"Mums kā simbols ir latvju ozols. Spēka simbols, varenības simbols. Varbūt tāpēc mums šeit izstāžu zālē ienāk arī zaļais tonis, meža tonis," izstādes veidotāja Aija Ventaskraste stāsta, ka ozols simbolizē jauniešu spēku, spītu un drosmi, bet tā ir arī atsauce uz kādu konkrētu notikumu, par ko stāsta viens no izstādes stendiem ar nosaukumu "Vai ozols bija mīnēts?". Stāsta centrā Litenes vidusskolas audzēknis Edgars Jurjāns, kurš 1945. gada 15. maijā uzvilka ozolā Latvijas nacionālo karogu.
Aija Ventaskraste turpina: "Tur bija vēl jaunieši no Litenes vidusskolas. Otrā dienā viņi skatījās, kā miliči staigāja apkārt šim ozolam, baidīdamies kāpt augšā. Kāpēc baidīdamies? Jo pie ozola jauniešu bija piestiprinājuši uzrakstu – "Mīnēts"."
Divus gadus vēlāk Edgaru Jurjānu, kurš bija sācis studēt arhitektūru, arestēja un piesprieda brīvības atņemšanu uz desmit gadiem.
Simboliskais mežs savukārt izstādē ir atsauce uz jauniešu saistību ar nacionālajiem partizāniem. Viens no šiem jauniešiem bija Antons Ludboržs, kurš darbojās grupā Latgalē, Rogovkas apkārtnē, un kura bīstamākā operācija bija pasargāt cilvēkus no 1949. gada deportācijām. Stāsta izstādes veidotājs Artūrs Romeiko: "Viņi bija ieguvuši savā rīcībā deportāciju sarakstus no konkrētā reģiona, kas ir ļoti liels retums. Un viņi uz viena no vietējiem ceļiem, kas devās uz Ruskulovu, bija izveidojuši kopā ar partizāniem slēpņus ar ieročiem un bija gatavībā, ka tūlīt, kad čekisti brauks savākt cilvēkus, viņi pa viņiem atklās uguni un pasargās cilvēkus no deportācijām. Diemžēl viņu grupā jau bija iefiltrējies nodevējs, kurš bija viņu plānus nosūdzējis čekai, un pa šo ceļu neviens nebrauca, brauca apkārt. Pāris dienas vēlāk viņi visi jau tika arestēti."
Deviņpadsmitgadīgajam Antonam Ludboržam piesprieda 10 nebrīves gadus, ieslodzījumu viņš izcieta Džezkazganā Kazahijā.
Izstādē redzams sacaurumots Staļina portrets, to sašāva sešpadsmitgadīgais Vigo Lapuķis. Mēnesi vēlāk viņu arestēja, un viņš piecus gadus izcieta ieslodzījumu Molotovas apgabalā. "Tas ir jaunietis, kas mācījās 1. jūras amatniecības skolā. Darbnīcā, kurā viņi strādāja, bija ar padomju simboliem izlikta telpa, tai skaitā bija arī šis portrets. Portretā ir divi caurumi. To izdarīja šis skolēns kopā ar grupas meistaru," skaidro Aija Ventaskraste.
Izstādē var uzzināt vēl daudzu citu jauniešu stāstus, apskatīt oriģinālus dokumentus, fotogrāfijas, vēstules, ar roku zīmētus žurnālus, arī pretpadomju uzsaukumus, kas tika rakstīti uz mazām lapiņām un izkaisīti dažādās vietās, uz tiem, piemēram, lasāmi šādi teksti – "Vācieši bija zvēri, bet boļševiki – nezvēri", "Komunisti nokauj miesu, bet brīvības garu tie nevar nokaut!", "Latvieši! Izšķirieties par brīvību vai verdzību!".
Jaunieši, slepeni pulcējoties kopā, mēdza dot arī zvērestu, ka apsolās veikt pretpadomju cīņu, līdz atjaunosies Latvijas valsts iekārta. Aija Ventaskraste stāsta: "Kā ir teikusi mums Mirdza Blitsone – viņi deva svinīgo solījumu un tas bija jāparakstās ar asinīm. Viņi paņēma žileti un iztaisīja septiņus tādus nelielus griezumus rokā. Kāpēc septiņus? Tik burtu ir vārdā "Latvija"."
Izstādi papildina arī videoliecības, ierakstītas 90. gados, kuros pretošanās kustības dalībnieki atceras savas jaunības drosmīgās gaitas, viņu vidū, bijusī Valkas vidusskolas audzēkne Vizbulīte Radziņa: "Kad nāca 18. novembris, tad bija nolemts, ka mēs Valkas Brāļu kapos aiznesīsim karogu. Mēs četri aizgājām uz tiem kapiem vakara pusē, bija jau tumsa. Un bijām ļoti pacilāti un priecīgi, ka mēs to esam izdarījuši."
14 gadu vecumā Vizbulīti Radziņu arestē. Viņu soda ar 12 gariem gadiem Sibīrijā.
Viņas un daudzu citu jauniešu stāstus, kas drosmīgi pretojās, labi zinot, ka riskē ar savu dzīvību, brīvību un nākotni, var uzzināt jaunajā izstādē Okupācijas muzejā – "…Brīvības garu nevar nokaut!". Tā skatāma līdz oktobra beigām.
