“No šodienas viedokļa skatoties, viena traka lieta,” turpina Lāce Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo”. “Mērija jau nebija vienīgā, kas brauca līdzi vāciešu vestajām Latvijas kultūras vērtībām, bija virkne darbinieku, kas pavadīja vilcienu. Bet kara beigu situācija bija briesmīga Eiropā, katrs sāka domāt par sevi – kur paliksi, kas ar tevi notiks. Pārējie pamazām atkrita. Beigās paliek tikai Mērija.”
Lāce nepiekrīt filmas reklāmas sauklim, ka bez šīm vērtībām Latvijas muzeji būtu tukši, bet būtu daudz, daudz tukšāki bez šīm vērtībām. Piemēram, Rīgas Biržā nebūtu tāda Rietumeiropas māksla kolekcija, kāda tā ir šodien.
“Tad ir stāsts, ko bez asarām nevaru izstāstīt – tad ir viena cilvēka apņēmība to visu vest atpakaļ uz Latviju. Tas ir fantastiski! Tad ir misijas apziņa, ka tas nepieciešams šeit, šai vietai,” stāsta Lāce.
Mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš atzīst, ka dzimta, no kuras nāca Mērija Grīnberga, bija kultūras cilvēki ar savu vērtību hierarhiju un bija artefakti, kas viņiem ir svarīgi.
“Acīmredzot tas viņai bija no bērnu dienām, viņa auga tādā atmosfērā, ka citādi to nevarēja pieņemt. Tas bija kaut kas pašsaprotams. Vai tā bija misija – var teikt arī tā. Tā bija pamatīga izšķiršanās,” vērtē Kļaviņš.
Māra Lāce, tāpat kā Eduards Kļaviņš pagājušā gadsimta 70. gados vēl ir sastapušies ar Mēriju Grīnbergu.
“Kad jauns cilvēks ienāk muzejā 70. gadu sākumā, kas tajā laikā bija stipri slēgta pasaule, tur satiekas jaunie darbinieki un viņi meklē kontaktus vai nejaušības saved kopā darba kolektīvā. Tā es satikos ar Mēriju Grīnbergu,” atklāj Lāce.
Viņa stāsta, ka darba vieta bijusi muzeja pirmajā stāvā, bet Mērija Grīnberga strādājusi muzeja bibliotēkā. Arī tagad tur atrodas muzeja bibliotēka un ikviens apmeklētājs var atnāk un pabūt vietā, kur strādāja Mērija Grīnberga.
“Viņa tur bija. Kad ienācu kā jauns darbinieks, citi jaunie kolēģi, kas bija pirms manis sākuši darbu, kad biju iepazīstināta ar muzeju, teica, vai tu biji arī pie Mērijas Grīnbergas? Es jautāju – kas tā tāda ir? Man teica – kā tu neesi bijusi bibliotēkā, tā nevar, tev ir jāiet un jāpiesakās pie Mērijas Grīnbergas. Aizgāju, sapazināmies. Jaunie ap viņu vienmēr bija apkārt. Tad man izstāstīja viņas dzimtas stāstu. To visu es zināju. (..) Viņa daudz par kaut ko runāja, par Jāzepu Grosvaldu, savu mātes brāli, par saviem vecākiem, bet nekad nevienu vārdu neminēja par visu šo braucienu. Mēs tajā laikā neko par to nezinājām.”
Kļaviņš ar Mēriju Grīnbergu iepazinies, studējot latviešu portreta vēsturi.
“Studēju latviešu portreta vēsturi. Nonācu līdz Grosvalda [Jāzepa] portretiem, aizgāju uz muzeju, Grosvalda portreti bija specfondā, mani ielaida, apskatīju tos, bet man teica, ka ir vēl kādi, lai ejot pie Mērijas Grīnbergas. Es aizgāju, iepazinos ar viņu bibliotēkā, sākām runāt. Pēc kāda laika sapratu, ka darīšana ar īpašu cilvēku. Es to sajutu,” stāsta Kļaviņš.
Kļaviņš min, ka Mērija Grīnberga viņam atgādinājusi kādus cilvēkus, ko pazinis no 20. un 30. gadiem. Viņš arī savulaik viesojies pie Mērijas Grīnbergas mājās, kur skatījies Grosvalda darbus un arī apsolījis tos sakārtot pa periodiem un stiliem. Sastopot Mērijas Grīnbergas māti, arī Mēriju Grīnbergu, Kļaviņš atzīst, ka sastapies ar ļoti laipnu kundzi, “tā bija tāda organiska laipnība, ar kādu nebiju sastapies”.
“Aizgāju projām, solīju, ka kaut ko rakstīšu. Mērija drīz aizgāja mūžībā, un tā tas palika līdz laikam, kad ķēros pie monogrāfijas par Grosvaldiem. (..) Sastapos ar materiāliem, kas saistīti ar Mēriju.
Šajā laikā sākās pirmā publiskā Mērijas reabilitācija, kuras kulminācija tagad ir Kristīnes Želves filma. Viņa kaut kādā mērā bija represēta,” vērtē Kļaviņš.
Ar Mēriju ir sastapusies arī Daina Prūse.
“Es ar viņu sastapos, kad man bija seši gadi. Kad atbraucām no bēgļu gaitām. Aizbraucām trīs gadus iepriekš, atstājām septiņu istabu dzīvokli un atgriezāmies, mamma ar divām meitām un slimu vecomammu, un tukši – bez dzīvokļa, bez grāmatām, bez tēva gleznām. Sākām mētāties pa pasauli. Mērija nāca ar saimniecisku piepalīdzēšanu – gultiņa, skapītis, kumodīte. Vēl tagad meitai mājās ir kumodīte, uz kuru skatoties, vienmēr domāju par Mēriju. Visu mūžu bija tik blakām stāvoša,” atklāj Prūse.
“Kad bija pirmās ziņas, ka par Mēriju būs filma, tas mani tā aizkustināja, ka biju nevaldāma savās emocijās,” turpina Prūse.
Lai raksturotu Mēriju Grīnbergu, Prūse min vārdu "īpaša".
“Tas vārds viņas gadījumā ir tik īpašs, ka grūti atrast raksturojošos vārdus. Ārkārtīgi atturīga, ārkārtīgi delikāta. Neko neuzspiež. Bet ap viņu bija tāda silta aura. Cilvēki nāca ciemos, gāja prom, Mērija vēl nebija atnākusi. Viņa nāca vēlu. Cilvēki piebremzēja savu promiešanu, gribēja pabūt viņas sabiedrībā,” stāsta Prūse.
Arī Lāce piekrīt, ka vārds "īpaša" raksturo Mēriju Grīnbergu. “Bija tāds magnētisms, kas vilka pie viņas cilvēkus,” atzīst Lāce.
Šo grūti definējamo īpašību – īpaša – sarunās minējuši visi, kurus filmas režisore Kristīne Želve intervējusi, vācot materiālus filmai.
No šodienas viedokļa skatoties, Mērijas Grīnbergas paveiktais ir īpaša misija, bet hronikas kadri filmā liecina, ka viņu neviens nepiemin kā cilvēku, kas pārvedis Latvijas muzeju vērtības.
“Visi skatījās uz viņu ar aizdomām – kāpēc viņa atgriezās. Viņa varēja palikt tur ar daudzām vērtībām. Viņas rokās bija milzīgas materiālās vērtības, kas daudzus varēja interesēt. Viņa to atved atpakaļ. Tātad tas cilvēks ir kaut kādā mērā aizdomīgs. Tā domā toreizējā vara. Tā ir viena no smagākajām epizodēm, tad, kad esi izdarījis tik daudz laba savai tautai, tas praktiski nekā netiek novērtēts,” stāsta Lāce.
No darba muzejā Mērijai Grīnbergai nācās aiziet, tad bija “rūpnīcas gadi” un pēc tam viņa atrod patvērumu mākslas muzeja bibliotēkā. “Kārtība bibliotēkā viņai kliboja. Viņa radīja auru, garu. Tas bija būtiski,” norāda Lāce.
Filmas “Mērijas ceļojums” ieceres pirmsākumi meklējam izstādē “Desmit lietu stāsti par cilvēkiem un varu”, kur režisore Kristīne Želve pirmo reizi uzzinājusi par Mēriju Grīnbergu.
“Es labi atceros to noskaņu – aktrise Maija Apine bija ierunājusi Mērijas paskaidrojumu, pie sienas bija karte, kur Mērijas maršruts parādījās, pie sienām bija Mērijas dzimta – Grosvaldi un Grīnbergi. Bija sajūta – tāds stāsts, tāda dzimta un liktenis, un tik maz par to zina,” atminas Želve.
Režisore arī atklāj, ka, jau sākot darbu pie filmas, stāstot ieceri centusies saprast, vai cilvēkus tas interesēs.
“Ar Mēriju bija tā, tikko pasaki pirmos teikumus, visi noelšas – kāds stāsts un kā mēs to nezinājām. Jutu, ka cilvēkus tas interesē,” stāsta Želve.
Mērijas stāstu Želve vēlas turpināt. Ir doma gan veidot izstādi, gan materiālu apkopojumu grāmatā.
