Filmas atverošais kadrs: ekrānā joņo Patrīcija silikona sejas maskā, kas domāta elpošanas sistēmas pārbaudei. Viņa ir pieslēgta arī aparatūrai, kas mēra sirds adaptāciju lielas slodzes apstākļos. Skrejceļš slīd pilnā ātrumā. Kā sakrālā ceremonijā viņai apkārt darbojas sporta ārsti un ar svinīgu rūpību veic savus mērījumus. Viņi ir kopā ar Patrīciju jau desmit gadus, kopš viņas pirmā diagnostikas testa, uz kuru Patrīcija atnāca kopā ar tēti. Kopā līdz šodienai, kad mērījumi tiek veikti un apspriesti jau elites slēpotāju līmenī.
Dokumentālā filma "Patrīcija" ir stāsts par dzelzs meiteni, par viņas ceļu līdz Latvijas labākās slēpotājas titulam, par neatlaidību un "sportisko niknumu". Šī filma iedvesmo un nedaudz ļauj ieskatīties, kā izcīnīt panākumus, kas ieies Latvijas slēpošanas sporta vēsturē. Tomēr, manuprāt, filma ir par ko citu.
Tas ir stāsts par stipru ģimeni un spēcīgu savstarpējo atbalstu, kas saskatāms katrā ainā.
Vēl spilgtāk to var izjust, kad ierasti drošais pamats sāk brukt. Filmas režisori Dāvids Ernštreits un Inese Kļava nesteidzīgi un detalizēti atklāj Patrīcijas ikdienu treniņos un ģimenes locekļu rūpes, bez kurām sporta dzīves dramatiskie līkloči būtu daudz grūtāk panesami.
Patrīcijas un viņas sešu brāļu slēpošanas treneris kopš bērnības bija tētis Ingus Eiduks (mūžībā devies 2021. gadā). Ģimenē vienīgā neslēpo mamma, taču viņas līdzdalība un klātbūtne jūtama vienlīdz stipri. "Mammai un tētim jau nu katru dienu piezvanu. Ar tēti man ir ļoti svarīgi pārrunāt treniņu procesu, izstāstīt, kā es šorīt jūtos, kāds man ir rīta pulss. Ja neesmu pārliecināta par otro treniņu, zvanu tētim. Viņš man palīdz lēmumu pieņemt. Man ir tāda sajūta, ka viņš mani ļoti jūt," saka Patrīcija. Savukārt brāli Valtu Patrīcija sauc par savu otro tēti. Ar viņu attiecības ir sirsnīgas un uzticēšanās pilnas.
Filma veidota no reālajā laikā filmēta materiāla, no atsevišķiem Valta Eiduka videomateriāliem, Latvijas Televīzijas arhīviem un videomateriāliem no Dāvida Ernštreita personīgā arhīva. Operatori filmā pavisam ir septiņi, bet filmas galvenais operators ir Normunds Pavlovskis. Kamera, kas vienmēr ir klātesoša, lai parādītu augstākos un zemākos Patrīcijas emociju un fiziskā spēka robežpunktus, atrod veidu, kā uzfilmēt arī neērtus brīžus, bez kuriem neiztikt, lai parādītu "dzīvi, kāda tā ir". Tas nav vienkārši ne filmas varoņiem, ne veidotājiem. Piemēram, situācijā ar vienaldzīgo treneri, kas nepalīdz Patrīcijai svarīgu lēmumu pieņemšanā – filmas varone atstāj operatoru aiz durvīm, jo ir pārāk aizņemta ar satraucošajiem dzīves notikumiem, un filmēšana šajā brīdī ir otršķirīga. Droši vien nav arī vēlēšanās rādīt kamerai savas bezspēcības asaras. Operators tomēr iefilmē epizodi caur logu, kamēr varonei piestiprinātais radiomikrofons turpina ierakstīt skaņu. Te var diskutēt par man svarīgo ētikas tēmu.
Vai operators ir paklausīgs un iejūtīgi novērš kameru, vai tomēr ir kareivis, kas pārnes mājās vērtīgu materiālu? Filmā "Patrīcija" operatora nepaklausība atmaksājas.
Uzfilmētā epizode ir nozīmīga, jo uzsver lūzumu filmas naratīvā.
Filmas point of no return jeb brīdis, kad viss turpmāk būs citādi, pienāk negaidīti un visiem sāpīgi. Tieši šeit sākas filma par īsto Patrīciju. Drošība par lēmumiem treniņos un sacensībās, kas turpmāk jāpieņem pašai. Sacensībās Somijā, kad aukstums ir tāds, ka "kontaktlēcas sasalst acīs", skaidri iezīmējas, cik ļoti ierastā pasaule ap Patrīciju ir mainījusies. Jautājumi trenerim paliek gaisā un atbildēti netiek. Viņam Patrīcija ir tikai statistika – viena no daudzajām sportistēm. Šie notikumi, kurus pilnībā neizstāstīšu, lai saglabātu skatīšanās prieku, padara filmu arī par coming of age jeb pieaugšanas filmu.
Uz mirkli iedomājos par milzīgo "rasola bļodu" jeb melnā materiāla gūzmu, ar ko jātiek galā montāžā, lai izveidotu stundu un trīspadsmit minūtes garu dokumentālo filmu. Montāžas režisore Inese Kļava, kuras kontā ir tādas filmas kā "Dokumentālists", "Kondoru kalve", "Zāģeri" un citas, ar naratīva arhitektūru tiek galā filigrāni. Patrīcijas sportiskās dzīves rutīnas elementi – mazā sacensību padzeršanās pudele, kas montāžā kļūst par rūpju un atbalsta simbolu, aina ar mīkstākā spilvena piemeklēšanu nakts melnumā Patrīcijas braucienam mašīnā, pagarinātais kadrs ar dzeltējoša bērza galotni vējā kā pārmaiņas iezīmējošs elements. Sirsnīga un ar labdabīgu humoru veidota ir aina, kurā Patrīcija, gandrīz kopējot tēta intonāciju un izturēšanos, palīdz ielauzīties savam draugam Uldim slēpju pucēšanas prasmēs. Kļava kopā ar režisoru Dāvidu Ernštreitu pārtulko kino valodā notikumus Patrīcijas dzīvē bez liekvārdības.
Filmas lielā priekšrocība ir mūzikas un skaņu režijas uzbūvētā atmosfēra (komponists Otto Auniņš un skaņu režisors Artis Lūsis). Brīžiem gan mūzika pārāk vedina mūs justies noteiktā veidā, bet tā tas notiek tikai atsevišķās ainās. Dramaturģiskos kāpumus un kritumus veido visi elementi kopumā, un mūzika šajā filmā ir spēcīgs noskaņu pastiprinošs atbalsts.
Šim kinodarbam ir vēl kāda interesanta dimensija. Tas liek domāt par iespējām, kuras varam iemācīties izmantot mēs visi.
Katram ir koka slēpes un smilšains paugurs, kurā karstā vasaras dienā skriet augšā līdz spēku izsīkumam, lai trenētu izturību tiem brīžiem, kad "tehnikai nav nozīmes, svarīgi ir, vai tev ir iekšā vai nav". Vai arī tuvākais sporta laukums, kur vientulībā izpildīt visiem pieejamos roku muskulatūras vingrinājumus. Tomēr tikai Patrīcijai piemīt ieprogrammēta, titāniska neatlaidība un pacietība. "Kad ierauga Patrīcijas darba stundas nedēļā, kādas tās izskatās, izliktas uz papīra, 99,99 procenti no mums uzreiz noliek slēpes malā. Patrīcija strādā bez pauzēm," sazvanu un parunājos ar Patrīcijas sporta ārstu Jāni Kaupi.
Pēc filmas noskatīšanās jūtu, ka man mazliet pietrūkst iespējas vēl vairāk aizlīst aiz spožās sportistes fasādes, lai vēl neformālāk saprastu detaļas un grūtību pārvarēšanas metodes, ko pieprot sportiste no daudzbērnu ģimenes Latvijas laukos. Noklausos Patrīcijas sarunu ar sporta žurnālistiem Jāni Janševicu un Ingmāru Jurisonu: "Mans tētis bija treneris, tāpēc es varēju lauzt stereotipu "tūriste". Ja tev tētis ir treneris, tas ir citādi. Mēs nebijām tā turīgākā ģimene, bet mēs iemācījāmies izmantot tos resursus, kas mums ir. Nebija, kas ved uz treniņiem. Tētis man iemācīja braukt. Un es četrpadsmit, piecpadsmit gadu vecumā viena bez tiesībām pa mazākas nozīmes ceļiem braucu uz treniņu Pļaviņu biatlona bāzē. Tētis pasaka noskriet divas stundas. Un tu nekad nenoskrien divas, bet noskrien divas divdesmit, divas trīsdesmit. Jo tā motivācija ir tik milzīga vienai pašai braukt uz treniņu!" Šis ne visai pedagoģiskais piemērs labi parāda, kā tiek meklētas iespējas, nevis atrunas.
Ir zināms, ka dokumentālo filmu par sievietēm sportā, jo īpaši individuālajos sporta veidos, nav daudz. Lielākoties paralēli sportam tās pēta vēl kādu spēcīgu tēmu, piemēram, sieviešu līdztiesību, sociālo aktīvismu, varu, ietekmi vai skandālus sportā.
Tā piemēram, Kristofera Neliusa dokumentālā lente "Meitenes nevar nodarboties ar sērfošanu" ("Girls Can't Surf", 2020), kuras darbība norisinās 20. gadsimta 80. gados, ir veidota no intervijām un arhīva materiāliem un rāda, kā sieviešu sērfotāju grupa izcīna sev vietu uz viļņiem līdzās vīriešiem. Vēl viena filma cīņā pret sieviešu diskrimināciju sportā ir Viljama Keriga 2012. gada filma "Gatava lidot" ("Ready to Fly"). Filmā attēlotas elites tramplīnlēcējas, kuras cīnās par tiesībām startēt ziemas olimpiskajās spēlēs, kur sievietēm bija liegts sacensties līdz pat 2014. gadam. Savukārt Nanetes Bursteinas filma "Zelta cena" ("The Price of Gold", 2014) ir stāsts par lielāko sāncensības skandālu olimpiskās daiļslidošanas vēsturē starp olimpiskajām daiļslidotājām Tonju Hārdingu un Nensiju Keriganu. Uzgāju arī nelielu, 28 minūšu garu filmu par ultramaratonisti Lorenu Ramiresu no nomaļiem Meksikas kalniem, kas pilnveido savas skriešanas prasmes sava tēva, ultramaratonista un daudzo brāļu un māsu vidū. Filma "Lorena, Light-Footed Woman" (2019) stilistiski strukturāli un visādi citādi ir pavisam atšķirīgs darbs no filmas "Patrīcija", tomēr tās vieno siltums un centrālā tēma – ģimene ir fundaments.
Nesen lasīju mežu ekoloģes Suzannas Simardas pētījumu "Mātes koka projekts" ("The Mother Tree Project"). Arī tad, ja tos nesaista vienota sakņu sistēma, koki starp citiem stādiem spēj izšķirt savus "bērnus", savdabīgā veidā sazinās ar tiem un palīdz attīstīties un izaugt. Stiprs kods, kas palīdz turēties pretī visiem vējiem.
