Šīs filmas stāsta kodolu veido prātam neaptverams kontrasts gan vizualitātē – kadru priekšplānā un otrajā plānā – gan (un jo īpaši) arī skaņu celiņā. Skaņu celiņa noskaņa radikāli atšķiras no tā, ko redzam kadrā.
Ko tad īsti redzam? Kamera iemūžinājusi idillisku privātmāju, kurā mitinās kupla ģimene – pāris ar pieciem bērniem. Izcilās vācu aktrises Sandras Hilleres spēlētā Hedviga rūpējas par bērniem, apkopj mājas soli un stāsta savai ciemos atbraukušajai mātei par to, kā jauno namu iekārtojuši. Kādā citā ainā viņa savam zīdainim, ar lielu mīlestību ucinoties, izrāda dobē augošās puķes. Citkārt ģimene dodas piknikā, bet tēvs – Rūdolfs – zirgu izjādēs. Kā vēsta vēstures pieraksti, viņš to esot darījis, lai attīrītu domas no "darba". Un te arī piedzīvojam iepriekš piesaukto kontrastu – minētais Rūdolfs ir neviens cits kā Aušvicas nāves nometnes komandants Rūdolfs Hess. Aušvicā tika nogalināts vairāk nekā miljons cilvēku.
Hesu idillisko namu no Aušvicas šķir tikai siena, aiz kuras redzam nometnes ēku augšdaļu un allaž melni dūmojošus skursteņus.
Skaņu celiņā līdztekus mājas iemītnieku ikdienišķajiem dialogiem un čalām skan cilvēku kliedzieni, šāvieni, elektriskā žoga strāvas sprakšķoņa un vietām – motocikla skaņa. Hess, izrādās, esot algojis cilvēku, kas ik pa laikam rūcina motociklu, lai nomāktu nometnes skaņas.
Hesa kundzes Hedvigas loma vācu aktrisei Sandrai Hillerei bija viena no spožākajām aizvadītajā gadā līdzās darbam oskarotajā drāmā "Kritiena anatomija". Viņa vairākās intervijās uzsvēra, ka Hedvigas tēlu spēlējusi teju mehāniski, jo nav vēlējusies psiholoģiski iedziļināties šīs sievietes domās un apsvērumos, kas ļāvuši dzīvot līdzās Aušvicai, izliekoties, ka viņa par tur notiekošo neko nezina un ka tas uz viņu neattiecas. Hillere redzama arī vienā no stindzinošākajām ainām – viņas varone gozējas pie spoguļa, pielaikojot kažoku, kas nozagts kādai nometnes upurei. Viņa kabatā atrod lūpukrāsu un, ilgi nedomājot, ar to uzkrāsojas. Šī aina sevī ietver visu to ignoranci un no vienaldzības augošo ļaunumu, kas šai ģimenei piemīt.
Neredzamais, vai, pareizāk sakot, tas, ko filmas galvenie varoņi, proti, Hesu ģimene izvēlas neredzēt, arī veido būtisku filmas daļu – neatraujamu kontekstuālo ietvaru.
Filma nesen aizvadītajā "Oskaru" pasniegšanas ceremonijā saņēma divas balvas – vienu labākās ārvalstu filmas kategorijā, bet otru – par skaņu. Filmas skaņu mākslinieki Džonijs Bērns un Tārns Villerss te ir paveikuši lauvas darbu, būtībā izveidojot vēl vienu – atsevišķu – filmu skaņas celiņā. Skaņu celiņš ir gadu ilgušas izpētes un skrupuloza darba rezultāts. Filmas gaitā tā arī nekad neredzam, kas notiek otrpus žogam – Hesu ģimenes privātā interešu zona līdz turienei nesniedzas. Līdz ar to Gleizers filmu ir veidojis tā, lai skaņa un neredzamais uz mums – skatītājiem – iedarbotos, balstoties mūsu zināšanās par holokaustu un liecībām, kas vēsturē saglabājušies no koncentrācijas nometnēm.
Lai arī filmas notikumus no mūsdienām šķir 81 gads, tomēr tēma par izvēlēšanos neredzēt ir sāpīgi aktuāla.
Šobrīd vairākās vietās pasaulē briesmām tiek pakļauti civiliedzīvotāji, un interneta laikmets šīs liecības prātam neaptveramā veidā ievirknē sociālo mediju attēlu kakofonijā –
mēs it kā uz šīm šausmām skatāmies, bet acīmredzot tās izvēlamies pietiekami neredzēt, jo situācija ne, piemēram, Ukrainā, ne Tuvajos Austrumos neuzlabojas.
Filma "Interešu zona" kinoteātros skatāma no 26. marta.
