Pirms doties uz mežu, ar Daigu Gargurni Latvijas Radio tiekas Gulbenē, vietējās rīcības grupas jeb biedrības "Sateka" birojā. Te arī runājam par biedrības īstenoto projektu "Sēņu ceļš".
"Tas bija starptautiskais projekts, mums bija Lietuvas un Somijas kolēģi. Pirmajā "Sēņu ceļa" projektā mēs apskatījām kulināriju, sēnes tautas dziesmās, ticējumos, bet kā otru projektu mēs izstrādājām tieši projektu "Meža nekoksnes resursi", – ko mēs varētu dabūt vēl no meža. Tur mums bija dažādas darbnīcas, izveidojām arī pārgājienu takas četrās Latvijas vietās un, protams, lielākais gandarījums mums ir par izstrādātajiem materiāliem," pastāstīja Daiga.
Gala rezultātā tapis "Sēņu vākšanas kalendārs" un arī ceļvedis "Uz mežu visu gadu", kurā var iepazīt ne vien sēnes, bet arī to, ko vēl varam no meža nekoksnes produktiem izmantot.
Doties mežā ne tikai pēc sēnēm
Daiga atklāja, ka ar sēnēm iespējams arī nokrāsot dziju. Arī viņa pati projekta laikā uzzinājusi daudz jauna par sēnēm: "Īstenojot šo projektu, iesaistījos arī mikologu biedrībā kā biedrs, iemācījos vēl dažas sēnes ēst, ko es pirms tam neēdu, bet ļoti garšīgas.
Mēs vienkārši ļoti daudz ko nezinām, daudzām labām lietām mežā ejam garām."
Lai gan Gulbenes puses mežos sēņu laiks īsti vēl nav sācies, jo lietus tur šogad nav bagātīgi lijis, Latvijas Radio kopā ar Daigu uzgāja bērzlapes.
"Šīs jau ir pāraugušas, savu nokalpojušas, bet, ja viņa būtu mazāka un tīra, tad mūsu pusē cep sēņu karbonādes, līdzīgi kā karbonādi – miltos, olā un uz pannas, ļoti garšīgi. Daudzi prasa, kā var zināt, kur sēne aug? Sēnei ir savi draugi mežā, pie kā viņa aug, dzīvotne, vai, kā mūsdienās saka, mikoriza, kur sēnīte aug," stāstīja Daiga.
Bet kā Gulbenes pusē ar šobrīd tik populārajām dzīslkāta bekām, ar kuru fotogrāfijām tik ļoti aktīvi dalās sēņotāji sociālajos tīklos?
Daiga pastāstīja: "Viņa līdz mums nav atnākusi, viņa gar jūras krastu, kur smilšaināks, bet šīs dzīslkāta bekas izkonkurē mūsu beku, baraviku vietas. Arī cilvēki saka, kuri lasa tajā pusē, arī mana paziņa saka – ai, mums tās trakās dzīslkāta bekas jau tik tālu, kur es kādreiz gāju baravikās. Ir tikai šīs, un baraviku nu jau pāris gadus tur vispār nav. Tātad acīmredzot – kā jau visas invazīvās sugas, viņas visu pārņem."
Staigājot pa mežu, Daiga vairākkārt uzsver, ka sēņošana, tas ir viens, bet, esot mežā, var savākt arī daudz cita noderīga.
"Dažkārt jau iedomājas, kas tad mežā ir – koks un sēnes, varbūt ogas. Bet tā nav, mēs daudz ko varam izmantot," norādīja Daiga.
"Ļoti garšīgs dzēriens ir no jaunajām egļu skujām pavasarī. Salasa gaišās galotnītes, jaunos dzinumus, sajauc ar minerālūdeni un ir tāds uzmundrinošs dzēriens.
Arī mūsu grāmatā ir recepte. Vai priežu čiekuru sīrups; tie gan jālasa pavasarī. Šo sīrupu tad, kad nāk klepus virsū, ēdamkaroti apēdam. Tā kā var visu ko izmantot. Re, kur Islandes ķērpītis aug. Islandes ķērpi mēs varam lietot, kad ir klepus vai kaut kas ar bronhiem – liekam tējā ar medu."
"Bet no šiem gatavo salātus," sacīja Daiga, rādot nelielu laukumiņu ar sūnu, ko varot izmantot arī ēšanai.
Meža produkcija arī uzņēmējdarbībā
Projekta "Sēņu ceļš" mērķis bija gan izglītot par to, ko var gūt no meža, gan arī mudināt lauku cilvēkus uzņēmējdarbībai.
Kā norādīja Daiga, citās valstīs vairāk meža produkciju izmanto uzņēmējdarbībai: "Piemēram, Varenā, Lietuvā, kas arī bija mūsu partneri, viņiem ir sēņu pārstrāde, tieši meža sēņu pārstrāde. Visas tās bekas, baravikas, gailenes, ko mūsējie nodod, tiek aizvestas uz Lietuvu. Šeit mēs varētu taisīt zupu maisījumus, mērču sagataves un daudzas citas lietas tieši no sēnēm, tāpat ir piepju paveidi, no kuriem Rumānijā sagriež piepi loksnēs, izklapē un taisa somas, cepures. Ir tādas lietas, ko mēs jau esam palaiduši zudībā."
Bet runājot par sēņošanu, lai arī šķiet, ka latvieši ir paši aktīvākie sēņotāji un šī nodarbe ir gluži vai asinīs, Daigai šajā ziņā ir cits viedoklis:
"Sēņošana Latvijā aiziet arvien mazāk, jo, ja mēs paskatāmies, kas sēņo, tad sēņo mana vecuma un vecāki cilvēki. Jaunos reti kur vari ieraudzīt mežā,
jaunie cilvēki jau vairs neprot, jo viņiem neviens nav izstāstījis, kas un kā ir mežā, tas ir jāstāsta.
Es ļoti ceru, ka Latvijas mikologu biedrībai Nemateriālās kultūras mantojuma centrs apstiprinās projektu, kur viņiem ir ideja stāstīt tieši par sēņošanas tradīcijām."
Biedrībai "Sateka" ir iecere projektu – popularizēt un iepazīstināt ar meža veltēm – turpināt. Starp citu, biedrības apkopotajā "Sēņu vākšanas kalendārā" var redzēt, ka sēņot var vai visu gadu. Tik liela ir Latvijas sēņu dažādība.
Iepazīsti sēnes!
