Turklāt šai sarunai aktualitāti vēl jo vairāk piešķir fakts, ka 30. septembra vakarā "Klasikas" vilnī sekosim Baireitas festivāla iestdudējumam "Parsifāls" ar Elīnu Garanču Kundri lomā, un Baireita ir Vāgnera Meka, kuras izveide bez Meistara pieredzes Rīgā nav iedomājama.
Vāgnera iedvesma – skopie rīdzinieki
Maruta Rubeze: Pasaulē esot 125 biedrības, kuras nes Riharda Vāgnera vārdu. Mēs noteikti esam goda biedri. Nebūtu Rīgas – nebūtu Baireitas!
Māris Gailis: Protams, ka mēs uzturam šo leģendu! (smejas) Jaunais Vāgners šeit atrada vairākas idejas.
No mūsdienu viedokļa teātris bija nožēlojams: sausā, smakojošā tualete bija pagalmā, viscaur esot gājušas kanalizācijas caurules, pūtis caurvējš. To var izlasīt vecajās avīzēs, un muzikologs Mikus Čeže šīs lietas man ir pārstāstījis. Bet Vāgners uzķēra vairākas idejas. Pirmkārt, viņam patika orķestra bedre, kas daļēji bija zem skatuves dēļiem – tā atradās padziļinājumā.
Līdz ar to orķestris tika surdinēts un solistiem bija vieglāk. Otrs – viņam patika, ka skopie rīdzinieki neapgaismo skatītāju zāli, pretēji citur Eiropā, kur tomēr to apgaismoja, lai skatītāji varētu savas drēbes skaisti izrādīt un viens uz otru paskatīties... Te tas tā nebija, un visiem nācās pievērst uzmanību skatuvei. Vāgners teica – tas ir tas, kas man vajadzīgs! Turklāt te bija arī amfiteātris, un šīs lietas viņš paņēma Bareitai.
Vēl stāsta, ka tieši viņš kā diriģents pagrieza muguru skatītājiem un skatījās uz māksliniekiem, jo Eiropā tolaik bija otrādi: tu nedrīkstēji savu dibenu griezt pret augstdzimušām personām...
Tās ir idejas, ko viņš ieviesa, un to atzīst visi Vāgnera pētnieki – ka tas viss nāk no Rīgas. Otra lieta: Rīga bija tā vieta, kur viņš iesāka savu pirmo operu "Rienci", ko pabeidza Parīzē vai Londonā. Kreditoru vajāts un bēgot no Rīgas, ceļā viņš piedzīvoja ļoti nopietnu vētru: gandrīz aizgāja bojā, taču dzirdēja jūrnieku teiku par klīstošo holandieti, kas viņam kalpoja par iedvesmas avotu brīnišķīgam darbam. Rīga ir ļoti nopietns posms jaunā Vāgnera izaugsmē!
Es teiktu – balstoties uz Rīgu, viņš izauga par to, kādu viņu pazīst visa pasaule.
Parādīsim, kas izdarīts par 20 miljoniem, un tad tā lieta rullēs!
Gaidot jūs Vāgnera ielā 4 uz šo tikšanos, redzēju vismaz divas ekskursantu tūristu grupas, kurām angliski un vāciski tika stāstīts, kas šajā namā noticis, kas šeit dzīvojis. Protams, nams no ārpuses izskatās tā, kā tas šobrīd izskatās. Kāda ir jūsu, Zaigas Gailes un visas komandas vīzija – kad šo namu ieraudzīsim pavisam citā tērpā?
Esam tikuši jau diezgan tālu: esam dabūjuši finansējumu pusei no vajadzībām – proti, mums ir vairāk nekā 20 miljoni eiro – nauda piešķirta un daļēji tā ir jau kontā. Konkursa rezultātā uzvarēja pilnsabiedrība SBSC ar galveno projektētāju – "Sarma & Norde" biroju, kura apakšnieks ir arī Zaigas Gailes birojs, kas taisa arhitektūru un interjera restaurāciju. Jau no janvāra strādājam pie projekta noslēguma: šobrīd projekts iet uz ekspertīzi, apmēram mēneša laikā tā būs gatava, un viss tiks iesniegts būvvaldē, lai dabūtu sarkano zīmogu. Kad tas būs, būvnieki sāks strādāt. Un sāks strādāt ar ļoti nopietnas problēmas risināšanu – ar nulles ciklu, jo pagrabs ir padziļināms: mēs daudz ko darām pagrabā, māja ir šķība, turklāt tā ir vienās plaisās, tādēļ mums ir jānostiprina pamati. Strādās starptautiskā firma "Keller", kas visriņķī saurbs pāļus. Tas ir milzīgs darbs, kas vien maksā piecus miljonus – tas ir zemes darbs, jo esam kā uz dūņām, purvā. Tam visam jābūt nostiprinātam. Tad par šiem 20 un nedaudz vairāk miljoniem māja tiks uztaisīta tā saucamajā pelēkajā apdarē. Tas nozīmē, ka tā būs nosiltināta, strukturāli savākta, tai būs jauns, nosiltināts jumts, visi logi un durvis būs restaurēti – viss, viss tiks izdarīts. Būs savākta arī inženierija.
Šobrīd mums trūkst naudas teātra tehnoloģijai, iekštelpu restaurācijai un interjera lietām. Tur vajadzīgi vēl vismaz divdesmit miljoni, sakarā ar inflāciju – varbūt pat mazliet vairāk. Taču man nav nekādu šaubu, ka šo naudu dabūsim: ja jau mēs Vācijas Bundestāgā atradām dzirdīgas ausis, parādot projektu tikai uz papīra, šoreiz parādīsim to, kas te ir izdarīts par 20 miljoniem, un tad tā lieta rullēs!
Principā 5 miljoni eiro ir no Vācijas, un 15 – no mūsu klimata fonda, kā es to saucu – proti, tā ir nauda, kas domāta valsts nozīmes vēsturisko pieminekļu atjaunošanai tādā veidā, ka tā vairs netērēs tik daudz enerģijas: tas nozīmē, ka tur tiks siltināts, būs jaunas tehnoloģijas. Piemēram, mums būs siltumsūkņi, urbsim speciālas zondes, liksim pāļos caurulītes un ziemās izmantosim zemes siltumu, savukārt vasarā zemi sildīsim, atdzesējot gaisu virszemē. Griezīsim to visu riņķī: gan paņemsim no zemes, gan atdosim zemei. Tādas modernas tehnoloģijas. Neesmu dzirdējis, ka kādā sabiedriskā mājā Latvijā vispār jebkad kaut kas tāds tiktu pielietots, bet to mēs varam darīt, izmantojot šo naudu. Tā kā plāni ir, laušanas un demontāžas darbi sāksies augustā, atļauja tam jau ir: tiks demontētas visas krāsnis, kamīni, skaistais parkets – speciālisti tos restaurēs, noglabās, pieliks trūkstošo klāt, un tad, kad pienāks brīdis, liks atpakaļ.
Mūzikas cienītājiem arī noteikti būs svarīgi dzirdēt to, ka man ir ļoti vienkārša gaume – es izvēlos pašu labāko… Tādēļ mēs uzaicinājām šobrīd visslavenāko akustikas projektētāju Toijotu, kurš projektējis akustiku Elbas filharmonijai, Parīzes filharmonijai un vēl dučiem galvenajās koncertzālēs un teātros visā pasaulē.
Viņš piekrita, tātad mums būs ļoti laba akustika gan atjaunotajā teātra zālē, gan arī Muses zālē, kas būs daudzfunkcionāla: tur varēs atskaņot gan kamermūziku, gan rīkot konferences un balles, kam vajag citus akustiskos rādītājus. Vēl mums būs Vāgnera muzejs. Atjaunosim kaut ko no Muses kluba laikiem, kas šeit pastāvēja līdz karam. Mums ir bildes no 1912. gada – stilistiski tas būs angļu tipa klubs, kas domāts džentlmeņiem... Būs arī bibliotēka ar plauktiem līdz griestiem. Ja ir muzejs, tad ir arī mazs krāmu veikaliņš un, protams, kafejnīca. Plānojam arī keiteringa (ēdināšanas) iespējas: mums nebūs lielās virtuves, kurās ceps vai vārīs, bet savs rasolītis, konjaks, šampanietis, konjaks vai balzams pirms izrādes būs – tas pats par sevi.
Vāgnera spociņš un atrastās relikvijas
Vai pa šo laiku bijuši kādi īpaši atradumi bēniņos? Vai varbūt ir arī kāds spociņš?
Mums ir spociņš, jā! Strādnieki pamanīja ērgli mītam bēniņos – viņš ir nofotografēts un fotogrāfija publicēta: Inese Lūsiņa ielika "Kultūras Dienā". Mēs sakām – tas ir Vāgnera gars! Bēniņos atradām arī Vāgnera laika parketa fragmentus, un tas mums dod iespēju ieraudzīt, kāds šis parkets bijis. Kad uzbūvēja Latvijas Nacionālo operu un operas trupa šo ēku pameta, māju pārbūvēja – uzbūvēja jaunas kāpnes un ielika pārsegumus tajā vietā, kur kādreiz bija zāle. Nomainīja arī parketu Muses zālē – uz tādu "šahu". Taču mēs tagad zinām, kāds bijis Vāgnera laika parkets – tādu taisīsim atpakaļ – ar skaistām rozetēm. Zem padomju laika linoleja atradās ļoti skaisti parketa paraugi. Viss parkets, protams, nav atjaunojams, tas ir pagalam, bet mums ir paraugi, lai varētu uztaisīt trūkstošos fragmentus. Ir veikta ļoti rūpīga izpēte – par katru logu zinām, kad tas radies un ko mēs ar to darīsim. Ļoti interesants darbs stāv priekšā. Ļoti.
Teātris, muzejs un "lidojošais holandietis"
Vai jūs to uzskatāt par savu pienākumu vai tomēr tas ir arī jūsu sirds pasākums – doties uz Riharda Vāgnera operas atskaņojumu?
Protams, ka tas nāca ar šo projektu, jo Vāgnera mūziku ar pirmo reizi nemaz nevar uztvert. Es esmu bišķiņ bērnībā mācījies vijoli – man vienmēr patikusi mūzika. Visa veida mūzika – esmu tās patērētājs, turklāt visdažādākajos žanros: klasika, džezs, roks un kas tikai vēl ne. Padod tikai! Izņemot varbūt pēdējos [jaundarbus] – tos man tā kā grūtāk saprast. (smejas) Vāgners nāca lēni.
"Klīstošo holandieti" esmu dzirdējis četras vai piecas reizes, un ar katru reizi to izbaudu vairāk. Tā tas ir – atstrādā neironu ceļus un saproti to visu monumentālumu, skaistumu.
Man ļoti patika tas, ko dzirdēju Cēsīs – ārkārtīgi priecājos, ka uz nākamo gadu taisīs "Dievu mijkrēsli". Mums ir izcili talantīgs jaunais orķestra vadītājs Tarmo Peltokoski: mūsu orķestrim tā ir liela veiksme – ka šitādu "puiku" esam dabūjuši.
Pieļauju, ka jūsu mīļākā Vāgnera opera tomēr ir "Klīstošais holandietis", jo jūras ceļojumi ir jūsu stihija...
Izstāstīšu stāstu. Man ļoti patīk kuģu modeļi – mājās man ir vairāki, es tos pasūtu: tās ir jahtas, kas man bijušas, arī "Mildas" modelis karājas manā brīvdienu mājā. (Ar jahtu "Milda" Māris Gailis savulaik apceļoja pasauli – red.)
Tagad ir ideja: Vāgnera nama ātrijā, pagalmā, kur stikla jumts pašā augšā, uz dzegas iekarināsim "Tetis" modeli. Tas ir kuģis, ar kuru Vāgners aizlaidās no Rīgas, un tas notika 1839. gada 9. jūlijā – un 9. jūlijs ir mana dzimšanas diena – vēl tāda sakritība!
Zināms ir tas, ka uz kuģa bija astoņi komandas locekļi, pats Vāgners, viņa sieva Minna un viņu suns Robērs. Tā bija komanda, kas aizbrauca un trāpīja vētrā. Izdomāju – tas kuģis jāatrod! Zinājām nosaukumu, un ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālistu palīdzību atradām Anglijā Loida reģistrus, kuros pa gadiem reģistrē visus kuģus, kas vien pastāvējuši. Tie, protams, ir ar roku rakstīti žurnāli, kas ieskenēti – pat nebija jābrauc uz Londonu. Skatījāmies, ka 1939. gadā apritē bijuši pārdesmit "Tetis" modeļa kuģu – tas ir ļoti slavens vārds. "Tetis" ir upes dievietes vārds, bet – tur ir barkas, brigas, brigantīnas un šoneri – tie gan tikai trīs.
Tas īstais bija šoneris – salīdzinoši mazs kuģītis, ar diviem mastiem. No rakstiem zināju, ka kuģis, ar kuru Vāgners devās ceļā, pēc deviņiem gadiem nogrima. Tagad apskatos: desmit gadi pēc 1939. gada ir 1949. gads, un kurš no šoneriem ir pazudis – noslīcis un vairs nav reģistrā? Atradu īsto! Līdz ar to uzzinājām, kas tas ir par kuģi. Protams, mums nav konkrētā kuģa rasējums, bet tipveida rasējums ir. Šobrīd esmu pasūtījis mazu modeli, bet pēc tam būs lielais modelis, jo ātrijs ir liels, un "Tetis" modelis būs apmēram trīsarpus, četrus metru garš. Iedomājieties – ar visām klāja izbūvēm, visām burām…
Tas vēl nav viss, ko esmu izdomājis! Mēs to pārvērtīsim par "lidojošo holandieti": mākslinieks sapluinīs buras, rāju galos degs Elma ugunis. To speciāli apkrāsos – tas izskatīsies kā lidojošais holandietis! Kādu mūziku pieliksim klāt, interesanti apgaismosim. Tas būs viens no objektiem.
Stāstu, ko tagad stāstu, tūristiem stāstīs gids, jo īstenībā parlaments mums uzlicis par pienākumu: lūdzu, jūs to māju paņemat, ir desmit gadu termiņš, ja visu neizdarīsim, tas tiks atņemts, bet, ja izdarīsim, tas paliks Vāgnera biedrībai – sabiedriskajai organizācijai, un mums jānopelna pašiem nauda. Tas nozīmē, ka mums šis nams būs jāiznomā. Protams, teātris nevar atnest naudu – tas vienmēr jādotē. Te nebūs repertuāra teātra, bet gan projektu teātris – tas nozīmē, ka nāks producents, impresārijs, samaksās mums naudu un lietos. Jautājums – cik bieži?
Pamatā ieņēmumu avotu redzu tūrismā un tūristos: būs grupas, kas staigās garām, nāks iekšā, jo te būs Vāgnera muzejs, pie kā tagad strādājam. Visdrīzāk tas būs bēniņu stāvā, kas izskatīsies līdzīgi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glītajiem bēniņiem.
Tad trešais stāvs, kuram varēs iziet cauri, redzēt, kāds bijis džentlmeņu kabinets, ieiet Vāgnera zālē. Tas plāns man apmēram tāds: līdzīgi kā Doma baznīcā, te būtu neliels 20 minūšu koncertiņš, kāds nodziedātu, piemēram, Vēzendonkas dziesmas. Tūristi samaksā, par to saņem arī šampanieša glāzi, un tas mums ienes tik, lai varētu kustēties. Ja tas viss strādā, var domāt arī par kādu radošo lietu, jo nebūsim valsts budžetā – tas skaidrs: valsts atdeva šo māju, un viss.
Mans biznesa plāns rāda, ka tur visam jābūt "tip-top". Man jau ir muzeja pieredze: Lipkes muzejs ir uztaisīts, zinu, kā ar to strādāt.
Bet par to kuģi ar sapluinītajām burām – tas jau ir arī Rīgas Riharda Vāgnera biedrības logo!
To taisīja brīnišķīgais grafiķis Gunārs Lūsis – eleganta ideja! Tā ir mana kaislība...
Kultūras bāka Ziemeļeiropā
Tīmekļa vietne vagneriga.lv ir saistoša, eleganta, izzinoša. Tur var arī noskatīties vismaz trīs zibakcijas, kas bijušas. Esmu tās arī dabā pieredzējusi – tie bijuši ļoti saviļņojoši brīži!
Visskaistākais bija Svētceļnieku koris – tas izdevās. Īstenojām to kopā ar Māri Sirmo. Caur diriģentiem uzrunāju trīs tūkstošus koristu, bet atnāca kādi seši simti, jo lija lietus. Taču izdevās ļoti labi! Dziedāja pie Vāgnera nama logiem, Egils Siliņš dziedāja tunelī, vācot naudu cilindrā – starp citu, tas bija mans cilindrs! (smejas)
Izskatās, ka arī jūs pats drīz kļūsiet par leģendu! Starp citu, ko jūs vēlētos pajautāt Vāgneram, ja pēkšņi viņu satiktu?
Kādu interesantu faktu par viņu šeit, teātrī, kas nav pierakstīts. Vāgners, protams, ir aprakstījis šo periodu – viņam Rīga pārāk nepatika, viņam arī nebija labas attiecības ar operas direktoru, un, kad viņam nācās braukt projām, visas tās problēmas ar pārtērētajiem līdzekļiem...
Mūsdienīgi!
(smejas) Jā, bet galvenais, lai vispār tas "Tetis" kustas uz priekšu! Mums, piemēram, ir plāns rīkoties līdzīgi operai – pārdot krēslus. Par to dabūt goda zīmīti uz krēsla atzveltnes aizmugurē. Daži krēsli mums jau pārdoti.
Krēsls parterā maksā piecus tūkstošus, pirmajā balkonā – trīs, otrajā balkonā – vienu tūkstoti. Dārgi. Ir balkoni, ložas. Rasējumi nav saglabājušies – kaut vēsturnieki meklēja, neizdevās atrast.
Īpašnieks bija barons fon Fītinghofs – viņu aizsauca uz Pēterburgu, un viņš kļuva tā kā par veselības ministru pēc būtības – tikai ar citu nosaukumu. Rīgā viņš bija ļoti veiksmīgs uzņēmējs – ražoja un pārdeva alkoholu. Starp citu, bija atbraukuši viņa pēcteči, esam sadraudzējušies: kad biju Berlīnē, kopā vakariņojām un pašreiz risinām iespēju dabūt budžetu un Vidusvācijas televīzijā uztaisīt filmu par Vāgnera nama atjaunošanas projektu.
Jau tagad vācu materiālus, Andrejs Verhoustinskis laiku pa laikam ierodas pafilmēt – kad sāksies celtniecība, katru mēnesi vāksim materiālus, un, kad būs nauda, Vācijā taisīsim filmu.
Lasīju, ka jums patīk karnevāli. Vāgnera namā varētu arī kādu traku karnevālu sarīkot!
Te, starp citu, bija modē taisīt karnevālus! Tajos laikos taisīja katru nedēļu. Tobrīd nedrīkstēja pīpēt, bet, kad Rīgā bija holeras epidēmija, tad atļāva, jo domāja, ka dūmi aizbaida holeras baciļus.
Tad atkal zālē nedrīkstēja dejot virsnieki ar piešiem un apkaltiem zābakiem – lai nesabojātu parketu. Mūžīgi arī trūka naudas. Ir ļoti labs pētījums par mājas vēsturi no paša sākuma! Esmu projektu attīstītājs, man ir šāda veida pieredze – esmu būvējis visu ko: Ķīpsalu un ko tikai vēl ne.
Esmu šeit vadībā, līdz tā māja būs pabeigta. Tad nāks kāds mākslinieciskais vadītājs, kurš vēl jāsameklē, – sāksim tagad domāt par viņu, jo viņam jābūt ar starptautisku vārdu – viņam jābūt tādam, kurš var dabūt šeit māksliniekus, jo es, piemēram, šeit redzu augstākā līmeņa mākslu – māksliniekus, kuri brauktu no visas pasaules.
Arī mūsu uzstādījumā attiecībā pret vāciešiem ir teikts, ka šī ir kultūras bāka Ziemeļeiropas austrumos. Otrkārt, šeit būtu tā vieta, kur notiktu kopdarbs; kā Vāgners sacīja – "Gesamtkunstwerk", tātad te tiktu izmantotas vairākas mākslas formas. Tāpēc ceturtajā stāvā ir telpas, kurās tiks kaut kas radīts – tikai tam vajag atrast fondu naudas. Būs meistarklases. Vēl Vāgnera namu esam ieplānojuši kā bāzi kamerorķestrim "Kremerata Baltica" – šī būs viņu rezidence.
Kurš īsti ir precīzais Rīgas Vāgnera biedrības dibināšanas gads?
2015. gada janvāris. Vēl līdz jubilejai jāpagaida un kaut kas jāizdara – ja vien viss ies, kā plānots... Jo celtniecībā jau arī gadās visādas problēmas – redz, kā ar Jauno Rīgas teātri iet! Man ir mazāk birokrātijas, jo lemju tikai es, nevis ierēdņu pūlis, kuri baidās parakstus uzlikt, – es nebaidos. Tātad 2027. gads – tas ir pēc līguma.
Domāju, ka 2027. gada sākumā būtu jāpabeidz, un tad varbūt mēs varētu septembrī atklāt to visu ar lielu pompu.
