Nora Micpapa: Latvietim vajadzīga viensēta

Ceļš vijas no kalna lejup, vēl viens līkumiņš un aiz meža pudura paveras skats uz kokos un ziedošos krūmos ieskautu māju. Turpat arī aka, kūtiņa un šķūnis, turpat arī klētiņa, strauts un pirts. Tāda aina man zīmējas, domājot par šīsdienas stāsta varoni – latviešu viensētu.

Ir teiciens: „latvietim ir vajadzīga viensēta”… un tā ir balta patiesība. Kaut tikai atpūtas brīžos, bet prom no burzmas, laukos, tuvāk dabai. Latvietim arī vajadzīgs savs zemes pleķītis, vai tas būtu piemājas dārziņš, vai puķu un zaļumu kaste uz sava balkona, uz savas palodzes.

Viensētas Latvijas teritorijā sāka veidoties 15. un 16.gadsimtā, 19.gadsimtā viensētu apbūve jau bija dominējošā Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, bet Latgalē viensētas izveidojās 20.gadsimtā, agrārās reformas rezultātā. Varam teikt, ka, veidojoties Latvijas valstij, Latvijas lauku apvidus raksturoja tieši viensētas. Daudzas viensētas izpostīja padomju gados, jo to saimniekus, kā tolaik teica - kulakus jeb budžus -, izsūtīja, bet viņu mājas iznīcināja vai pārvērta par komunāliem mitekļiem. Līdz ar atmodu kādas viensētas piedzīvoja savu atdzimšanu, kādas aizgāja nebūtībā, tomēr arī,

sagaidot Latvijas simtgadi, Latvijas lauku ainavas raksturīgākais elements ir viensēta.

Latviešu viensēta ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā Arhitektūras un dizaina nozarē kā nacionālās arhitektūras idejiskais vadmotīvs cauri laikiem. Lai cik moderni un inovatīvi piegājieni būtu mūsdienu arhitektūrā, viensētas kods tajā saglabājas, jo tas mums ir tik tuvs un pazīstams.

Savukārt Latvijas Dabas fonds šogad par gada dzīvotni nosaucis lauku sētu. Izrādās, lauku sētai ir ievērojama loma dabas daudzveidības uzturēšanā. Lauku sētas ir bagātas ar augiem un dzīvniekiem. Šodien izzūdošais circenis aizkrāsnē, bezdelīgas zem klēts jumta, bet šķūņa paksī ligzdošanas vietu var atrast mūsu nacionālais putns un viens no Latvijas simboliem – baltā cielava.

Kas vēl, manuprāt, ir svarīgi: latviešu viensēta ir arī vieta sajūtām – piederības sajūtai, iekšējās un ārējās pasaules harmonijai, sajūtai, ka saknes savā zemē turas stingri.

Stāstot šo stāstu, manī skan kāda dziesma, kas arīdzan ir bagāta ar sajūtām, jo īpaši šajā palu laikā – grupas ''Krasts'' izpildītā „Tavas saknes tavā zemē”. Dziesmas pamats ir Vizmas Belševicas dzejolis “Kamēr svēteļi pār Svēti”.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie

Populārākie
Interesanti