Gorteras filma "Dmitrijeva lieta" festivālā "Artdocfest/Riga" saņēma žūrijas atzinības balvu.
Kinoteātrī "Splendid Palace" Lielajā zālē skanēja Jurija Dmitrijeva balss: "Kāpēc vēl līdz šim nav zināmas vietas, kur ir nošauti cilvēki? Tāpēc, ka vara nav ieinteresēta, lai šīs vietas kāds atrastu. Šī valsts sevi ir pasludinājusi par tās valsts tiešu mantinieci. Un iekšpolitika nekā nav mainījusies. Tieši pretēji, aizvien vairāk virzāmies atpakaļ uz 30. gadiem. Valsts dzīvo pēc melu un baiļu likumiem, kas nāk no Kremļa. Šī vara turēsies līdz pēdējam, un es baidos, patiešām ļoti baidos, ka pirms savām beigām tā vēl varētu uzrīkot nelabu karnevālu visā pasaulē."
Dmitrijeva vārdus režisore Džesika Gortera ierakstīja vēl pirms Krievijas uzsāktā kara Ukrainā. Laikā, kad viņš gaidīja tiesas spriedumu. Pēc tam, kad cilvēktiesību aizstāvju organizācijas "Memoriāls" Karēlijas nodaļas vadītājs ar kolēģiem priežu mežā pie Petrozavodskas uzgāja tūkstošiem cilvēku masu kapus, palīdzēja izveidot Sandarmohas memoriālu un sāka pētīt 1937. gadā un 1938. gadā nošauto cilvēku lietas Krievijas arhīvos, viņu pēkšņi apsūdzēja seksuālā vardarbībā pret nepilngadīgo audžumeitu, bērnu pornogrāfijas izgatavošanā un ieroču detaļu nelikumīgā glabāšanā. Savukārt vainu par masu slaktiņu Petrozavodskas mežos Krievijas valsts televīzijas intervēts vēsturnieks uzvēla somu karavīriem Otrajā pasaules karā.
Kā režisore no Amsterdamas piekļuva Dmitrijeva lietai? Gortera stāstīja: "Esmu veidojusi filmas Krievijā pēdējos 25 gadus. Nejaušības dēļ pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā nonācu Sanktpēterburgā, kas tad vēl bija Ļeņingrada. Man bija tikai 19 [gadu], un es biju pārņemta ar tur notiekošo – perestroika, pārmaiņas, mūris bija tikko kritis… Vēsture radās manu acu priekšā! 25 gadus vēlāk es veidoju filmu par Juriju Dmitrijevu, vesels process."
Pagājušogad pabeigtā "Dmitrijeva lieta" filmēta salīdzinoši ilgi, piecus gadus.
Gortera pauda: "Es sāku to 2016. gadā, kad vēl strādāju ar savu iepriekšējo filmu "Sarkanā dvēsele" – par Staļina mantojumu mūsdienu Krievijā. Tajā bija seši vai septiņi dažādi protagonisti, un cilvēki sāka man norādīt – tev vajadzētu satikties ar Juriju Dmitrijevu, jo viņš meklē Staļina laika masu kapus, kopā ar grupu "Memorial" Sanktpēterburgā ir atradis, iespējams, visu laiku lielākos kapus. Tiklīdz es viņu satiku, es aizrāvos ar viņa personību, bet īpaši ar viņa darbu."
Gorteras filma "Sarkanā dvēsele" iznāca 2017. gadā. Dmitrijeva frāze, ka Krievijas elite nav ieinteresēta Staļina masu represiju kapu atrašanā, bija iekļauta jau tajā.
Bet holandiešu režisore, kas iemācījusies krievu valodu, saskatīja apstiprinājumu pavisam nelāgām tendencēm. Viņa pauda: "2016. gadā mēs jau redzējām, ka valsts aizveras. Cilvēki arvien vairāk baidījās ar mums runāt. Bija jau ļoti daudz zīmju saistībā ar šodienas situāciju – ar šobrīd notiekošo karu."
Tikmēr Dmitrijevs arvien padziļināja savus meklējumus, pamatodams, ka cilvēkiem ir tiesības zināt, kur atdusas viņu tuvinieki, savukārt katram mirušajam ir tiesības būt apglabātam pēc tradīcijām, ar kādām dzīvojuši viņa priekšteči, nevis tikt iemestam masu kapā.
Režisore pieminēja, ka Dmitrijevs pats nekad nav sastapis savus bioloģiskos vecākus, jo māte viņu mazu atdevusi bērnunamā. Tā acīmredzot bija papildu motivācija – apvienot ģimenes, kaut vai pēc nāves.
"Viņš arī meklēja. Liela gulaga daļa atradās Karēlijā, gulagā ieslodzītie bija uzbūvējuši Baltās jūras kanālu. Un viņš meklēja ieslodzītos, ko nošāva nometnē, vai arī viņi nomira smagā darba dēļ. Daudzi no viņiem bija vienkārši apbedīti Baltās jūras krastā," stāstīja Gortera.
Dmitrijevs arhīvos uzracis gan "Lielā terora" laikā nogalināto, gan arī viņu šāvēju sarakstus, kas bieži pēc tam paši tikuši "novākti", lai nebūtu liecinieku. Taču, kad ārzemju režisore aktīvistam ieminējusies, ka gribētu veidot atsevišķu filmu par viņu, atbilde bijusi negaidīta.
Gortera stāstīja: "Viņš teica: "Jā, es piekrītu, bet es nezinu, vai es šeit vēl būšu." Jautāju: "Ko Tu ar to domā?", un viņš atbildēja: "Man liekas, ka viņiem nepatīk mans darbs un viņi gatavo lietu par mani. Mums tikai jāpagaida, kā viņi to būs ierāmējuši. Pēc sešiem mēnešiem saņēmu telefona zvanu, ka viņš ir arestēts."
Pats adoptēts no bērnunama, Dmitrijevs ar bijušo sievu bija devis mājas Natašai, kuru Gortera, kas ir pusaugu dvīņu mamma, paspēja arī nofilmēt. Uz Dmitrijeva dzīvokli padomju blokmājā bieži nāca mazbērni aptuveni Natašas vecumā, kā arī Dmitrijevs vecākā meita. Filmā vērojamas gādīgas ģimeniskas attiecības.
Nataša sākumā bijusi ļoti vāja un slimīga, un kāds no bērnu lietu inspektoriem audžuģimenei lūdzis viņas svara pieaugumu dokumentēt fotogrāfijās, ko Dmitrijevs pedantiski glabāja savā arhīvā. Režisore pieminēja, ka pēc viņa aresta par "pornogrāfijas izgatavošanu" zibenīgi tapis atmaskojošs materiāls valsts televīzijā.
"Kad es 2016. gada decembrī saņēmu telefona zvanu, ka viņš ir arestēts, sapratu: man [tik un tā] ir jāuztaisa šī filma. Bet, protams, tā būs cita filma nekā tā, par ko mēs bijām runājuši pirms sešiem mēnešiem, jā. Sapratu, ka esmu kļuvusi par aculiecinieci… Un gribēju zināt, kas notiks tālāk. Tas, ko es biju redzējusi, filmējot Juriju un viņa audžumeitu, man lika domāt, ka viņš ir varonis – kāds, ko viņa valstij vajadzētu godināt par neticamu darbu un par upurēšanos. Bet tā vietā viņu pataisīja par kriminālnoziedznieku," stāstīja Gortera.
Lai gan pirmās instances tiesa Dmitrijevu pat attaisnoja, 2020. gada nogalē Karēlijas Augstākā tiesa lēma par 13 gadiem stingras drošības soda kolonijā.
Tāpat kā Alekseja Navaļnija safabricētās apsūdzības gadījumā, arī Dmitrijeva lietai bija starptautiska rezonanse. Eiropas Komisijas runasvīrs ārlietu un drošības politikas jautājumos Pēters Stano tūdaļ izplatīja paziņojumu: "Dmitrijeva kunga apsūdzību izraisīja viņa darbs cilvēktiesību jomā un pētījumi par politiskajām represijām padomju periodā. Šis nepamatotais un netaisnīgais spriedums neizbēgami veicinās cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos un pilsoniskās sabiedrības un neatkarīgu balsu izzušanu Krievijā. Šis ir vēl viens kliedzošs piemērs nepamatotam un nepieņemamam tiesiskam spiedienam uz cilvēktiesību aizstāvjiem, pārkāpjot starptautiskās saistības."
Eiropas Savienības lūgumu Dmitrijevu nekavējoties atbrīvot, ņemot vērā viņa vecumu un veselības stāvokli, Krievija neuzklausīja. Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā arī Nīderlandes dokumentālistei Gorterai slēdza durvis uz Petrozavodsku. "Dmitrijeva lietu" filmēt pabeidza vietējais operators, kam viņa atstāja kinokameru.
Sarežģītā situācija Dmitrijevu nav salauzusi. Par vislielāko situācijas upuri viņa uzskata Dmitrijeva audžumeitu Natašu, par kuru zināms vien, ka viņa atdota vecmāmiņai – tai pašai, kas viņu ievietoja bērnunamā.
