Ilze Dobele: 2011. gadā "The New York Times" Melnās piektdienas izdevumā amerikāņu apģērbu mazumtirgotājs "Patagonia" publicēja pārdrošu reklāmu, aicinot pircējus nepirkt savu [ražoto] jaku, zem kuras attēla bija ziņojums, kurā sīki aprakstīts, kāpēc klientiem to nevajadzētu darīt... Piemēram, bija minēts fakts, ka ar šīs jakas ražošanā izmantotā ūdens daudzumu vienu dienu pietiktu 45 cilvēkiem un viņu ikdienas vajadzībām. Arī tas, ka jakas ražošanā radītā oglekļa dioksīda emisijas 24 reizes pārsniedz pašas jakas svaru. Kampaņa veicināja izpratni par šo aktuālo problēmu, ko viņi paši arī atzina. Bet pārdošanas apjoms pēc šīs akcijas pieauga par 30 procentiem! Tātad – ja mēs šodien ieejam veikalā un redzam, ka apģērbu ražotāji šķietami īsteno pieeju būt atbildīgiem, „zaļiem”, un to parāda uz savu ražoto apģērbu etiķetēm, uz kurām varam lasīt, cik daudz ir pārstrādāto materiālu, vai tas nozīmē, ka mēs atkal varam pirkt, turklāt daudz? Jo tā it kā ir atbildīgā ražošana...
Dace Akule: Pirkt mēs noteikti varam, bet – vai daudz? Tas ir ļoti labs jautājums. Man liekas, tevis minētais piemērs tiešām labi parāda, ka patiesībā ar šo komunikāciju uzņēmums nevis saka, ka nevajag patērēt – jo neesam vienojušies sabiedrībā staigāt kaili, bet cenšas pateikt to, cik daudz no dabas un cilvēkiem tiek prasīts, lai katru apģērba gabalu dabūtu gatavu. Tur ir ieguldīta gan prasme, gan daudz resursu.
Līdz ar to tas arī no mums, pircējiem, prasa atbildīgu izvēli un izpratni, ka man nevajag ceturto, piekto un sesto jaciņu. Un tad, ja tomēr to izvēlamies darīt, saprotam, kādu ietekmi atstājam gan uz cilvēkiem, kas strādājuši, gan arī uz vidi.
Tā ka runa šajā gadījumā būtu par atbildīgu patēriņu. Tas būtu ļaunākais, kas notiktu – ja visu turpinātu patērēt kā līdz šim, neskatoties uz to, ka materiāli it kā ir labāki. Ja turpini visu patērēt tādā pašā apjomā, kā līdz šim, un jūties baigi labi, jo tu taču tos nodosi konteinerā, pēc tam tie tiks pārstrādāti un mums būs aprites ekonomika – nē, tas būtību nemaina. Tas mums nekādi nepalīdzēs, ja mēs tāpat tupināsim.
Dita Danosa:
Impulsīvi iepirkties vairs nav modē! Vairs nepatērējam modi kā untumu kas bijusi raksturīga tendence pēdējos desmit, divdesmit gadus – tā vairāk nedrīkst! Modē būtu pirkt izsvērti.
(..) Tomēr tas, ka uz etiķetes rakstīts, ka tas ražots no pārstrādāta materiāla – kaut gan tekstila industrijā tas ir ļoti mazs procents, kas tiek pārstrādāts – arī tas ir tikai daļa no atbildīguma. Uzņēmumiem jāapzinās un mums kā patērētājiem jābūt gudriem, ka ar mums, iespējams, manipulē. Nav jāražo tik daudz produkcijas, jo atbildīgi ir arī neražot, atbildīgi ir pasūtīt – nevis gribēt uzreiz kaut ko iegādāties, bet jābūt gataviem gaidīt, tātad saražot tik daudz, cik vajadzīgs, nevis vairāk. Tad prece nebīdīsies turpu šurpu pa pasauli.
Citējot vēl kādu rakstu no "New York Times", kas publicēts novembra beigās, lasām par to, kāpēc modes industrijai pat patīk izaugsmes samazināšanas ideja. Ekonomikas antropologs Džeisons Hikels šo terminu dēvē par "the grows", kas principā radās septiņdesmitajos gados kā izaugsmes samazināšanās. Tas nozīmētu plānotu enerģijas un resursu izmantošanas samazināšanu, lai līdzsvarotu ekonomiku un novestu tādā līmenī, kas samazinātu nevienlīdzību un uzlabotu cilvēku labklājību. No tā mēs varētu secināt, ka tas it kā varētu traucēt apģērbu ražotājiem un visai tekstila industrijai – samazinātos ražošana un peļņa. Tomēr atsevišķi ražotāji atzinuši, ka tas tā nav – pat ražojot mazāk, peļņa turpina pieaugt! Uz ko ražotāji nākotnē iet, ko viņi saredz? Kādas ir tendences, kamēr vēl tas ir tādā nosacīti brīvā peldējumā?
Dace Akule: No brīvā peldējuma palikuši pēdējie metri, jo drīz vien nāks rāmji no likumdošanas, un dinamiskā attīstība, kas šobrīd notiek industrijā ar dažādām ilgtspējas ideju pilotēšanām un testēšanām, būs beigusies. Arī Eiropas Savienība ir ieguldījusi [daudz līdzekļu], lai cita starpā saprastu, kā salikt kopā to lielo bildi: nevis tā, ka mēs ar Ditu tagad mājās saliekam kopā pārveidotus materiālus no sava skapja… Nē, tas, ka šādi rīkosimies vienas mājsaimniecības ietvaros, nekādu ietekmi ārpus šīs mājsaimniecības neradīs – mums vajadzīga lielā ietekme, saliekot to klucīti kopā.
Tikai tās tendences, kas liek pārskatīt biznesa modeli, kā līdz šim strādājuši lielie uzņēmumi, būtu kaut kas paliekošs. Visiem, kas tā nedomā, šobrīd ir gandrīz vai pēdējā iespēja ielēkt vilcienā.
Un tas piemērs, ko tu minēji sākumā – par uzņēmumu "Patagonia": viens no viņu augšanas segmentiem bija nodrošināt apģērbu labošanas pakalpojumu. Tas nozīmē: pēkšņi tev vajadzīgi šuvēji un speciālisti, kas tās lietas spēj salabot. Un tas patērētājs, kas investējis labā, kvalitatīvā lietā, būs arī ieinteresēts to salabot. Tātad tas ir klients, kas atgriežas!
Uzņēmuma "Patagonia" statistika liecina, ka liela daļa no tā ražotajām drēbēm tiek izmantota aktīvajā sportā – tās tiek saplēstas, un tā nēsātājs nāk pie viņiem, lai tās salabotu. Tas ir viens no piemēriem, kas uzņēmumiem jāpārdomā – labošanas vai pielāgošanas iespēja.
Izpratne, ka pielāgošana kā pakalpojums arī būtu forša lieta, jo katrs no mums taču ir individuāls. Un, protams, pašam uzņēmumam tā ir iespēja nopelnīt naudu par to, ka piedāvā šādu pakalpojumu.
Tāda aprites ekonomikas radīšana paša uzņēmuma iekšienē. Nezinu, cik tas ir patiesi, bet atradu datus, ka britu universālveikals "Selfridge" paziņojis – līdz 2030. gadam [daļai] no klientu darījumiem jābūt balstītiem tālākpārdošanā, remontā vai nomā. Dita, ko tu zini par šādām tendencēm? Uz ko iet lielie uzņēmumi?
Dita Danosa: Jāskatās nevis uz vienu uzņēmumu un to, kāda būs tā dzīvotspēja, bet uz ekonomiku. Jo ir skaidrs, ka vienā brīdī būs nepieciešams ražot mazāk. Taču tas, kas ir vajadzīgs – ka investīcijas aiziet apritīguma nodrošināšanai, lai pēc iespējas vairāk ir jau pārstrādāta materiāla, kas pēc sava dzīves cikla beigām atkal turpina dzīvot: tiek sadalīts pa sastāvdaļām un atkal pārstrādāts.
Tāpēc Latvijā un visā Eiropā vajadzēs kompetences tieši pārstrādes jomā – šķirošanai, sadalīšanai, pārstrādei, jaunu materiālu radīšanai, kas būtu alternatīva ļoti komplicētiem sintētiskiem, mākslīgiem materiāliem.
Līdz ar to, runājot par materiālu izstrādi vai pārstrādi – tā vienkārši būtu tāda pārvirzīšana. Kā ekonome varu teikt – nepareizi ir domāt, ka tagad nu uzņēmumi ražos mazāk, pircēji pirks mazāk un ekonomikai būs sliktāk. Nē! Ja kompānijas ieguldīsies pārstrādes attīstīšanā un jaunu materiālu radīšanā, tās būs papildus iespējas. Mēs redzam, ka modes industrija kļūst lokālāka. Ir mazi saloni, ir mazi ateljē. Redzam, ka Latvijas modes zīmoli – tie, kas pēc šāda principa dzīvo, kas zina savu klientu, par viņu rūpējas, kas pielāgo tērpus un salabo – tie izdzīvo.
Uzņēmumi pārkārtojas: viens labprātīgi, cits varbūt piespiedu kārtā. Kas ir lielākais drauds, no kā Eiropa vēlas izvairīties tekstila industrijas jomā?
Dace Akule: Mēs ejam uz izpratni, ka galu galā nepietiks resursu! Tas arī ir viens no galvenajiem motivācijas faktoriem, kāpēc pati industrija pirms kādiem pieciem, sešiem gadiem salika galvas kopā un secināja – ja turpinās izlietot resursus tikpat intensīvā veidā, rezultātā pašiem nebūs, no kā paņemt un taisīt tos jaunos apģērbus un mājas tekstila produktus! Planētas resursi ir ierobežoti – mēs nedrīkstam turpināt ražot un patērēt tādos apjomos, kā tas bijis līdz šim. Un tad, protams, arī piesārņojums, kas rodas no modes industrijas.
Tika nolemts, ka līdz 2030. gadam ātrā mode vairs nebūs modē. Tai skaitā tas ir kvalitātes jautājums: ekodizaina kritēriji paģēr, ka būs jāražo kvalitatīvākas lietas, kurām būs jābūt labojamām.
Tas nozīmē, ka mums vairs nebūs to jocīgo T-kreklu, kas pēc dažām mazgāšanas reizēm savērpjas vai kaut kā citādi dīvaini deformējas. Būs citi kvalitātes kritēriji, un būs arī prasība daudz rūpīgāk norādīt informāciju par katru apģērbu vai tekstilproduktu – katram produktam būs tā sauktā digitālā pase. (..) Visiem tekstila produktiem būs jābūt pārstrādājamiem un jāizmanto pārstrādātas šķiedras. Ja produktam nav īsto kritēriju, tas ir šaubīgāks. Šai ziņā varētu izveidot atbilstošas klases. Patiesībā apģērbu industrija tiek regulēta salīdzinoši maz, ja paskatāmies, kā tas notiek ar pārtikas produktiem, sadzīves ķīmiju, kosmētikas līdzekļiem, elektroprecēm. Tiks aizliegts iznīcināt lietas, kas tiek saražotas un netiek pārdotas, kas arī būs ļoti liela problēma īpaši lielajos interneta veikalos, kuri pat neiegulda darbu preču ražošanā: viņiem tas būs dārgāk – mēģināt to visu atkal ielikt sistēmā un pārdot kādam citam. (..) Tas uzreiz prasa citu dizainu, pavisam citu domāšanu.
Ko tas nozīmēs uzņēmumiem?
Dita Danosa: Lai apģērbs pēc tam tiktu simtprocentīgi pārstrādāts, jāatgriežas pie vienkāršāka materiāla lietošanas, ne tik daudzu dažādu šķiedru sajaukuma. Un attiecīgi mums kā lietotājam, valkātājam jāsāk atpazīt, kas tur uz tās "birciņas" rakstīts – vai tur ir simtprocentīgs poliesters, vai kokvilna ar elastānu. Jo, tiklīdz mēs tur redzam trīs sastāvdaļas, ir skaidrs, ka, visticamāk, šis izaicinājums nebūs pārstrādājams. Vienkāršāku materiālu! Jābūt zināšanām par konkrēto materiālu, lai zinātu, kādu ietekmi uz mūsu veselību tas atstāj. Kāpēc 21. gadsimtā jauniešiem un bērniem regulāri ir visādas alerģijas? Tās var būt ne tikai no materiāla, bet arī no apstrādes. Varbūt kokvilna ir ļoti laba, bet, ja tā krāsota ar ķīmiskām krāsām...
Uz ko cilvēki bieži iekrīt ātrās modes veikalos? Kādā ātrās modes zīmolā viņi nopērk T-kreklus, kurus darbinieki šajā veikalā cilā ar cimdiem. Jautājums: kāpēc viņi tos cilā ar cimdiem? Bet mēs tos velkam tieši uz savas miesas!
Tāpēc nākotnē tas nozīmēs to, ka skaistuma elementam pašam par sevi, ja tam nav kāda īpaša funkcija, nevajadzētu būt. Funkcionālais izskats apģērbā būs būtiskāks. Tātad dizaineriem jārada tērps, kas labi izskatās bez mākslīgajiem izskaistinājumiem: tas ir vienkāršāks, tam nav tik daudz audumu salikumu, nav tik daudz ārēju elementu, bet tas vienalga izskatās skaisti. Tekstila industriju šobrīd vada ātrās modes zīmoli – līdz 2030. gadam ir nepieciešama pārkārtošanās. Es uz to skatos pozitīvi: ja ātrās modes zīmoli visā šajā inovativitātē bijuši tik augstā līmenī, ka no augstās modes pjedestāla mēles trīs nedēļu laikā viņi jau ir spējuši visu lielo ciklu nokopēt, saražot un piegādāt, tas ir ārkārtīgi ātri. Un tas ir ļoti, ļoti inovatīvi! Tātad viņiem savas inovatīvās spējas vienkārši vajadzēs pārvietot uz citādu segmentēšanu. Arī lielajiem starptautiskajiem ātrās modes zīmoliem šajā jomā būtu jāveic pārkārtošanās: viņi to ir spējīgi izdarīt, jo viņiem ir resursi. Vienkārši investīcijas jāpārliek no vienas pozīcijas (ātri pārkopēt, piegādāt ar atlikumiem) uz veidu, kā no vienkāršākiem materiāliem ar dizainera kompetenci apģērbs no ātrās modes kļūtu par "gatavs valkāšanai".
Kāda, jūsuprāt, ir situācija Latvijā? Kam visvairāk būtu jāpievērš uzmanība?
Dace Akule: Ja runājam par Latvijas ražošanas un šūšanas uzņēmumiem, principā jau viņi lielākoties eksportē. Latvijā, augstākais, tiek pārdoti kādi desmit procenti. Līdz ar to jautājums par pasūtītāju kritērijiem – kādas ir tās lietas, ko viņiem pasūta. Es teiktu, ka šie [ārvalstu] pasūtītāji noteikti pasūta preci ar lielāku ilgtspējas uzsvaru nekā pirms pieciem, desmit gadiem, un tas nozīmē, ka šiem uzņēmumiem jāīsteno pavisam citas lietas, arī dažādi ilgtspējas atzari, ekosertificēti materiāli – tādas lietas vienkārši kļūst par ikdienu. (..) Piemēram, tie paši audumi – jāskatās, vai tiem ir ekosertifikāti, vai ir rūpīgāks resursu patēriņš. Tev vienkārši jāzina, pie kuriem piegādātājiem to var izvēlēties, kurš šo darbiņu paveic, lai tev jau kaut kas atkrīt no tā visa.
Tu [kā ražotājs] sāc domāt par dizainu savādāk: kā tu taisīsi ilgtspējīgo dizainu, ko varēsi izstāstīt savam klientam – ka tev, lūk, tiešām būs mētelis, ar ko tu vēl pēc pieciem gadiem varēsi atnākt pie manis, lai to salabotu. Ja skatāmies uz lietoto drēbju importu, Latvija ir viena no līderēm. (..)
Dita Danosa: Skaidru prasību noteikšana un parādīšanās uz marķējuma ir ļoti būtiska! Līdzīgi kā agrāk līdzās krējumam tika ieviests krējuma izstrādājums. Tāpat arī tekstila vai modes precēm šis dalījums ir vajadzīgs, un pēcāk arī cilvēka jeb lietotāja izglītošana: ko dod kokvilna, ko dod pilnīga sintētika, kas ir gudrā sintētika un kā tas mums palīdz vai nepalīdz. Tā ir ļoti būtiska lieta! Ziemeļvalstīs to labi var redzēt: cilvēks ienāk veikalā, viņš patausta materiālu un viņam ir izpratne par to: viņš ir gatavs pirkt vienu dārgāku lietu, nekā trīs lētākas. Ir arī cerība, ka dabiski veidosies reģionālais princips – ka lietas ražojam un piegādājam tepat, mūsu reģionā. Mēs redzam, kas notika pandēmijas laikā, kad nebija piegādes, mēs redzam, kas šobrīd notiek kara dēļ Ukrainā. Būtiska ir arī domāšana – lai vispirms pērkam savu preci, jo šobrīd vairāk palīdzam Vecajai Eiropai, Rietumeiropai atbrīvoties no savējām... Mēs viņiem esam kā atkritumu kaste. Kas notiek tālāk ar to, ko mēs nepārdodam lietoto apģērbu veikalos, kuru mums ir ļoti daudz? Tā ir ļoti, ļoti liela problēma! Mēs netiekam galā ar šķirošanu. Mums ļoti, ļoti vajag zinošus cilvēkus ar skatu uz apritīgumu – uz apritīgu tekstilu, apritīgu modi gan ražošanas pusē, gan dizaina pusē, gan arī patēriņa pusē.
