Būdē, Norvēģijā, šogad var baudīt dažādākus pasākumus. Tostarp tādus, kuros var iepazīt nozīmīgu Norvēģijas sabiedrības grupu – sāmus. Turklāt iepazīt viņus var visdažādākajos veidos.
Sāmu kultūra šī gada laikā Būdē būs pārstāvēta visdažādākajās mākslas formās. Tā ir kopiena, kas apdzīvo Norvēģijas, Somijas, Zviedrijas un Krievijas ziemeļu daļu, tomēr tās tradīciju turpinātāji mūsdienās atrodami arī plašāk pasaulē. Lai gan kopienas tradīcijas veidojušās vairāku gadsimtu laikā, kopš 19. gadsimta šie cilvēki apspiesti, mēģinot liegt tradīciju saglabāšanu. Tādējādi šīs tautas tradīcijas iekļautas programmā unikalitātes dēļ, kā arī, lai iekļautu šīs kopienas cilvēkus sabiedrībā un saglabātu tās iezīmes.
Viens no projektiem, kas iepazīstina ar sāmu kultūru, ir "Arran360" – vieta, kur vērot piecas jaunas filmas, kuras tiek rādītas uz ekrāniem, kas apņem skatītāju, radot sajūtu, ka esi klātesošs redzamajos notikumos. Turklāt interese par to atklāšanas nedēļā bija arī Norvēģijas karalienei Sonjai. Tas ir filmu projekts, kurā visi stāsti vēsta par sāmu kultūras šķautnēm.
"Viena no sāmu kultūras stiprajām pusēm ir noturīgums un tas, ka mēs lieliski pielāgojamies jaunai videi. Bet, protams, pamatā mums ir milzīgs kultūras mantojums.
Izaicinājums mūsdienās ir pielāgoties modernajam, bet, ja tu būsi lepns par savu kultūru, tad tu spēsi saglabāt tradīcijas. Problēmas veidojas tad, ja tu zaudē savu lepnumu par savu kultūru, tas paātrina šīs kultūras izzušanu.
Tas mūsdienās ir galvenais sāmu izaicinājums," stāsta filmas "Duiddo" režisore Silja Sombī.
"Protams, daudzi jaunieši, kas ir sāmi, mūsdienās dzīvo pilsētās un neturpina tradīcijas, piemēram, neaizraujas ar sāmu dziedājumiem. Tādā ziņā tradīcijas mainās, bet mums tāpat ir iekšējā degsme tās saglabāt. Man galvenais ir pastāstīt cilvēkiem, ka Ziemeļu valstīs joprojām ir sāmu pamatiedzīvotāji un mēs joprojām cīnāmies par savām iespējām un zemi. Mums ir ļoti īpašas tradīcijas, māksla, tāpēc mēs vēlamies Eiropai pastāstīt par to," skaidro filmas "In my hand" režisore Marja Helandere.
"Visas iespējas, kā parādīt sāmu kultūru, ir noderīgas. Mēs mēģinām par šiem projektiem domāt tā, ka par mums ir jāvēsta mums pašiem, nevis tiem, kas ar šo kultūru nav saistīti. Tas ir svarīgi. Būt ieraudzītam – tas ir ļoti svarīgi," uzsver Silja Sombī.
Režisores Marjas Helanderes filmā vērojams patiess stāsts par sāmu aktīvistu, kas izdzīvo personīgus pārdzīvojumus sāmu kultūras apspiešanas dēļ. Tas ir stāsts par ziedošanos, zaudējot roku un aci, esot ieslodzījumā cietumā, cīnoties par savas kopienas cilvēkiem un viņu zemēm. "Tas ir emocionāls stāsts, kuru mēs mēģinājām pastāstīt caur viņa emocijām, to, kā viņš jūtas. Tāpēc šis formāts, kādā filma tiek rādīta, palīdz skatītājam justies tā, it kā tas būtu klāt šajos notikumos," stāsta režisore. "Tā liek uzdot sev jautājumu – ko tu būtu gatavs darīt, lai palīdzētu savai kopienai un dabai? Manuprāt, tā vēsta arī par to, ka ir jārūpējas par dabu, jādomā par nākotni, kas ir aktuāla tēma visā pasaulē."
Savukārt Silja Sombī filma vēsta par sāmu svētvietu, kurā tiek ievākts sāmu kultūrā nozīmīgs augs – zirdzene. To lieto uzturā auga ārstniecisko īpašību dēļ.
"Zirdzene ir augs, kas ir zināms visā Eiropā, bet plašākas zināšanas par to ir zudušas. Mēs to mūsdienās joprojām izmantojam, bet ne tik daudz kā agrāk. Šī filma ir kā atgādinājums par to, ka mums vajadzētu tos izmanto biežāk, lai saglabātu saikni ar dabu," skaidro režisore.
"Šādas filmas ir daudz grūtāk veidot," atzīst filmas "In my hand" operators Meuri Lēdesmeki. "Bija nepieciešams katru kadru uzņemt ar vienu kameru sešos virzienos, lai to saliktu kopā, veidojot 360 grādu platu ekrāna leņķi. Ir daudz vairāk jādomā, piemēram, par gaismām, jo kamera redz vairāk nekā parasti. Tas ir daudz citādāks formāts, bet vienlaikus aizraujošs. Es esmu laimīgs, kā tas izdevās. Tas patiešām ir kaut kas ļoti īpašs. Un tev kā skatītājam ir jābūt aktīvam un jāiesaistās, pagriežot galvu. Tāpēc tā ir citādāka pieredze."
