Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pasaka par bārenīti, kas uzkāpj debesīs pa pelnos izdīgušās pupas zariem, domāju, visiem zināma. Meklēdama to savā pasaku grāmatu plauktā, uzduros mazai pelēcīgi brūnganai grāmatiņai "Brīnumzeme. Latviešu tautas pasakas un teikas".
Šis kabatas izmēra grāmatu formāts labi zināms – tādas, lielākoties latviešu rakstnieku un dzejnieku grāmatiņas, latviešu izdevēji laida klajā dīpīšu [Otrā pasaules kara bēglis, no angļu valodas "displaced person" jeb DP – red.] nometņu laikā pēckara Vācijā. Vienmēr esmu tās apbrīnojusi un jutusi dziļu cieņu pret to izdevējiem.
Konkrēti šo pasaku grāmatiņu 1947. gadā kopīgi izdevuši Pētera Mantnieka un Edgara Ķiploka apgādi. Savukārt pasakas sakārtojis un plašu priekšvārdu sarakstījis Kārlis Dziļleja. (Ļaujos vēlmei noskaidrot, vai šis dzejiskais uzvārds ir rakstnieka pseidonīms. Izrādās, nē, tas ir tiešs vāciskā uzvārda latviskojums. Līdz 1940. gadam Kārlis bijis Tīfentāls. Taču pseidonīmu viņam nav trūcis. Iesaku visiem iepazīties kaut vai tikai ar viņa biogrāfiju. Cik gan daudz viens cilvēks var izdarīt savas tautas kultūras un sabiedrības labā!)
Pasaku par garo pupu atrodu minētās grāmatas sadaļā ar didaktisku nosaukumu "Tikumības pasakas" (te Kārlis Dziļleja sekojis Teodora Zeiferta pasaku sadalījuma paraugam). Par tām savā apcerējumā Kārlis Dziļleja raksta: "Tikumības pasakas visspilgtāk izteic dzīves ētiskos principus un rāda, ka krietnie tikumi arvien ved pie laimes un labklājības, bet nekrietnajam cilvēkam jākrīt kaunā vai jāiet bojā." Skan pārāk pareizi, bet atrodu Latvijas Radio ierakstu no 2019. gada, kur Latviešu pasaku gada ietvaros Vaira Vīķe-Freiberga stāsta ne tikai pašu pasaku par garo pupu, bet atklāj arī to, kāpēc tā ir viņas mīļākā latviešu tautas pasaka un kā tā ietekmējusi viņas dzīvi.
Garās pupas tēls latviešu kultūrā izmantots daudzveidīgi. Tas iedvesmojis Kārli Skalbi, Annu Brigaderi, Uldi Ausekli. Varbūt jums acu priekšā ir Niklāva Strunkes brīnišķīgais zīmējums… Tieši Uldis Auseklis 20. gadsimta 80. gados izveidoja latviešu dzejas antoloģiju bērniem "Garā pupa", un 90. gadu sākumā – arī grāmatu apgādu ar tādu pašu nosaukumu. Bērnu dzejas gadagrāmatas "Garā pupa" izdošana pēc ilgāka pārtraukuma tika atjaunota 2014. gadā.
Bet nu par dziesmām. Akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sestajā sējumā, kas veltīts bērnu folklorai un klajā nāca 1993. gadā, atrodams vispilnīgākais garās pupas tekstu apkopojums. 28 pamatdziesmas ar milzumdaudziem variantiem! Savulaik man neizpratni radīja fakts, ka šīs dziesmas ievietotas pie bērnu dziesmām. Ir taču skaidrs, ka tās ir mitoloģiskās dziesmas! Taču bija jāsamierinās, jo "Latviešu tautasdziesmas" 15 sējumos, no kuriem līdz šim iznākuši 12, atsevišķs sējums mitoloģijai nav paredzēts. Tāpēc arī es neanalizēšu šos tekstus šādā aspektā; nepiesaukšu ne pasaules koku, ne iniciācijas rituālus. Tikai pārlūkošu, ko tad mūsu senči cerēja ieraudzīt, uzkāpjot debesīs pa garo pupu.
Vispirms – ne vienmēr tā ir pupa. Ir dziesmas, kur kāpšana notiek pa baltas puķes, baltas rozes, liepas, arī zirņa zariņiem. Tomēr visbiežāk tiek iesēta pupa, un tieši balta. Taču – arī liela, diža, zelta, cūku un turku pupa. Pēdējā pārceļojusi arī uz labi zināmo bērnu skaitāmpantiņu.
Kur tad pupu sēj? Rožu dārziņā, augstajā vai baltu smilšu kalniņā. Jūras, purva, Daugaviņas maliņā. Taču visinteresantākais, protams, ir tas, ko kāpējs debesīs ierauga un sastop. Visbiežāk – Dievu, Dieva dēlu vai dēlus, retāk – mīļo vai svēto Māru. Ko tik viņi tur nedara – koklē zelta kokles, seglo vai gana zirgus, siekiem naudu mēra, Saules meitai kāzas dzer… Vairumā variantu dziesmas varonis sastaptajām dievībām jautā pēc tēva un mātes. Un saņem atbildes, lielākoties nomierinošas – sak', labi viņiem iet. Strādā vieglus darbus. Vai – "Tēvs ar māti Vāczemē / Saules meitai kāzas dzer".
Vai šīs dziesmas ir klausāmas teicēju, ne modernu mūsdienu izpildītāju sniegumā? Jā, mums ir dota tāda iespēja. Jāapmeklē Folkloras krātuves digitālais arhīvs Garamantas.lv. Atverot audio sadaļu un meklētājā ierakstot, piemēram, vārdu "pupa" vai "pupu", atvērsies faili ar notīm un klausāmām dziesmām. Senākās – no 1927. gada, Artūra Salaka kolekcijas. Tiesa, ļoti grūti saklausāmas. Toties no 60. gadu ekspedīcijām pieejami brīnišķīgi ieraksti. Visām dziesmām ir interesanti, neparasti piedziedājumi. Iesaku paklausīties.
Un nobeigumā – cerams, redzējāt to garo pupu, ko pagājušā gada nogalē kā visu laiku augstāko gaismu instalāciju varēja vērot Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā. Bija jādomā par visiem mūsu senčiem, kuri debesīs varēja pacelties tikai ar dziesmas palīdzību.
