Kā liecina ziedputekšņu koncentrācijas prognoze Rīgai, šajās dienās gaisā būs daudz graudzāļu putekšņu – tātad jāuzmanās ne vien no indīgajiem augiem –tiem, kuriem ir alerģijas, jāpiesargās arī no šiem kairinātājiem.
Vispirms dodos pēc padoma pie zāļu sievām, kuras Zāļu dienas priekšvakarā Doma laukuma Zāļu tirgū rāda, kā jāpin vainagi. Izvaicāju viņas par augiem, kurus šo galvas rotu izgatavošanā viņas nekad neizmantotu.
Zāļu dienas priekšvakarā Doma laukuma Zāļu tirgū sastaptās zāļu sievu, vaicātas pēc padoma, kā vienu no patiesi cilvēkam bīstamākajiem augiem Latvijā pieminēja Sosnovska latvāni. Tā sula saules gaismas iedarbībā kļūst dedzinoša, tāpēc pat tad, ja laksti saplūkti mākoņainā laikā, bet pēc tam rokas nav nomazgātas un uzspīd saule, var gūt pat otrās pakāpes apdegumiem līdzīgas čulgas.
Taču visbīstamākais ir velnarutks. Par šo čemurziežu dzimtas augu Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Botānikas un mikoloģijas nodaļas vadītāja Lauma Miķelsone-Šibeika stāstīja tā: "Velnarutks pēc izskata nezinātājam būs līdzīgs suņuburkšķim, bet tas ir stipri liela auguma, [aug] slapjās vietās, upmalās, riktīgi resnu, rievainu stublāju. Indīgā ir tieši sakne. Un kā var pateikt, ka tā ir velnarutka sakne – visi jau neies, negriezīs uz pusēm, bet, pārgriežot uz pusēm, sakne ir doba, ar tādiem kā labirintiem, kanāliem, tukšu, dobu vidu."
Velnarutka sakne smaržo pēc pētersīļiem. Ja to saēdas, noindēšanās notiek strauji. Par laimi, vainagus no saknēm parasti nepin, un lielākajai daļai Latvijas indīgo augu indīga ir tieši sakņu daļa, mierināja speciāliste. Velnarutka lakstu sula ir kodīga. Līdzīgi kaitīga iedarbība ir vēl vienam suņuburkšķa līdziniekam – plankumainajam suņstobram.
Miķelsone-Šibeika norādīja: "Kā no tā mūsu parastā suņuburkšķa vai gārsas ziediem atšķirt – nosaukums jau norāda: plankumains. Tātad viss kāts ar tādiem sarkaniem pleķīšiem, sarkaniem plankumiem dažāda izmēra. Tad no vēstures apcirkņiem: literatūrā min, ka plankumainā suņstobra sula bijusi legālā inde Senajā Grieķijā, ar to indēti uz nāvi notiesātie."
Ka indīga, kairinoša sula ir gundegām un strutenēm, to, šķiet, zina daudzi, tāpēc šo augu koši dzeltenie ziedi parasti jāņabērnu vainagos nav redzami. Retāk dzirdēts, ka indīgs ir arī tīruma zilausis – gundegu dzimtas augs, kuru viegli sajaukt ar zilajiem zvaniņiem, jo zilausis ir tieši tādā pašā zilumā. Taču svarīgs arī individuālais jutīgums: vieniem gundegu vai zilaušu sula izraisīs kairinājumu, citiem – ne.
Vēl viens augs, kuram nav vietas vainagā, ir purva vaivariņš. Tas gan zied pievilcīgiem, baltiem ziediem, tomēr uz galvas tam nevajadzētu atrasties.
Dabas muzeja eksperte sacīja: "Purva vaivariņš satur tādu ķīmisko vielu kā ledolu. Arī latīniskajā nosaukumā ir ‘Ledum palustre’. Tā iedarbojas uz nervu sistēmu. Tā ir tāda gaistoša viela, kas gaisā viegli izdalās, iedarbojas uz nervu sistēmu, sākas galvas reiboņi, tā kā slikta dūša. Ja mēs kādreiz karstā bezvēja dienā ieejam purvā, īpaši purva malās, kur vaivariņu ir vairāk, pilnīgi liekas, ka galvu ceļ nost."
Vainagiem nederēs arī sauleskrēsliņš – to daudzi audzē kā krāšņaugu, bet sula ir kairinoša. Līdzīgi iedarbojas arī biškrēsliņa sula – ja tā nonāk gremošanas sistēmā, var būt nelaba dūša, vemšana un caureja. Ne velti tautā to sauc par cērmju zāli vai vēderzāli.
To, tāpat kā citus indīgos augus, lieto tautas dziedniecībā, taču nezinātājam labāk nemēģināt. Miķelsone-Šibeika iesaka – vislabāk rotāties ar tādiem ziediem, kas droši zināmi kā nekaitīgi: ar pīpenēm, rudzupuķēm, āboliņu un citām.
