Dažādie pavasari
5. februārī sākās tā saucamais solārais pavasaris, kas turpināsies līdz 6. maijam, kad pienāks solārā vasara. Solārajā pavasarī arvien straujāk pieaug Saules spīdēšanas ilgums, kas pašsaprotami nozīmē dienas garuma palielināšanos.
Lai gan dienas garums ievērojami pieaug, jāpatur prātā, ka februāris atzīts par Latvijā tradicionāli gada aukstāko mēnesi. Tomēr daba vairāk vai mazāk mainās ik dienu. Cīņa starp ziemu un pavasari allaž izraisa zīmīgas un, protams, nozīmīgas pārmaiņas dabā.
Starp citu, Kurzemē jau februāra pašā sākumā, ja paveicas, saulainās dienās bija iespēja izdzirdēt to lielo zīlīšu tēviņu trinkšķināšanu, kuri rudenī neaizlidoja uz siltajām zemēm un palika ziemot. Viņiem, ilgi nevilcinoties, vietām pievienojās azartiskākie zilzīlīšu tēviņi. Agri sāka skanēt arī dzilnīšu dziesmiņas.
Latvija ir teritoriāli neliela. Taču tik daudzveidīga! Katrā mūsu valsts galā vienā un tajā pašā laikā ļoti bieži ir dažādi (pat krietni atšķirīgi) meteoroloģiskie apstākļi. Tas itin labi jūtams, sekojot līdzi klimatiskā jeb meteoroloģiskā pavasara nākšanai. Oficiāli meteoroloģiskais pavasaris iestājas tad, kad vidējā gaisa temperatūra vismaz piecas secīgas diennaktis noturas stabili pozitīva. Meteoroloģiskā pavasara sākuma atskaites punkts ir pirmā no šīm piecām diennaktīm.
Šogad Latvijas rietumu un centrālajā daļā meteoroloģiskais pavasaris sevi pieteica jau februāra otrās nedēļas nogalē. Valsts austrumu daļā tas gan tā nesteidzās ar ierašanos. Nekas unikāls, jo meteoroloģiskais pavasaris Latvijā parasti sākas rietumos, pēc tam sasniedz valsts centrālo daļu un tikai beigās arī austrumus.
Zīmīgi, ka pēc ļaužu radītiem noteikumiem pat tad, ja Latviju piemeklē pamatīgs ziemas recidīvs, meteoroloģiskajam pavasarim nav atkāpšanās ceļa. Nav! Kas atnācis, tas atnācis. Un pretēji – lai pārlieku silta ziema kādu gadu meteoroloģiski nesapludinātu "nepacietīgu" pavasari ar "spītīgi" noturīgu rudeni, sinoptiķi ieviesuši īpašu nosacījumu, proti, meteoroloģiskā pavasara sākums nedrīkst tapt pasludināts agrāk par statistiski pie mums aukstāko gada dienu – 6. februāri.
Visticamāk, ka tieši sinoptiķi radījuši terminu "sinoptiskais pavasaris". Tam raksturīga saulaina, sausa laika iestāšanās, kad dienas temperatūra jau būtiski atšķiras no nakts temperatūras, turklāt gaisā vērojams zems relatīvais mitrums, sāk dominēt anticikloni.
Nemainīgs, stabilākais no visiem ir tā saucamais kalendārais pavasaris, kurš pie mums ik gadu sākas precīzi 1. martā un allažiņ ilgst līdz 31. maija beigām.
Gadu ritumā maz mainīgs ir arī astronomiskais pavasaris. Pēc astronomu aprēķiniem tas šogad sāksies 20. martā pulksten 5.06 – tai brīdī, kad Saule pāries no debess dienvidu puslodes uz debess ziemeļu puslodi (notiks pavasara ekvinokcija). Dienas garums tad jau nedaudz pārsniegs nakts garumu.
Astronomiskais pavasaris beigsies vasaras saulgriežos.
Kas ir fenoloģiskais pavasaris?
Ar visiem visādi citādi definētajiem pavasariem vairāk vai mazāk saistīts bioloģiskais jeb fenoloģiskais pavasaris. Par to, ko tas sevī slēpj, lielā mērā vēsta definīcija, ka fenoloģija ir bioloģijas nozare, kura pēta dabas (galvenokārt dzīvās dabas) parādību periodiskumu.
Redzams, kā pieaugošais siltums no ziemošanas paslēptuvēm pamazām izvilina ne vienu vien dzīvnieku, sākot ar bezmugurkaulniekiem. Pirmie ziemotuves pamet galvenokārt šādi tādi kukaiņi un zirnekļveidīgie, tostarp ērces.
Sairstot sniega segai, daudzviet atsedzas zaļa zālīte. Pie agrākajām pavasara piemājas puķēm neapstrīdami pieder sniegpulkstenītes. Tās jau labi sen šogad redzētas dārzos, laužamies pretim saules gaismai.
Dažādās vietās agri top pamanāmi tie augi, kuri uzzied, pirms sākuši plaucēt lapas. Teiksim, veras viena otra vītolu dzimtas kokauga ziedpumpuri.
Pie populāriem agrajiem ziedētājiem pieder arī lazdas. Vēl visur nav nokusis sniegs, bet, saulītes atmodinātas, tās vietumis aizvējā sāk ziedēt. Siltums steidz izprovocēt arīdzan kādu baltalksni, melnalksni.
Ja laiks turas silts, dažs lapu koks un krūms drīz vien jau manāmi piebriedina lapu pumpurus. Pie fenoloģiskā pavasara liecībām pieder arī sulu cirkulācijas sākums kļavās, pēc tam bērzos (vēl gan jāpagaida).
Fenoloģisku vēstījumu par pavasari steidz sniegt agri ligzdojošo putnu riestošana. Gan balsis, gan uzvedība liecina, ka ligzdošanas noskaņojums pārņem jūras ērgļus un riekstrožus, tāpat kraukļus.
Daļa pie mums ziemojošo ziemeļu gulbju sāk iemēģināt savrupu pāru dzīvi – ik pa laikam uz laiku atšķeļas no lielākām grupām. Vakaros un naktīs par ligzdošanas vietu izvēli vēsta meža pūču tēviņu ūjināšana. Lielākos mežos atskan arī bikšaino apogu balsis. Dienās dziesmiņas azartiski turpina skandēt zīlītes. Šad tad izdzirdams pat kāds zaļžubītes trellis. Kur netrūkst koku, var izdoties gan saklausīt, gan ieraudzīt dzeņveidīgos.
Nozīmīgi fenoloģiski pavasara rādītāji – mājupceļojoši vai mājās atceļojuši gājputni. Latvijā no atpazīstamākajiem jau konstatēti: lauku cīrulis, baltais stārķis, ķīvīte. Ir konstatētas arī vairāku sugu zosis, tāpat dzērves (dzirdētas viņu klaigas, redzēti paši putni).
Kur zemi nesedz sniegs, var paveikties pamanīt Austrijas agreņu augļķermeņus – nelielas, sarkanas sēņu "bļodiņas" ar vairāk vai mazāk ieliektām malām. Netrūkst arī dažādu citu sēņu.
Par fenoloģisko pavasari liecina ķērpji kladonijas: daļai jau nokrāsojušies podēciju gali.
Fenoloģiskā pavasara norises pazīmes ir laika ritumā izstieptas. Toties strauji, uzkrītoši un dāsni pieaug to daudzveidība.
