RAKSTA CEĻVEDIS:
Gaidāmajam bīstamajam periodam visi mūsu kustoņi ik gadu pamazām kaut kā pielāgojas. Dažs – neuzkrītoši, cits – manāmāk. Agrāk vai vēlāk – kā nu kura suga.
Bezmugurkaulaino dzīvnieku ziema
Pirmkārt, jāmin bezmugurkaulainie dzīvnieki – tārpi, gliemji, daudzkāji, zirnekļveidīgie, vēžveidīgie, kukaiņi. Daļa no viņiem (tie, kuri paveikuši galveno uzdevumu – parūpējušies, lai suga nākamgad turpinātos) drīz pēc tam laižas mūžīgajā miegā. Ziemot paliek mirstošo sugu oliņas vai kāpuri, vai kūniņas. Oliņas stadijā ziemo sienāži un siseņi, laputis, daļa divspārņu un tauriņu sugu, daļa zirnekļu sugu, visu sugu māņzirnekļi, bet kāpura stadijā auksto gada periodu pārlaiž daudzu sugu plēvspārņi, daļa divspārņu, vaboļu un tauriņu sugu, bezmaz visu sugu spāres, savukārt, kūniņas stadijā ziemu aizvada lielākā daļa tauriņu sugu un daļa divspārņu sugu.
Daļa to bezmugurkaulnieku, kuri ziemo no sala droši izsargātās slēptuvēs (teiksim, dziļi zemē), bojā neiet, turklāt ne viens vien saglabā lielāku vai mazāku aktivitāti arī aukstajā gada periodā. Pieauguša īpatņa statusā ziemo zeltactiņas, ziemasspāres, lapu blusiņas, pangērces, pumpurērces, lielākā daļa blakšu sugu, neliela daļa divspārņu sugu, daudzu sugu vaboles, daudzu sugu plēvspārņi, vienas otras sugas tauriņi, arī citi insekti un daļa zirnekļu sugu.
Daudzi bezmugurkaulnieki rudenī savlaicīgi pamazām pārceļas uz cik necik siltām vietām (tostarp cilvēku būvēm), tur iekārtojas un miera stāvoklī cenšas pārlaist auksto gada periodu. Tiesa, dažs labs radījums rudenī nekur nepārceļas un nenolien, bet sastindzis paliek, kur ir. Arī tā var pārziemot.
Ir kukaiņu sugas, kuru pārstāvji pārziemo vienlaicīgi gan pieauguša īpatņa, gan oliņas stadijā, ir arī dažas tādas, kas ziemo vienlaicīgi gan pieauguša īpatņa, gan kāpura stadijā (tipiski – zemesvēzis, maijvabole). Dažādās attīstības stadijās vienlaikus ziemu pārcieš arī zirnekļveidīgie – sauszemes ērces.
Kāpēc bezmugurkaulaino radījumu vairākums ziemā nesasalst ragā un nenomirst?
Tāpēc, ka viņu ķermenī, tuvojoties salam, zūd ūdens un pieaug brīvā glicerīna daudzums. Tādēļ nevar izveidoties dzīvos audus graujoši ledus kristāliņi.
Vēl par kukaiņiem
Rāpuļi un abinieki
Arī daļa mugurkaulnieku, konkrēti, tie sauszemes mugurkaulnieki, kuri ir ļoti atkarīgi no apkārtējās vides temperatūras, proti, abinieki un rāpuļi, gaidot aukstumu, glābjas slēptuvēs – ziemotavās.
Abinieki, gatavojoties ziemai, turklāt uzblīst – uzkrāj bagātīgu zemādas limfas slāni, kas pretdarbojas audu sasalšanai. Tomēr šie dzīvnieki tik un tā nolien no negatīvas temperatūras daudzmaz pasargātās vietās.
Rāpuļi gan neuzblīst, bet tāpat kā abinieki viņi iekārtojas paslēptuvēs, kur pamazām ieslīgst anabiozē līdz pavasarim. Visi mūsu zvīņrāpuļi – čūskas un ķirzakas – ziemu pavada uz sauszemes (dziļi koku pasaknēs, alās vai citos pazemes tukšumos, nereti zem ēku drupām, zem to pamatiem).
Īpaši aukstās ziemās daļai kustoņu ziemotavas var izrādīties nepietiekami siltas. Iznākums – letāls.
Taču arī pārlieks siltums nav izdevīgs. Atmigt ziemā (teiksim, atkusnī) var izrādīties nāvējoši bīstami, īpaši bezmugurkaulniekiem. Ierauga uz balta fona tādu lēni kustošu sīkbūtni kāds izsalcis putns un… dzīve cauri. Ja strauji atgriežas stiprs sals, tad arī ne vienam vien dzīve beigusies.
Peldošie un lidojošie
Visdaudzveidīgākais un dāsnākais aktīvu dzīvnieku klāsts aukstajā sezonā novērojams ūdenstilpēs. Kāpēc? Tāpēc, ka nesasaluša ūdens temperatūra, kā zināms, nekad nenokrītas zem 0 grādiem! Ūdens temperatūra zem ledus parasti ir apmēram plus četri grādi, turklāt, ledum kļūstot arvien biezākam, ūdens top arvien siltāks. Tomēr ledus sabiezēšanai ir arī negatīva ietekme: dzelmē samazinās gaismas deva, kas var izraisīt skābekļa nepietiekamību. Un – galu galā – īpaši bargās ziemās ledus slānis mēdz izveidoties ļoti biezs, bet seklāki ūdeņi var izsalt līdz pat dibenam.
Gaidot ziemu, aizlido bezmaz visi (tomēr – ne visi) gājputni. Nedaudzi vienas otras sugas gājputnu īpatņi tomēr paliek ziemot šķiltenēs.
Gājputni, kā zināms, ir to sugu putni, kuri pēcligzdošanas periodā regulāri dodas ziemot uz diezgan pastāvīgām vietām siltākās zemēs, bet pavasarī atgriežas ligzdot. Piebilde: ir arī gājzvēri un gājkukaiņi, proti, daļa Latvijas sikspārņu sugu migrē uz siltajām zemēm un atpakaļ, tāpat masveida pārlidojumus izdara pāris sugu tauriņi un periodiskas migrācijas veic ceļotājspāres.
Pašsaprotami, ka no putniem aukstajā sezonā Latvijā pārsvarā ir ieraugāmi nometnieki – putni, kuri šeit uzturas visu gadu.
Rudenī un ziemā novērojami arī klejotāji putni, kā arī no citurienes šurp ziemot atlidojušie.
No nometniekiem putniem īpaši jāpiemin sīļi, jo viņi ziemai savlaicīgi aktīvi gatavojas: vāc un slēpj pārtikas rezerves – ozolzīles. Sīļi slēpj tās meža zemsedzē biezākās audzēs tādās vietās, kur ziemā mēdz būt plānāka sniega sega.
No mazputniņiem viskrājošākais ir dzilnītis.
Vēl par putniem
Krājumu veidotāji
Zināmu daudzumu ozolzīļu saviem krājumiem paņem ne vien sīļi, bet arī viena otra vāvere.
Pie dažādu sēklu (tāpat arī sakņu un sakneņu) rezervju veidotājiem pieder peļveidīgie grauzēji, kas noliktavas mēdz ierīkot arī ļaužu mitekļos (sak', rudeņos peles no lauka un meža nāk mājā). Īpaši čakli ziemas pārtiku gādā dzeltenkakla klaidoņpeles. Samērā čaklas vācējas ir arī meža strupastes un ūdeņu strupastes.
Taču visvisčaklākie krājēji no zvēriem Latvijā ir mūsu lielākie grauzēji – bebri. Bebri nograuž lapu kokus un krūmus, sagarina tos, atzaro un aiztransportē uz zemūdens krātuvēm.
Lai vai kā, bet visi – gan ēdiena rezervju gādātāji, gan mazāk čaklie zvēri, putni un arī daudzi citi kustoņi – rudenī ik gadu uzkrāj tauku un olbaltumvielu rezerves: vairāk barojas.
Daļa no tiem zīdītājiem, kuriem daba paredzējusi ziemu pavadīt guļā, laikus sagatavo migu, un, kad pienāk laiks, (sāk trūkt barības, kļūst auksts) laižas nemaņā. "Dziļā" ziemas miega gulētāji (eži, susuri, sicistas un tie sikspārņi, kuri nav aizlidojuši uz siltajām zemēm) to dara jau tad, kad vēl ir samērā silts. Bet "trauslā" ziemas miega gulētāji, kamēr vien pietiekamā daudzumā atrodama barība un nav īpaši auksts, staigā, meklējot kaut ko apēdamu (var sastapt vai vismaz pamanīt kādu āpsi, lāci, jenotsuni). Tomēr, iestājoties manāmi stiprākam salam, arī viņi iegulst ziemas migās. Dažs pavada guļā līdz pat pavasarim, cits nereti atmostas atkusnī. Kurš atmostas, tas bieži vien atstāj pēdas.
Visi zvēri jeb zīdītāji – gan ziemas miega gulētāji, gan pārējie – rudenī pārģērbjas ziemas kažokā, kas ir vairāk vai mazāk (kā nu kurai sugai) gaišāks un siltāks (ar biezāku, garāku apmatojumu) par vasaras sezonas tērpu. Vismazākās izmaiņas pārģērbjoties skar amfibiotiskos zīdītājus: bebrus, ondatras, ūdrus, ūdeles.
Ziema
