Dzīvnieku tiesību aizstāvis: Austrijā uz cirku ar savvaļas dzīvniekiem skatās kā uz novecojušu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Pēc savvaļas dzīvniekiem cirkā cilvēki neilgojas - tā par Austrijā 2002.gadā pieņemto aizliegumu cirkos izmantot šos dzīvniekus saka šajā valstī populārās dzīvnieku aizstāvības biedrības vadītājs Martins Balluhs. Pētnieks un pasniedzējs eksaktajās zinātnēs, filosofs, dzīvnieku tiesību doktors, kurš kopā ar domubiedriem, iestājoties par dzīvnieku tiesībām un labturību, Austrijā panācis virkni likumu izmaiņu. Arī jautājumos, kas pēdējos gados izsaukuši asas diskusijas Latvijā. Šajā nedēļā Martins Balluhs ar lekciju par dzīvnieku tiesību aktīvisma nozīmi pilsoniskā sabiedrībā uzstājās Gētes institūtā Rīgā.

Austrijā ir cirki ar cilvēku un mājdzīvnieku priekšnesumiem

Latvijas Radio: Austrija ir jūsu dzimtene un viena no Eiropas Savienības  valstīm, kas teikusi “nē” savvaļas sugu dzīvnieku izmantošanai cirkos. Tagad kopš aizlieguma pagājuši 11 gadi, un arī mūsu valstī šobrīd ir karstas debates, drīzumā gaidāms gala balsojums Saeimā. Kā bija Austrijā, vai tolaik aizliegumu atbalstīja sabiedrība?

Balluhs: Jā, pat ļoti. 1996.gadā mēs sākām izpēti un 1998.gadā mums bija filma, kas rādīja: dresūra ir ļoti, ļoti varmācīga, un dzīvnieku turēšana cirkā - neapstrīdami cietsirdīga. Ja pārved cirka dzīvniekus no vienas vietas uz citu, nevar nodrošināt piemērotus apstākļus. Zinātniska ekspertīze apliecināja, ka tas ir cietsirdīgi. Austrijas federālo zemju vadītāji sanāca kopā 2002.gadā un nolēma aizliegt. Kopumā sabiedrība to atbalstīja.

Kādi bija argumenti otrā pusē – ko Austrijā sacīja cilvēki, kas uzskata, ka cirks savvaļas sugu zvēriem ir īstā vieta?

Viņi teica, ka tā ir tradīcija: „Mēs vienmēr esam tā darījuši, kā gan tas var būt nepareizi!” Interesanti lasīt Austrijas konstitucionālās tiesas lēmumu, kur rakstīts: patiešām pirms desmit gadiem neviens to neapšaubīja, bet zināšanas dzīvnieku aizsardzībā mainās.

Tagad mēs saprotam, ka dzīvnieki ir būtnes ar savām vajadzībām, un arī cilvēku attieksme mainās, tādēļ ir attaisnojami to aizliegt.

Jūs sakāt, ka tagad cilvēki Austrijā neilgojas redzēt savvaļas dzīvniekus cirkā?

Nē, to patiešām uztver kā anahronismu – ko novecojušu. Es nesen radio dzirdēju raidījumu, kur stāstīja par Šveici un Vāciju, kur vēl ir savvaļas dzīvnieki cirkos. To pasniedza tā, ka viņi nav tikuši tik tālu kā mēs, kas to uztver kā cietsirdīgu un novecojušu parādību, kam nav jānotiek.

Kā tagad izskatās parasts cirkus Austrijā? Vai esat tādu apmeklējis?

Pārsvarā ir cilvēku priekšnesumi. Var arī izmantot mājdzīvniekus, piemēram, suņus. Arī zirgus.

Bet zebras nevar, jo ar zirgiem var izveidot personiskas attiecības, bet ar zebrām kā savvaļas sugu dzīvniekiem nevar. Politiķu ieskatā, cirkā var būt dzīvnieki, kas ir domesticēti. Arī, piemēram, papagaiļi. Bet likums izslēdz tādus dzīvniekus kā tīģerus, hiēnas, lāčus, ziloņus. Kad pieņēma aizliegumu, Austrijā bija desmit cirki, daudzos bija ziloņi. Tāpēc bija trīs gadu pārejas periods, lai atrastu vietu, kur viņus likt.

Latvijā mums gadiem nav bijuši šādi savi savvaļas dzīvnieki cirkā, te ieradās tikai ceļojošie cirki. Kur tagad ir jūsu ziloņi?

Tie ir atdoti zoodārziem un diemžēl arī pārdoti ārvalstīs. Vācijā ir ļoti daudz cirku, gandrīz 400. Un šie cirki vēlējās ienākt Austrijā, bet tos nelaida pāri robežai.

Ko jūs domājat par mājdzīvniekiem cirkā – vai tas jums ir pieņemami?

Noteikti tas ir citādāk - dresēt tīģeri vai suni. Zilonim savukārt lielā izmēra dēļ ir nepieciešama telpa. Kā vispār var tos pārvietot kravas mašīnās, tiem nenodarot pāri?

Es gribētu, lai cirkā nebūtu neviena dzīvnieka – kāpēc likt viņiem cilvēku priekšā veikt trikus, ja mēs nezinām, vai viņiem tas patīk.

Varbūt viņi grib tā vietā pastaigāties vai jauki pavadīt laiku.

Protesti nav iecerēti?

Tie nenotiek tagad.

Mātes rīcība, aizstāvot krabjus - piemērs, kas iedvesmoja

Jūs esat dzīvnieku tiesību aktīvists jau kopš 1985.gada. Kāpēc jūs iesaistījāties?

Ja raugāmies ļoti tālā pagātnē, acīmredzot, es mācījos no saviem vecākiem, ka dzīvnieki ir būtnes, kas jāciena un jānovērtē. Atceros dzīvnieku atbrīvošanas akciju, ko veica mana māte. Es biju mazs bērns, un ar māti atnācām uz ezeru.

Tur divi jauni puikas ķēra krabjus un plēsa viņiem nost spīles. Mana māte palika tik dusmīga! – viņa pieskrēja klāt, saplēsa viņu tīklus un atbrīvoja krabjus.

Tas mani ļoti iespaidoja!

Tad es sapratu – ja kāds dara pāri dzīvniekiem, tu ej un palīdzi viņiem, atbrīvo viņus.

Kad es biju students 1980. gadu sākumā, vismaz Austrijā tas nebija īsti aktuāls temats. Bija tikai vides aizsardzība. 1984.gada decembrī es atklāju, ka bez manis ir arī citi cilvēki ieinteresēti individuālu dzīvnieku labklājībā. 1985.gadā mēs izveidojām universitātes studentu grupu pret vivisekciju - eksperimentiem ar dzīvniekiem. Tie mums notika turpat līdzās universitātē. Pētījām notiekošo un kritizējām.

Kad jūs sākāt redzēt savu centienu rezultātus? Izklausās, ka, lai kaut kas mainītos, nepieciešami ir gadi.

Taisnība.

Tolaik 1985.gadā bijām maza grupa – domājam, ka esam eksotiskas personas ar eksotisku viedokli.

Tāpēc pirmajās akcijās pieteicām sevi – esam šeit, esam tie, kas kritizē. Pagāja daudz laika, līdz ieguvām pašapziņu pateikt, ka protestējam, lai ko mainītu, ne tikai rosinātu debates. 90.gadu beigās mums izdevās aizliegt zvēraudzētavas. To panācām ātrāk nekā iedomājāmies. Austrijā bija 43 zvēraudzētavas, visas diezgan mazas. Vispirms pievērsām sabiedrības uzmanību un tad devāmies politiķiem jautāt, ko viņi par to domā. Kad viņi ieraudzīja tos būrus un izdzirdēja, ka arī sabiedrība ir pret, viņi ātri vien sagatavojās aizliegumam.

Tomēr mums nācās taisīt kādu pilsoniskās nepakļaušanās akciju. Pēdējās provinces vadība pat nerunāja ar mums. Pārsteidzošā kārtā iegājām viņu birojā, un es pieķēdējos pie vadītāja galda – neiešu projām, kamēr nepaskatīsieties zvēraudzētavu bildes. Pēc piecām stundām viņš paskatījās un pateica: “tas ir pretīgi, mēs to aizliegsim”. Pēc deviņiem mēnešiem aizliedza. Sapratām: patiesībā ir iespējams ko mainīt. Un cilvēki pieņem, ka pret dzīvniekiem nevar izturēties, kā to mēdz darīt.

Atbrīvojis žurkas un vistas, tomēr no kriminālām darbībām atturas

Bet kā jūs vērtējat dzīvnieku atbrīvošanu fermās, vai jūs iesaistītos kriminālās darbībās?

Nē. Es neveiktu kriminālas darbības, bet gan simboliskas akcijas. Es to esmu darījis, esmu atbrīvojis 15 žurkas no laboratorijas, un es publiski paziņoju: tas biju es. Žurkas izmantoja pilnīgi bezjēdzīgiem kafijas eksperimentiem. Es vienmēr esmu priecājies doties uz tiesu un teicis, ka priecājos par to iestāties.

Esmu atbrīvojis vistas. Bija tiesa, kas mani atzina par nevainīgu, ka esmu rīkojies sabiedrības vārdā. Ar žurnālistu biju devies uz fermu, kur turēja vistas sprostu baterijās. Atbrīvoju septiņas smagi savainotas vistas un nogādāju tās neatliekamās veterinārās palīdzības punktā. Tad pieteicos policijā. Tiesā argumentēju, ka tā bija neatliekamā palīdzību, ka sprosti neatbilstoši likumam bija pārbāzti. Tas bija pret sabiedrības interesēm, un es iepriekš par to biju ziņojis iestādēm, taču tās nerīkojās.

Jūs pēc tam panācāt aizliegumu – Austrijā jau vairākus gadus aizliegts vispār vistas audzēt sprostos, un veikalos nevar iegādāties sprostos audzētu vistu olas. Kāpēc iestājaties?

Vistu audzēšana sprostu baterijās ir viena no cietsirdīgākajām lietām, ko var iztēloties.

Sabāztas kopā, kur nevar pat izplest spārnus, kur ir tik pārpildīts, ka tās rīvējas, stāvot uz metāla stiepļu sieta. Nagi izaug ļoti gari un ieaug režģī, un putni iesprūst vienā vietā. Viņi ir tikai instruments fabrikas ražošanā. Tā ir vardarbība, un pret to iebilda sabiedrība, kad parādījām fotogrāfijas.

Vēlāk arī Eiropas Savienībā (ES) sprostu baterijas aizliedza. Tagad ES ir modernizētie sprosti, kas nav daudz labāki. Mums savukārt Austrijā 2007.gadā izdevās panākt, ka veikalos labprātīgi pārtrauc tirgot sprostos dētas olas – ar spiedienu no sabiedrības puses un daudzām demonstrācijām vienlaikus pie veikaliem. 2009.gadā panācām pilnu audzēšanas aizliegumu jebkādos sprostos.

Dzīvnieki ir justspējīgas būtnes, kas jāciena

Latvijā esmu dzirdējusi izteikumus, ka tikai labklājības valstis var pastāvēt par dzīvnieku labturības prasībām un nabadzīgākām valstīm nevajadzētu izpostīt tās uzņēmumus, uzliekot pārāk striktas prasības. Kā jūs to komentētu?

Ko tas nozīmē? Olas cena ir smieklīgi maza, tā nespiež kabatu. Problēma ir, ja tu ražo olas kūtīs daudz dārgāk, bet valsts importē daudz lētākas olas no citām valstīm. Bet ES patērētāji to var apturēt. Tad nav ekonomisku problēmu.

Bet ko darīt uzņēmumiem – tiem jau ir jāuzlabo tad labturība, kas maksā dārgāk.

Ja ražošana kūtīs izmaksā dārgāk, bet patērētājs maksā vairāk, - tad uzņēmumam nav zaudējumu. Bet, protams, tad iedzīvotājam ir jāmaksā vairāk. Ja cilvēki vairāk ēd augu valsts produktus, tie paliek lētāki. Taču dzīvnieku izcelsmes produktiem ir jābūt dārgākiem, tie jāēd mazāk un tie vairāk jānovērtē.

Kāpēc būtu vairāk jānovērtē?

Beigu beigās - tās ir dzīvas justspējīgas būtnes, kas ražo šīs olas. Mums viņas nav jāizmanto kā lētas preces, ko var kaut kur nogrūst un ignorēt.

Tās ir būtnes, kas jāciena, un viņu radītie produkti ir jānovērtē. Tā arī bija senākos laikos - pirms simt gadiem, kad nebija šo sprostu fermu. Tad olas un gaļa maksāja dārgi. Tās kļuva par lētiem produktiem industrializētās ražošanas dēļ. Pret dzīvniekiem nevajadzētu būt industrializētai pieejai, mums jāattiecas laipnāk un cilvēciskāk. Jāciena, jānovērtē un jāmaksā vairāk.

2008.gadā jūs arestēja un pavadījāt aizturēšanas apcietinājumā trīs mēnešu, kam sekoja tiesas process. Tas bija saistīs ar kampaņām - daudzajām demonstrācijām pret sprostu bateriju fermām un trušu turēšanu būros. Jūs apsūdzēja par iesaistīšanos sazvērestībā pret uzņēmumiem un politiķiem ar mērķi piespiest tos uzlabot dzīvnieku labturību. Beigās jūs atzina par nevainīgu un Parīzē pat saņēmāt starptautisko Miškina balvu par ieguldījumu dzīvnieku aizstāvības jomā. Kā to vērtējat?

Jā, tās ir tikai sekas tam, ka es vai mēs rīkojāmies sabiedrības vairākuma vārdā, lai mainītu kaut ko, kas maksā ekonomikai naudu. Politiķi, kas bija atkarīgi no tās, negribēja to pieņemt, vēlējās mani kriminalizēt un iegāzt. Bet laimīgā kārtā es patiku sabiedrībai, nebiju pārkāpis nekādus likumus, un tradicionālā sistēma bija gana neatkarīga, lai to pamanītu un beigās mani atzītu par nevainīgu.

Skumji, ka kaut kas tāds notiek - tik politizēta izmeklēšana. Bet mūsu demokrātijas vēl ir ļoti jaunas, un politiķi un ietekmīgas grupas nespēj tam pielāgoties. Taču viņiem jāsaprot, ka demokrātijā valda vairākums un ka tas var nozīmēt, ka no apakšas – no pilsoniskām iniciatīvām - var notikt izmaiņas. Un tas nav noziegums, tā ir demokrātija.

Cik daudz cilvēku jūs esat asociācijā pret dzīvnieku fermām?

22 tūkstoši biedru, 31 darbinieks, un mūsu budžets ir 1,3 miljoni eiro gadā.

Kas jūs finansē?

Tikai mūsu biedri, mūsu 22 tūkstoši cilvēku. Valsts mums neko nemaksā un kompānijas, protams, nē. Mūsu biedri maksā biedra naudu starp 35 un 50 eiro gadā, bet daži samaksā pat tūkstoti.

Panāktas pat konstitucionālas izmaiņas

Jums arī bijusi loma, pārliecinot Austrijas parlamentu pirms 12 gadiem un valsts Konstitūcijā pievienojot atrunu, ka valsts aizsargā dzīvnieku dzīvi un labturību. Proti, tai ir atbildība par viņiem kā par cilvēku līdzbiedriem. Kāpēc tas bija svarīgi?

Tas vispirms jau ir sabiedrības paziņojums, ka dzīvnieku labturība un dzīvnieku dzīves mums ir ļoti svarīgas. Tas nozīmē, ka ikvienu soli sperot – visos līmeņos, federālā, reģionālā, provinču – ir jāņem vērā, vai tas nenodarīs ļaunumu dzīvniekiem. Ja tā būs – tad tas ir specifiski jāattaisno. Tas arī valdību rosina investēt naudu, lai ir budžets, lai stiprinātu dzīvnieku aizsardzību. Protams, tas nevienu dzīvnieku no būra nav izglābis, bet tas valstī nosaka jaunu virzienu.

Vai dzīvnieku tiesību aktīvistus uzskata Austrijā par radikāļiem? Jūs droši vien tā arī esat kādreiz dēvēts.

Protams, visu laiku. Īpaši mūsu politiskie ienaidnieki – lielās kompānijas un institūcijas, kas vēlas turpināt darīt pāri dzīvniekiem un kam nepatīk mūsu kampaņas.

Bet patiesībā mūsu rokās ir zinātniskie pierādījumi, aiz mums ir sabiedrības vairākums, kas iestājas par dzīvnieku labturību.

Bet ne tie, kuriem ir vara - viņi vēlas mūs apturēt. Pat ar jaunu likumu, liedzot mūsu ziedotājiem nodokļu atlaides.

Taču, ja es eju pa ielu – esmu Austrijā diezgan labi zināms –, vismaz pieci cilvēki man pienāk klāt un pasaka: „super, tā tikai turpiniet, labi padarīts!”. Neviens neizturas vardarbīgi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti