Princesei Aldai ir paredzēts precēt svešzemju princi Magnusu, taču naksnīga tikšanās ar kādu Svešinieku liek viņai pārdomāt šo un arī citus savus lēmumus. Sirds šajā zemē ir aizliegta, bet nu princese ļoti strauji ir uzzinājusi, kas tā tāda ir, un tas maina ne vien viņas, bet arī visas karaļvalsts likteni. Galu galā izrādās, ka visiem ir potenciāls ieraudzīt krāsas, vajag tikai gribēt.
Interesantā kārtā pasaule ir viskošākā nevis tad, kad karalis pieņem likumu, ka visiem tagad vajag sirdi, bet gan līdz tam. Kamēr neviens par sirdi neko nezina, tikmēr var dzīvot saulainā aizmirstībā, ēst augļus katru dienu un klīst pa plašām pils hallēm. Alekseja Naumova gleznu ainavas bieži ataino dienvidu zemju arhitektūru un floru – tās ir saules pielietas, zilām debesīm un krāšņiem ziediem. Līdz ar to viņa gleznotā karaļvalsts, kurā norisinās "Sirds likuma" darbība, šķiet atrodamies kaut kur, kur nekad nelīst lietus. Tas ir, līdz tās iedzīvotāji nesāk atļauties par daudz. Attālinoties no pils un no bezsirdības, krāsas mainās un kļūst noklusinātas.
Turklāt pirmais, ko Princis piedzīvo, ieguvis sirdi, ir neganta lietusgāze.
Nav paskaidrots, kādēļ sirdi iegūt ir labi, ja jau tās esamība galvenokārt asociējas ar dzīves tumšās puses apzināšanos, un arī mīms, kurš Princesei sirdi uzdāvina, ir sērīgs. Jautājums par sirds lietderību, filmu skatoties, gan nerodas. Ir taču pašsaprotami, ka cilvēkam vajag sirdi.
Stāsts paļaujas uz mūsu kā sabiedrības vispārējo vienošanos, ka sirds, atsaucoties uz filmas uzstādīto piedāvājumu sirdi nopirkt, ir pirmās nepieciešamības prece.
Ja šis priekšnoteikums nepastāvētu, tad aizraušanās ar šī orgāna nepieciešamību liktos mazliet savāda.
Bet cilvēkiem tādā profesionālajā kategorijā kā Roze Stiebra nav nepieciešams ķidāt un līmēt, un kārtot, un raizēties. Skaidrs, ka tas tiek darīts tik un tā, un arī jauna mākslinieka piesaistīšana liecina par svaiguma cienīšanu, taču, kā savā atsauksmē norādīja Elīna Reitere, dižu meistaru vēlīnā daiļrade ir atsevišķi vērtējama kategorija. Filma ir jūtami veidota pēc personīgi svarīgiem, nevis aprēķinātiem akcentiem, un savu rāmi filmai iedod tās sākumā ievietotais veltījums mūžībā aizgājušajam Ansim Bērziņam, ar kuru kopā Stiebra lika pamatus zīmētajai animācijai Latvijā. Košās krāsas, Ezeriņa stāsta sniegtais sērīgums, sirds meklējumi – tas viss savijas kopā skaistā atvadu vēstījumā, ziediem rotātā bēru kuģī.
Tas, ka šis ir tieši Rozes Stiebras, nevis kāda cita stāsts, kļūst skaidrs, ieskatoties Jāņa Ezeriņa novelē "Jaunais likums", kā motīvos filma ir balstīta. Nav runa par drūmāko stāsta daļu mīkstināšanu vai par 20. gadsimta sākuma teksta pielāgošanu mūsdienu auditorijai. Ezeriņa noveles kodolu Stiebra ir apaudzējusi ar pilnīgi citām idejām, tātad devusi varoņiem citas, atļaušos teikt, sirdis. Ja Ezeriņa pasaulē cilvēki ir drūmi, tukši, pārspīlēti racionāli, tad Stiebras varoņi ir ziņkārīgi, ieinteresēti un gatavi mainīties. Pat visnelokāmākajiem galminiekiem piemīt labvēlība – lai vai reizēm mazliet maldīga. Un tad izvēle dot krāsas pasaulei, kurā it kā sirdis (un līdz ar to jūtas, skaistuma apziņa, aizrautība) ir aizliegtas, vairs neliek uzdot jautājumus. Pasaule jau ir krāsaina, nevis kā tāda tiek ieraudzīta.
Šeit sirdis ir nevis neesošas, bet gan tikai aizmirstas.
Krāsas ir nevis slēptas vai pieejamas tikai izredzētajiem, bet gan vienmēr klātesošas, vajag tikai izvēlēties tās redzēt.
Īpaši būtisks šķiet režisores ieviestais sirds pretnostatījums varai. Par varu runā visi, tā tiek pasniegta kā pašsaprotama un vēlama, bet, kad princese jautā, kādā krāsā tā ir, neviens īsti nevar viņai atbildēt. Tātad neviens nesaprot, kāda ir varas būtība. Izejot ārpus pils mūriem, atklājas, ka ar sirdi ir apveltīti zvēri un citi pavalstnieki, un tikai valdītājiem tā ir bijusi nevēlama. Jūtas ir kaut kas apspiežams, lai vispār spētu valdīt. Grūtā dāvana, ko no Svešinieka saņēmusi princese, ir skaistākas pasaules solījums gan emocionālā, gan valstiskā ziņā, jo tie, kam piemīt personīgā brīvība, nav nopērkami ar varas solījumiem. Jaunās karalienes uzdevums būs valdīt ar sirdi.
Šī filma ir kā deja. Tā šūpojas vienā ritmā ar Valta Pūces rakstīto mūziku, kura šķiet tikpat svarīgs elements kā Alekseja Naumova krāsas.
Atkārtojumi, staigāšana, šūpošanās, danči – tam visam ir hipnotisks efekts.
Es apšaubu, ka ir vērts cilāt naratīvu un meklēt sižetiski nozīmīgus punktus, jo svarīgākais liekas paslēpts starp tiem. Tie ir tikai dejas soļi, bet viss pārējais ir dzīvas kustības valdzinājums. Man šķiet, ka to sauc par viedumu, kas staro cauri filmas varoņiem, un tas arī varētu būt tas, kas raksturīgs vēlīnai daiļradei. Katram no mums ir jāpaspēj kaut kas vēl pasacīt, un daži to dara caur mākslu.
Nesen kāds paziņa mani pārsteidza, "Sirds likumu" (kuru viņš vēl nebija redzējis) apzīmējot ar vārdiem "kaut kāda šausmīga padomju multene". Viņa bērnības pieredze ar 20. gadsimta otrās puses zīmēto animāciju ir atstājusi viņā negatīvu nospiedumu, kurā nav tās brīnuma sajūtas, ar kādu man vienmēr asociējušās Stiebras filmas. Tajā brīdī es sapratu, ka varu runāt tikai ar sev līdzīgi domājošajiem – jo tie, kam ar animāciju (īpaši to, ar kuru mēs uzaugām) ir sliktas attiecības, diez vai "Sirds likumā" atradīs domu pagrieziena punktu. Tiem traucēs neveiklais skaņas dizains, pasakai raksturīgais varoņu birums un psiholoģisku pamatojumu trūkums, kā arī acis aizķersies pie dažviet manāmām ķibelēm vai kadru atkārtojumiem. Taču, ja ar Rozes Stiebras daiļradi saistās patīkamas sajūtas, tad šajā filmā viss tas šķitīs nebūtisks. Tās šarms pārņem savā varā, ļaujot ar skaidru prātu uzklausīt to, ko Roze mums vēlējusies pateikt. Minu, ka mēs katrs izlasīsim ko citu, bet tas viss būs svarīgi.
