Svētdienas, 4. februāra, vakarā svinīgā ceremonijā sadalītas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Ar balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja Ievu Romanovu. Gada labākās pilnmetrāžas spēlfilmas titulu ieguva režisores Elzas Gaujas lente "Pastkarte no Romas".
Visvairāk balvu – kopskaitā četras – saņēma režisora Aika Karapetjana filma "Bezkaunīgie". Savukārt katra pa trīs balvām saņēma animācijas filma "Sirds likums" un daudzsēriju filma "Padomju džinsi".
Kino kritiķe Dārta Ceriņa atklāja, ka līdz ceremonijai nav paspējusi noskatīties visas nominētās filmas un arī vairākas, kas saņēma balvas. Piemēram, godalgotā daudzsēriju filma "Padomju džinsi" skatītājiem vēl nemaz nav pieejama.
"Lielā Kristapa" nolikums
Balvas "Lielais Kristaps" nolikumā paredzēts, ka balvai var pieteikt jebkuru filmu, kas pabeigta noteiktā termiņā.
Balvas "Lielais Kristaps 2023" nolikumā teikts:
"Balvai var pieteikt visu veidu (spēlfilmas, dokumentālas filmas, animācija) jebkura garuma Latvijas filmas, tajā skaitā kopražojuma filmas, ko uzņēmuši Latvijā reģistrēti filmu producenti (saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 586) vai neatkarīgi Latvijas filmu producenti un autori, un kas pabeigtas pēc 2022. gada 1. janvāra un nav piedalījušās 2022. gada Balvā."
Balvas "Lielais Kristaps" nolikums neparedz, ka filmai jābūt tikušai publiski izrādītai, kā tas noteikts, piemēram, ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskars" nolikumā.
"Necenšos savu subjektīvo iespaidu attiecināt uz plašāku sabiedrību, un tam gan nav tikai ar "Lielo Kristapu" un pašu izvērtēšanas procesu [saistīta] nozīme, bet ir tāda sajūta, ka kino nozare un paši filmu veidotāji kaut kā veido tādu paralēlo gaitu tam, ko grib redzēt vai kā dzīvo skatītāji. Tas ir jautājums plašākai sabiedrībai, kā viņi jūtas, vai viņi paspēj šīs filmas noskatīties, ja nominācijas tiek izziņotas decembrī, un faktiski ir pusotrs mēnesis laika, lai to pamanītu?" pauda Ceriņa.
Viņa norādīja, ka līdz ar kino attīstību un regularitāti jaunu filmu tapšanā būtu vairāk jādomā par skatītāju iesaisti un jāmazina tāda "hermētiska burbuļa sajūta".
"Man pašai ir šī sajūta, un es domāju, ka nav kāds konkrēti vainīgs pie tā, mēs paši ilgstoši esam stāstījuši par sevi, ka viss ir ļoti, ļoti, ļoti labi. Kad kāds pasaka varbūt, ka nav vai apšauba šo patiesību, tad ir tāda noplēsuma sajūta," kritiķe secināja.
Arī kāds "Kultūras rondo" klausītājs pauda neizpratni par šo aspektu, uzdodot jautājumu, kā balvas var saņemt daudzsēriju filma, kas vēl nav iznākusi? Vai tad balvas nedod par aizgājušā gada sasniegumiem?
"Dzīve nav ideāla, ko lai saka," uz klausītāja jautājumu atbildēja žūrijas pārstāve Ieva Ozoliņa. "Nākamgad varbūt jādomā kaut kā citadi, kā būtu jārīkojas, bet mums ir ļoti svarīgi, lai mums būtu šīs jaunās filmas. Teiksim, ja "Padomju džinsu" nebūtu, mums būtu tikai divi seriāli. Tad tā nebūtu nekāda baigā žūrijas atlase," viņa turpināja.
"Lielā Kristapa" žūrija, protams, ir redzējusi visas filmas un seriālus, un Ozoliņa atzina, ka žūrijas darbs nav bijis viegls. Tas noticis vairākās kārtās un ar ārzemju ekspertu iesaisti.
"Es kā žūrijas pārstāve nevaru pateikt, ka es pilnīgi zem visām balvām parakstos, jo tas bija tik tiešām kā tiesas sēdē, kad [žūrijas locekļi] nāk klajā ar saviem argumentiem – kuram tie ir spēcīgākie. Finālā mēs balsojām, un, manuprāt, bija ļoti svarīgs ārzemju žūrijas pārstāvju skatījums. Tajā brīdī, kad viņi izteica savu vērtējumu, es sapratu, ka man ir jāklusē tādēļ, ka viņi nezina visu to virtuvi, viņi nepazīst režisorus – tas, ko viņi redz, tas ir. Tas ir tas, kā mūs redz ārpus Latvijas," stāstīja Ozoliņa.
"Lielā Kristapa" ceremonijas režisors Matīss Kaža atklāja, ka viņam bija iespēja ielūkoties visās filmās, montējot nelielus klipus, kas tika rādīti ceremonijas laikā, taču visas filmas un it sevišķi visus seriālus viņam nav bijis laika līdz ceremonijai noskatīties.
"Es piekrītu, ka tas skatītājiem var šķist mulsinoši, ka ir daudz filmu, kas vēl nav izdotas publiskai apskatei kinoteātros vai straumēšanas platformās. Varbūt mums turpmāk ir jāmeklē kāds risinājums, ka mēs, piemēram, nosakām, ka filmai tajā brīdī, kad tu to piesaki, ir jābūt izdotai straumēšanā vai kinoteātros, lai nav tādu dīvainu situāciju. Varbūt, ka tur vajadzētu ieviest kaut kādu ierobežojumu, ka nu tad vismaz līdz ceremonijas dienai ir jābūt tai pirmizrādei, citādāk, nu, jā, skatītāji redz, ka tāda un tāda filma ir dabūjusi to balvu, bet kas tas ir par darbu? Nav konteksta," pauda Kaža.
Ceriņa vērtēja, ka, iespējams, jābūt garākam laikam starp nomināciju izziņošanu un pašu ceremoniju. Šī posma laikā daudzas filmas varētu nonākt pie skatītājiem, un tas veicinātu gaidas, interesi un diskusijas par "Lielo Kristapu" arī skatītāju vidū.
Kāds cits raidījuma klausītājs dalījās ar savām pārdomām: "Kaut kas nav pareizi – vērtēt filmas, ko redzējusi tikai žūrija. Tātad mēs, skatītāji, neesam vajadzīgi."
"Es domāju, ka skatītājs, manuprāt, tiešām lielā mērā ar savu līdzdalību, pērkot biļetes, veido un attīsta nozari. Tas ir svarīgākais. Skatītāju vajag nosargāt. Es domāju, ka atsevišķas kampaņas, piemēram, pirms "Lielā Kristapa" bija šīs skates, pāris seansi nemaina skatītāju iesaisti, regularitāti un vajadzību. Patiesību sakot, es domāju, tas ir diezgan sāpīgi, ka skatītāji jūtas lieki. Kino nepastāv bez skatītāja," secināja Ceriņa.
Ozoliņa piebilda: "Mēs [žūrija] noteikti runājām par to, bet sapratām, ka šajā gadā mums, acīmredzot, ir jāiekļauj filmas, kas vēl nav izrādītas, bet tieksimies uz to, lai tas mainītos nākošgad."
Lūkoties pagātnē, lai saprastu tagadni
Kino producente no Ukrainas Natālija Libeta un kino kritiķis un kurators Klauss Lezers no Vācijas pēc "Lielā Kristapa" ceremonijas vērtēja, ka filmu klāsts mazajam Latvijas kino tirgum bija pārsteidzoši bagāts un viņi tās apzināti skatījušies bez iepriekšējas sagatavošanās par filmu veidotāju un aktieru agrāko pieredzi un balvām. Vairākus kino darbus un to vēsturisko kontekstu viņi saprata arī bez iepriekšējas sagatavošanās.
"Es nāku no Austrumvācijas un arī esmu audzis Padomju Savienības ietekmē, tāpēc šī tematika filmās man bija saprotama. Mani ļoti interesē šī laikmeta nospiedumi šodienas filmās, jo tēma pašlaik ir īpaši aktuāla. Manuprāt, ir svarīgi lūkoties pagātnē, lai saprastu tagadni, bet ir svarīgi skatīties arī uz priekšu. Nominētajās filmās es to redzēju," pauda Lezers.
Ārzemju eksperti īpaši uzteica daudzsēriju filmu "Padomju džinsi", kurā, viņuprāt, apvienojas labs režisoru, producentu un aktieru darbs.
"Mani iepriecināja arī tas, ka šis darbs nav nostalģisks. Austrumvāciju pašlaik pārņēmis nostalģijas vilnis par sociālisma laikiem, ka ne jau viss bija slikti. Par to tiek uzņemtas filmas, rakstītas grāmatas. Šeit es to nemanīju. Seriāla veidotāju vēstījums bija ļoti skaidrs," norādīja Lezers.
"Piekrītu, visas filmas un seriāli, ko redzējām, raudzījās uz priekšu un deva cerību nākotnei, nevis grima nostalģiskās pagātnes atmiņās. Manuprāt, tas ir svarīgi. Īpaši tādai valstij kā Latvijai – raudzīties nākotnē, redzēt un sapņot par nākotni, nevis lūkoties nākotnē ar pagātnes brillēm," piebilda Libeta.
Vērtējot filmas tik daudzās kategorijās, eksperti atklāja, ka katrā filmā meklēja kaut ko citu, kas būtu katra darba stiprā puse. Viņuprāt, labākajai filmai nav vienkārši jābūt labākajai visās kategorijās – ar labāko režisoru, montāžu vai ko citu. Labākā filma ir tā, kas spēj visas šīs kategorijas apvienot kopā un nodot vēstījumu mākslinieciski profesionālā, mūsdienīgā veidā.
"Jā, šī gada rezultāti ir diezgan eklektiski.
Katrai filmai bija kaut kas, no kā skrēja skudriņas, bet arī kaut kas cits, kas bija vienkārši profesionāli, bet nesasniedz nākamo līmeni.
Tāpēc meklējām līdzsvaru starp jauno, unikālo, aizkustinošo, īpašo, laikmetīgo un vienkārši profesionālo. Labā ziņa ir tā, ka visi nominētie kino darbi bija profesionāli veidoti, ne tikai amatnieciskā, bet arī satura un emociju ziņā," vērtēja Libeta.
