona, kas gan nav tieši Versaļā. Viens no maniem priekšgājējiem šajā amatā Pjērs de Nolaks (Pierre de Nolhac) sacījis, ka visskaistākā vieta Parīzē ir Versaļa. Tad nu es varētu turpināt šo domu un sacīt, ka visskaistākā vieta Versaļā ir Trianona, īpaši – Lielā Trianona. Protams, arī mazā Trianona. Bet "Grand Trianon" – tā, manuprāt, ir ļoti piemērota vieta sapņošanai un apcerei. Šai pilij ir neparasta arhitektūra ar galeriju pils vidū, kas rotāta ar kolonnām no rozā marmora, caur kurām varat redzēt dārzus. Tas ir aizraujoši, fascinējoši. Man patīk šādas neparastas būves. Ļoti žēl, ka Marlī pils, kas bija vēl neparastāka, diemžēl tika pilnīgi iznīcināta. Bet Saules karaļa laikā arhitekti patiešām radīja ļoti inovatīvas būves, viņiem bija bagāta iztēle un vēlme radīt ko pilnīgi jaunu.
Jā, mana prioritāte ir šī kolonnām ieskautā vieta Lielajā Trianonā.
Runājot par vietu, kur šobrīd atrodas jūsu kabinets – kas šajās telpās atradās karaļu laikā?
Šī vieta ir "Grand Commun" – ēka, ko projektējis Mansārs. Tas bija laiks, kad 17. gadsimta otrajā pusē pils strauji paplašinājās, tika uzbūvēts dienvidu un ziemeļu spārns, un šajos spārnos izvietojās apkalpojošie dienesti – virtuve un visāda veida administrācija, kas kalpoja pilij. Tad situācija strauji mainījās, un te sāka izvietot cilvēkus dzīvošanai, tai skaitā galma cilvēkus, jo bija vajadzīgi papildu apartamenti. 18. gadsimtā daudzi cilvēki labāk izvēlējās plašākus apartamentus šajā spārnā – "Grand Commun", nekā šauru istabiņu pašā pilī. Protams, nozīmīgiem aristokrātiem bija pašiem savas lielas pilis, bet tad, kad tie stājās karaļa dienestā, pilī viņiem tika ierādītas gluži mazas telpas.
Vai jūtat iepriekšējo gadsimtu ietekmi? Iespējams, kāds te ir dzīvojis vai gatavojis ēst?
Jā, protams, ka to var just – te spoki ir visur! (smaida) Un cilvēki, kas šeit strādā – viņiem šķiet, ka viņi joprojām atrodas pilī. Te mainās uzvedība… No vienas puses es jokoju, bet daļēji tā ir taisnība.
Pirms tam esmu strādājis dažādos muzejos un vienmēr esmu juties kā reālajā laikā, bet Versaļā tu nekad īsti nevari saprast, kurā gadsimtā tu dzīvo. Tas ir tik unikāli! Tu, piemēram, staigā pa parku, un iedomājies par Mariju Antuaneti – kā viņa ir runājusi ar Dibarī kundzi vai kā šeit staigājušas Luija XV meitas... Tas viss mūs ietekmē un ietekmē arī mūsu uzvedību.
Tādējādi tu vari sastapt cilvēkus, kuri uzvedas nedaudz savādi – itin kā būtu no cita laika, bet jāsaka, ka visi cilvēki, kuri strādā Versaļā, savā darbā ir ļoti dedzīgi. Visi – gan apsargi, gan kuratori – ikviens! Tādejādi Versaļa ir kā māja, kurā dzīvo liela ģimene. Un tas ir ļoti jauki.
Esat laimīgs cilvēks, jo varat vienlaikus apvienot un izjust vairākus gadsimtus. Ceru, ka reiz atbrauksiet arī uz Latviju, jo mūsu Rundāles pili dažkārt mēdz saukt par "mazo Versaļu".
Jā, bet Rundāle nemaz nav maza! Esmu ļoti priecīgs, ka tā pievienojusies mūsu karalisko rezidenču tīklam – tiešām vēlos to apmeklēt. Tomēr nedomāju, ka tā izskatās kā Versaļa un nedomāju arī, ka tā ir maza...
Tad nu par to jums jāpārliecinās pašam – gaidīsim jūs Latvijā, un liels paldies par sarunu!
