Lailas un Gunta vecākā akita ir 13 gadus veca. Abi daudz ir strādājuši ar dienesta suņiem, bet ģimenes un bērnu dēļ meklēja šķirni, kas prasa mazāk pūļu un ar rāmu raksturu. Tā izvēlējās akitu.
Izvēloties suņa šķirni, ir jāskatās izcelsme – kam suns vēsturiski bijis piemērots, norādīja saimniece. "Jārēķinās, ka akita ir bijis mednieks. Mājas ir viņas bars un ģimene, viņa to respektē. Bet viņas medību instinkti ir brīnišķīgi atīstīti. Tas viss ir iekšā," stāstīja Laila.
Saimnieki norādīja, ka ir jāveido līdzsvarotas attiecības starp visiem dzīvniekiem. Ģimene māca, lai bērns ciena suni un suns nedara pāri bērniem.
Jāņem vērā, ka akitām mācīšanās režīms ir citādāks nekā citu šķirņu suņiem.
Iepazīsti suņu šķirnes
"Mēs audzinām šos suņus bez piespiešanas – tikai ar pozitīvo motivāciju. 15 minūtes kaut ko darām, tad ejam pauzē un atpūšamies. Un tad tā vēlreiz," stāstīja Laila. Šādi viņa apmāca mazus kucēnus, lai neveidotos rutīna, kas tiem nepatīk. Tā esot galvenā atšķirība.
Saimniece atzīmēja, ka ar akitu jau sākumā jāizveido laba sadarbība, citādi dzīvnieks dzīvos atsevišķi.
"Šis ir tas dzīvnieks, kas var aiziet uz mežu un mierīgi izdzīvot viens pats. Jums ir jāpaceļ sava vērtība suņa acīs," stāstīja Laila.
Par akitām ir izplatīts mīts, ka suņi ir stūrgalvīgi un negrib klausīt. Guntis domā pretēji – viņaprāt, akita ir pašpietiekams suns. Viņi zinot, kā un ko grib, var to iegūt, skaidroja saimnieks.
"Viņa nenesīs bumbiņu 100 reizes. Atnesīs divas trīs reizes un teiks – kāpēc tu met prom manu bumbiņu? Tātad tev to nevajag," sacīja Guntis.
Augumā nebūt ne mazie suņi labi iederas nelielā pilsētas dzīvoklī, jo daudz guļ – 12 stundas dienā, skaidroja saimnieks. Atnākot no darba, akita ir gatava pozitīvi satikt saimnieku un doties pastaigās.
Uzklausot akitu saimnieku ieteikumus, Kristīne un Ronalds izvēlējās tieši akitas. "Pirmais, kas mani patīkami pārsteidza, bija lielo suņu attieksme. Izvēloties kucēnu, jautājām, vai varam dabūt tādu lielu uzreiz, kas ir labi skolots, audzināts suns," sacīja Kristīne. Apmācot suni, vienlaicīgi viņa mācījusies pati. Ikvienam akitas saimniekam Kristīne iesaka droši prasīt padomu audzētājam.
Viņai iemācīts veids, kā suni pakļaut. Nolikt viņu pie zemes, piespiest galvu un glāstīt, līdz dzīvnieks atslābinās. "Suns to iemācījās ātrāk par mani, un katru reizi, kad viņš kaut ko sliktu bija izdarījis, atnāca, nogūlās un atslāba," stāstīja Kristīne. Ģimenē ir trīs bērni, un suņi nekad nav bijuši agresīvi pret viņiem. Tomēr agresija izpaudusies pret svešiem cilvēkiem un bērniem, kuri mēģinājuši akitas apskaut un pavilkt spēlēties.
"Suns, iespējams, traktēja to kā agresiju un apdraudējumu pret sevi," skaidroja saimnieks.
Viens no suņiem reiz sakoda pie dēla ciemos atnākušo draugu, spēlējot basketbolu. "Bija suņa izpratnē agresīva situācija. Svešs draugs trāpīja sunim ar bumbu un pēc tam gāja viņu mīļot un apķert no aizmugures. Suns saprata, ka viņam uzbrūk un iekoda rokā, ar kuru tika apķerts," stāstīja Ronalds.
Akitas nejūtas komfortabli lielos un skaļos cilvēku pūļos. Tomēr suņu izstādēs viņi iztur. Arī Kristīne un Ronalds atzīst, ka akita uzskatīs par nelietderīgu un neloģisku vairākas reizes izpildīt vienas un tās pašas saimnieka komandas, piemēram, dot ķepu.
Gan audzētāji, gan suņu saimnieki uzsvēra, ka akita, gluži tāpat kā jebkurš cits sunis, nav piemērots saimniekam, kuram nav laika veltīt pietiekami daudz uzmanības savam mīlulim.
