Ne viens vien dabā gājējs droši vien ievērojis, ka šis "uzplaukums" ik gadu sākas jau oktobrī. Un novembrī mazo cepurīšu sēnīšu "bums" pilnā sparā turpinās.
Ir, protams, vēlā rudenī daudzviet atrodamas arī dažādas cita veida necila izmēra sēnītes, taču cepurainās ieraugāmas relatīvi daudz biežāk, šur tur pat masveidā. Vien vērīgi jāieskatās. Pat būdami koši, to augļķermeņi tomēr ir izmēros necili, tāpēc vērīgi jāieskatās. Lai panāktu lielāku varbūtību tieši acu priekšā vai varbūt nedaudz tālāk kaut ko ieraudzīt, vēlams vispirms noliekties vai notupties un tad rūpīgi, uzmanīgi pavērot visu sev visapkārt: zemi, zemsegu, nobiras, celmus, nokritušus atmirušos zarus un zariņus, čiekurus, riekstus, zīles un tā tālāk.
Redzeslaukā no mazajām sēnītēm, iespējams, trāpīsies kāda vītene, šķiedrgalvīte, sēntiņa, iedobīte, liesmenīte, riekstenīte, ķiverene vai vēl cita sīkule.
Atbilstošās vietās dažādas cepurainas pundursēnītes var būt saglabājušas izdzītos augļķermeņus pat visai dzestrā laikā. Jo īpaši daudz, vietām burtiski "ik uz soļa" to ir mežos, mežmalās, retāk krūmājos. Ir pļavās. Netrūkst arī parkos, kapos, dārzos, ja vien tajos nav pārlieku piestrādāts ar grābekļiem un citiem vides "sakopšanas" rīkiem.
Visbiežāk no mazajām sēnītēm novembrī, manuprāt, ieraugāmas sēntiņas – tievkātainas lapiņsēnes ar plānām, zvanveida vai izliektām cepurītēm. Latvijā mīt desmitiem sēntiņu sugu. Mitrā vidē tās nereti mēdz izdzīt daudzus augļķermeņus cieši līdzās, bet var arī iztikt tikai ar vienu. Šīs sēnītes ir saprotrofas jeb detrītēdājas vai ksilotrofas jeb kokēdājas.
Bet sēntiņas pašas garšo citām sēnītēm – parazītiskajām pelējumsēnītēm no Spinellus ģints.
Pie mums diezgan dāsni pārstāvētas no mazajām sēnītēm ir ķiverenes – lapiņsēnes, kuru vairāk vai mazāk brūnie augļķermeņi ieraugāmi uz dažāda substrāta: atkarībā no sugas, uz mirušas koksnes, uz nobirām, bieži sūnās. Viņas ir saprofītas jeb trūdētājas. Latvijā mīt vairāki desmiti ķivereņu sugu.
Īpašas sīksēnītes ir vītenes. Viņu augļķermeņu mazās, plānās cepurītes turas uz ļoti, ļoti tieviem, tomēr izturīgiem, elastīgiem kātiņiem. Daļai – uz saliektiem kātiņiem, tostarp, lapu vītenēm nereti – uz uzkrītoši izlocītiem kātiņiem. Dzīvo vītenes parasti zem kokiem uz dažādām nobirām, bieži čiekuros. Raksturīgi, ka sausā laikā vīteņu augļķermeņi – nosaukumam atbilstoši – izžūst jeb novīst, bet atgriežoties mitrumam, atgūstas, piebriest un turpina eksistenci.
Daudzas un dažādas nelielas sēnītes aug zemē nokritušos čiekuros (gan egļu, gan priežu čiekuros), to augļķermeņi ļoti bieži redzami uz šiem čiekuriem. Starp čiekurus apdzīvojošām sēnītēm ir gan iepriekš jau minēto ģinšu pārstāves, gan citas lapiņsēnes. Uz zemes guļošs, beigts čiekurs – iecienīta ne vienas vien sēnes dzīvesvieta.
Nokritušos čiekuros (visbiežāk – trūdu kārtas daudzmaz piesegtos čiekuros) mājo interesanta sēne parastā ausenīte, kas tiek dēvēta arī par vecāsmātes ausi. Parasti, lai neteiktu "bezmaz vienmēr", tā apdzīvo priežu čiekurus.
Parastā ausenīte atšķirībā no iepriekš aplūkotajām nav lapiņsēne, jo augļķermenim zem cepurītes slēpjas adatiņas, nevis lapiņas. Lai gan priedājos ausenīte ļoti izplatīta, viņas augļķermeņi grūti pamanāmi, jo ir ne vien nelieli, bet arī maskējoši krāsoti.
Iepazīsti sēnes!
