Te iespējams vainot dažādus apstākļus: kā intervijā žurnālam "Variety" min pagājušā gada Eiropas labākās dokumentālās filmas "Melnās pirts māsība" producente Mariana Ostrata, "Igaunija ir ar pasaulē lielāko ateistu skaitu, savukārt trīs ceturtdaļas Lietuvas ir katoļi" – proti, atšķirīgas kultūrtelpas un kino attīstības īpatnības, filmu izplatītāju un kinoteātru kūtrums šīs filmas izrādīt, kā arī pārlieks vietējā skatītāja kritiskums – sak, kas tad tajā Baltijas kino vispār ir labs? Lakoniski – daudz, protams!
To ilustrēt palīdzēs vēl pāris nedēļas Replay.lv skatāma Lietuvas un Igaunijas filmu izlase – Lietuvas nacionālo kinobalvu ieguvusī vēsturiskā filma "Dzejnieks", nostalģijas iekrāsotā igauņu drāma "Kāpnes uz debesīm", kā arī divas filmas, kas ar spožu uznācienu ir ievadījušas vai noslēgušas RIGA IFF tepat Latvijā, – festivāla apbalvotā, spriedzes pilnā Andrjusa Blaževiča "Skrējēja" un jau plašāk zināmā režisora Rainera Sarneta "Neredzamā cīņa", kas vienotā absurdā atskatās uz 1973. gada Igauniju ar kung fu cīņasveidā svaidītiem pareizticīgo mūkiem.
Kāpēc vispār ir vērts raudzīties uz Baltijas valstu saimes kinematogrāfu kopskatā? Viens no iemesliem ir jau pastāvošs kopīgs pozicionējums globālajā pasaules kino tirgū, kā to demonstrē fokuss uz Baltijas valstīm 2023. gada Berlināles industrijas sadaļā; ir svarīgi zināt, kas reprezentē mūsu kultūras reģionu plašākā kontekstā. Gluži tāpat ir naivi uzskatīt, ka Latvijas kinematogrāfs attīstās izolēti – ar pieaugošu regularitāti Baltijas valstis sadarbojas kopprodukcijas projektos, kas veicina gan nozares profesionāļu, gan ideju saplūšanu. Visbeidzot, pavisam iespējams, ka mums ir vairāk kopīga nekā atšķirīga – par to vedina domāt līdzīgi naratīvie motīvi, protams, līdzīga vēsture un atsevišķu filmu panākumi arī uz vietējiem ekrāniem (skatiens brīnišķīgās basketbola drāmas "Kalev" virzienā).
Kārtīgam paralēļu izpētes procesam ar vienu rakstu nepietiks, vērts vien zināt, ka mūsu valstu pēdējo gadu spēlfilmu ražošanas kapacitātes ir diezgan līdzīgas un radniecīgas ir arī tēmas – gan Lietuvā, gan Igaunijā tiek ražots liels skaits vēsturisko fikciju, kā arī, protams, vietēji zināmu literāru darbu ekranizācijas. Lai arī nevar noliegt, ka viens no nacionāla kinematogrāfa uzdevumiem ir sniegt refleksijas telpu, tostarp vēsturiskā kontekstā, vēlos spekulēt, ka šie motīvi nereti ir vieglāk pārdodami arī dažādiem kinofestivāliem.
Mūsu reģions plašākā kontekstā diemžēl saistās ar PSRS traumatismu, līdz ar to kino aprites shēma vēršas eksplutatīva, proti, starptautiskus panākumus gūst stāsti, kas atspoguļo tumšas vēstures lappuses, kas savukārt stimulē finansējuma piesaisti šāda veida naratīviem.
Tādēļ jo īpaši priecīga šķiet tendence vēsturi ne tikai atainot, bet to dekonstruēt, mākslinieciski piesavināties un ar to rotaļāties; iespējams, slap-stick naratīvs par lidojošu mūku templi pierobežā spēj pateikt par 70. gadiem vairāk, nekā reālismā ieturēta notikumu rekonstrukcija.
Parotaļāšos arī es, patvaļīgi būvējot stilistisku iezīmju tiltus starp aktuālajā piedāvājumā esošajām filmām un kino notikumiem tepat Latvijā.
Šķiet tikai loģiski sākt ar Rainera Sarneta "Neredzamo cīņu", kas, starp citu, ir ar kopproducentu no Latvijas. Sarnets sevi ir spilgti pieteicis Eiropas kino scēnā ar mistikas un dubļu faktūras pilno, melnbalto pasaku "Novembris", plaši latviski tulkotā igauņu autora Andrusa Kivirehka noveles ekranizāciju. Savā jaunākajā filmā viņš ar farsa un kolāžas paņēmieniem attēlo "pretpadomju elementa" fantastisko ceļu uz apskaidrību, kopā jaucot pareizticīgo ikonogrāfiju, vecās VHS kasetēs noskatītu cīņu filmu estētiku un, protams, mīlasstāstu.
Manā prātā Sarnetam interesanti varētu būt aprunāties ar Martu Elīnu Martinsoni vai Aiku Karapetjanu, kas savos darbos nekautrējas ielaist fantastiskus elementus (atgādināšu lasītājam par nēģu grieķu kori "Tizlenēs").
Šie režisori nekautrējas no meklējumiem žanra kino, kas ir patīkami apstākļos, kur par "nopietnu kino" galvenokārt tiek uzskatīts "tīrs" autorkino (lai nu ko ar to saprot katrs kino veidotājs).
Daudz tradicionālāku, taču, protams, ne mazāk vērtīgu ieskatu pagātnē vērš Giedra Tamoševiča "Dzejnieks" – režisora debijas pilnmetrāžas filma ir saņēmusi trīs Lietuvas nacionālās kinobalvas "Sudraba dzērve" par aktierdarbiem un operatora sniegumu. Naratīvs par "mazo cilvēku", it īpaši mākslinieku, kas tiek mētāts starp sistēmas un personīgu ambīciju zobratiem, ir īpaši pateicīgs konkrēta laikmeta griežu attēlošanai, kā to Latvijas kinematogrāfā uzskatāmi rāda Viesturs Kairišs. "Dzejnieks" samērā neuzkrītoši un eleganti skatītāju iepazīstina gan ar padomju dubultdzīvi, gan pretošanās kustību, priekšplānā tomēr izvirzot dažādu faktūru, tērpu, filmas mākslas intensificētu emocionalitāti, turklāt varoņa cilvēciskās pretrunas atdzīvina vēsturisko fonu (starp citu, pašlaik iespējams noskatīties Kairiša "Melānijas hroniku").
Citai, nostaļģiskākai vēstures aplūkošanas modalitātei pievēršas Marta Kivastika filma "Kāpnes uz debesīm". Bērnības kaimiņa (mākslinieka, protams) nāve stāsta galvenajam varonim uzsāk pusmūža krīzes procesus. Gandrīz afektīvos stāvokļos viņš veic ceļojumus starp 21. gadsimta otrās desmitgades un pagājušā gadsimta septiņdesmito gadiem Tartu ielās, pagalma kautiņiem, pirmajām iekārēm, kontrabandas rokmūzikas platēm un, protams, džinsiem, kurus Latvijas kinematogrāfa priekšplānā izvirza "Lielā Kristapa" laureāts, Staņislava Tokalova un Jura Kursieša režisētais seriāls "Padomju džinsi".
Savas fantāzijas kafejnīcā redzu kā aksiomu "pagātne ir tikai piemirsta pagātne" Kivastiks apspriež ar Juri Pošku, kura filma "Saule spīd 24 stundas" tāpat pieskaras eskeipismam un sevis atrašanai negaidītā vietā.
Visbeidzot, būtiska, pat fundamentāla ir refleksija par savu laiku – sarežģīta, bez drošas laika barjeras, kas priekšā skaidri nostāda labos, sliktos, pareizās izvēles un nepareizās. Gudrā, spriedzes pilnā veidā to paveic Andrjus Blaževiča "Skrējēja" ar niansētu, zem ādas burbuļojošu enerģiju Žigimantes Elenas Jakštaites tēlā. Sveiciens filmai "Skrien, Lola, skrien" (1998), protams! Skrējiens cauri Viļņai pakaļ mānijas epizodē iekļuvušam partnerim it kā fragmentāri eksponē savu laiku, hiperkonektētas un nejēdzīgas komunikācijas vides, militāras agresijas priekšnojautas, mentālas slimības biedu, disociāciju no sava ķermeņa.
Blaževiča varone skrien, jo neko citu viņa nevar darīt, lai cik negodīgi tas nebūtu, tāpat kā ik dienu skrien tik daudzi citi.
Neraugoties uz to, filma, kas 2021. gadā ieguva "RIGA IFF" galveno balvu, pārliecinoši nesalūst zem izvēlētā paņēmiena svara, pieņemot, ka skatītājs var ieraudzīt to, ko filmas galvenā varone neredz. Tuvinieka mentālās veselības saasinājuma sekas arī Latvijas kinematogrāfā ar pārliecinošu rokrakstu iezīmē brāļu Ābeļu "Nemierīgie prāti" (2021), savukārt introspekciju par savu laiku un tā spiedienu kā atmiņu siltuma Prusta madlēnas cepumiņu sniedz Lienes Lindes "Melnais samts", kas vēl ir noķerams uz kino ekrāniem.
Tagad, kad raksta autors visus ir galvā padarījis par draugiem un visi sildās vienā cimdiņā, laiks attālināties uz mums, kas mīļi apskauj šo Baltijas jūras krastu. Protams, ka zāle visur kur ir zaļāka, taču šķiet, ka interese par Baltijas valstu kino var sniegt kaut ko vērtīgu – mākslinieciski daudzveidīgus un aizraujošus ceļojumus mums pietuvinātā kultūrtelpā. Mēs daram savu lietu, kamēr, piemēram, Lietuvā līdztekus top brīnišķīgi, ar folka elementiem caurvīti "slasher" jeb slepkavnieka žanra paraugi ("Pensive", 2022), Roms Zabarausks vienīgais Baltijā pārliecinoši kaļ savu ceļu tieši kvīru kino laukā un Deimants Narkevičs atklāj, ka 3D kinematogrāfā nav miris, un skatītāju izved laumu, garu un rituālu pilnā pastaigā pa Lietuvas folkloru. Tas viss ir ļoti interesanti – atliek tikai izvēlēties vienu filmu un nebaidīties nokļūt Aizspogulijā. Vai vismaz Munameģī.
