Bērnībā Tomasam tēvs pastāstīja, ka dabā pastāv ļoti milzīgi zirnekļi, pat plaukstas lielumā. Visu bērnību un jaunību Tomass dzīvojis ar domām par to, ka kaut kur dabā tādi milzu zirnekļi ir, bet nekad un nekur viņš šos tarantulus jeb par putnu zirnekļus nebija redzējis.
Savu pirmo zirnekli Tomass iegādājās pirms 15 gadiem.
Toreiz Dabas muzejā bija skatāma izstāde par kukaiņiem – un tur par pieciem latiem varēja nopirkt mazu zirneklīti jeb tarantulu bērniņu mušas lielumā.
"Sapratu, ka viņš nav nekas briesmīgs un agresīvs," savu pirmo pieredzi atklāja Tomass. "Ņēmu droši viņu rokās, jo viena lieta, ka ieraugi jau šitādu [lielu], pavisam kas cits, ka viņš aug no pusnaga lieluma, tu viņu ņem rokā, un tas kā muša pa roku staigā."
Tomasa zirneklis nodzīvoja veselus desmit gadus. Pamazām radās aizvien lielāka interese par dažādām sugām un gribējās arvien lielākus un skaistākus eksemplārus. Tagad Tomasam ir trīs dažādu sugu astoņi tarantuli. Vairums no tiem ir dāmas, jo tām ir pievilcīgāka forma un lielāks mūža ilgums. 
"Tas kartupelis, kas viņiem ir aizmugurē, mātītēm ir vismaz divas reizes lielāks nekā tēviņam. Neskatoties uz to, ka tēviņam ātrāk izaug garās kājas, bet mātītēm kājas ir īsākas, toties dibens ir, kā jau sievietēm, manāmi lielāks," ar zirnekļu anatomiju iepazīstina Tomass.
Tarantulu pasaulē teikšana ir tikai un vienīgi meitenēm.
Viņas dzīvo trīsreiz ilgāk nekā tēviņi. Zirnekļu puišiem dzīvē ir tikai viena misija – sagādāt pēcnācējus un mukt, cik ātri vien kājas nes, citādi viņu apēdīs viņa paša sirdsāķītis.
"Mātīte viņu [tēviņu] noēdīs tikai tāpēc, ka zina, ka gatavojas būt par mammu un neēdīs vismaz pusgadu," paskaidroja Tomass. "Tāpēc viņai vajag kārtīgi paēst, un tuvākais ir tēviņš, ja neuzspēj aizmukt."
Mātītes ir arī daudz spēcīgākas par tēviņiem, tik spēcīgas, ka prot attaisīt terārija durvis un izmukt ārā. Diemžēl viens no šādiem gadījumiem pērnvasar beidzās traģiski, ko Tomass ļoti pārdzīvoja, jo bojā gāja ļoti spilgts eksemplārs, milzīgs, skaists kukainis.
"Vai nu kaķene viņu noķeksēja no plaukta, vai pati izlīda un rāpoja pa grīdu, bet diemžēl viņa dabūja galu," paskaidroja zirnekļa saimnieks, kurš dzīvo viens un kaķis viņam ir mīlestībai. "Es atnācu mājās, zirneklis jau bija pusdzīvs ar norautām ķepiņām un kaķene bija briesmīgi laimīga."
Uzturēt tarantulus neizmaksā dārgi.
Viņiem nepieciešams vien katram savs terārijs, kūdrai līdzīgs kokosa substrāts, kas jānomaina reizi sešos gados un viens Madagaskaras šņācējprusaks ikmēneša maltītei. Jāievēro arī noteikts mitrums un mikroklimats. Temperatūrai jābūt ap +25 grādiem un mitrumam no 40 līdz 70%. 
Visu pārējo zirneklis sev organizē pats - rok zemi, taisa alas, paugurus, tīklus pin. Viņa teritorijā iejaukties pat nedrīkst, jo tas zirneklim ir stress. Ja zirneklis pēkšņi atsakās ēst vairākus mēnešus, visticamāk, viņš gatavojas mainīt uzvalciņu – gluži tāpat kā čūska. Kad zirneklis maina ādu, viņš ir pilnīgi neaizsargāts. Zirneklis apmetas uz muguras un process ir diennakti ilgs - kukainis veco ādu stumj no sevis nost un jaunais hitīna apvalks ir ļoti mīksts. "Zirneklis to zina un nekad nemaina ādu, kad apkārt ir kaut kādi faktori, kuri var viņam kaitēt," uzsvēra Tomass.
Lai gan zirnekļi savu saimnieku neatpazīst, viņi ļoti labi jūt, vai cilvēkam var uzticēties.
Turklāt ne vienmēr zirneklis gribēs mīļoties – pirms ņemt tarantulu rokās, jāpārbauda viņa garastāvoklis. To saimnieks veic ar īpašu zīmuļa tehniku. Ja zirneklis uzreiz saraujas un aizmūk, viņu varētu ņemt uz rokām, bet tad viņš būtu lielā stresā. Ja zirneklis negrib kontaktu un ir agresīvs, viņš metīsies virsū zīmulim un kodīs vairākkārt.
"Trešais variants ir, kad zirneklis sēž, tu viņam liec to zīmulīti klāt un viņš tā uzmanīgi, uzmanīgi ar interesi sāk rāpties uz zīmuļa pusi, sāk aiztikt to ar ķepām un nāk pat uz izejas pusi," pastāstīja tarantulu saimnieks. "Tad viennozīmīgi, ja liec roku klāt, viņš pats gandrīz vai uz tās rokas uzkāps."
Tomass savu dzīvi bez eksotiskajiem zirnekļiem vairs nevar iedomāties.
Bet kā reaģē dāmas, uzzinot par savdabīgajiem mīluļiem? Tomass atzīst, ka vārdos sola pat netuvoties tādam dzīvoklim, bet tie ir tikai vārdi. Ja ir interese pret cilvēku, tad kaut kāds kukainis jau nu nebūs šķērslis, viņš piebilst.
"Bija meitene, kura ļoti baidījās ne tikai ienākt dzīvoklī, pat nemaz negribēja nākt uz dzīvokli, jo saprata, ka dūša būs papēžos," smaidot atceras Tomass. "Bet pamazām, pamazām ar vārdiem, ar runām es viņu iedrošināju, atnāca. Beidzās viss ar to, ka tika rīkots kailfoto ar kukaini uz ķermeņa. Tā kā nav tik briesmīgi."
