Vienīgā animācija šajā sarakstā ir Arnolda Burova „Vanadziņš”. Dokumentālo kino pārstāv Herca Franka „Vecāks par 10 minūtēm”, Ivara Selecka „Šķērsiela”, Jura Podnieka „Vai viegli būt jaunam?” un Ivara Kraulīša „Baltie zvani”.
Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa pastāstīja, ka kanonā iekļautā vissenākā spēlfilma ir Aleksandra Rusteiķa „Lāčplēsis”, kas uzņemta 1930.gadā. Tā ir spilgts pierādījums, ka arī arī pirmās Latvijas laikā bija savs kino un ļoti mākslinieciski interesants.
"Tad ir tādas klasiskā kino vienības kā Leonīda Leimaņa „Purva bridējs” (1960.gads) un Gunāra Pieša „Nāves ēnā” (1970)," sacīja Matīsa. "Tad ir Rolands Kalniņš, kurš šogad svinēja 95 gadu jubileju. Viņš ir vienīgais režisors, kuram Kultūras kanonā iekļautas divas filmas – leģendārais un ārkārtīgi populārais „Ceplis” un „Četri balti krekli”. Abas laimīgā kārtā šogad ir restaurētas un portālā filmas.lv būs skatāmas atjaunotā kvalitātē. Vēl ir, protams, Jāņa Streiča „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un Aivara Freimaņa „Ābols upē”, kas ir ļoti interesants gadījums – tā piedzima un tika uzņemta kā dokumentālā filma, bet beigās pārvērtās par spēlfilmu.”
Latvijas Kultūras kanona vērtību saraksts nav iepriekšparedzams popularitātes tops visbiežāk televīzijā rādītām filmām. Kanona uzdevums ir uzsvērt mākslinieciskas kvalitātes un dažā gadījumā tās izcelt no aizmirstības. Ekspertu uzmanības centrā ir arī filmas, kas, to autoriem bieži pat nenojaušot, perfekti iekļāvušās pasaules tendenču kontekstā vai pat apsteigušas to.
Dažādi domājošajiem ekspertiem izkristalizējās trīs filmas, kas Kultūras kanona fināla sarakstā tika iekļautas absolūti vienbalsīgi – Ivara Kraulīša "Baltie zvani" (1961), Herca Franka "Vecāks par 10 minūtēm" (1978) un Jāņa Streiča "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (1981).
