Protams, netrūkst jau to sēņu ievācēju, kuri zina, ka cilvēkam nevajadzētu uzvesties mežā gluži kā izredzētajiem... Pārējiem iesaku: gan sēņojot, gan cita iemesla dēļ atrodoties mežā, respektējiet saukli "Nebļauj! Tu neesi pilsētā." Taču manam ieteikumam nav jāklausa. Un kustoņi galu galā pieradīs. Kur liksies?! Nav taču pirmā sēņošanas sezona!
Šai laikā internetā bieži lasāmi un sarunās dzirdami stāsti "tad un tad salasīju tik un tik" (reti ar norādi "tur un tur"), kā arī tiek demonstrēti neskaitāmi sēņu pilnu grozu attēli sociālajos tīklos.
Tas mudina mani atzīt sēņošanu par latviešu tautas tradīciju, kas zināmā mērā apvīta ar sacensību garu.
Protams, sēnes lasa, pirmkārt, lai ēstu. Pēc ķīmiskā sastāva tās līdzinās gan dārzeņiem, gan gaļai. Sēņu augļķermeņi satur olbaltumvielas, nedaudz tauku.
Cilvēki lasa sēnes arī tālab, lai radītu pārtikas rezerves. Tātad: tās mēdz sagatavot uzglabāšanai. Zināmākās sēņu augļķermeņu konservēšanas metodes ir žāvēšana, marinēšana, sālīšana un sasaldēšana. Salīdzinoši labāk savas vērtīgās īpašības saglabā sēnes, kuras apstrādātas žāvējot.
Sēnēm nav augsta enerģētiskā vērtība. Loģiski, ja jau 90 procentu no sēnes sastāva – ūdens. Rezumējot: sēnes (pat baravikas) satur maz kilokaloriju. Ēdējam sēnes dod sāta sajūtu, kaut gan patiesībā nav sātīgs ēdiens. Bet…
Bet, ja ieliek grozā un pēc tam mājās apēd krietni "tārpainas" (pareizāk sakot, kāpurainas) sēnes, šī ēdmaņa var izrādīties itin sātīga, jo kukaiņu bērni (un, jāpiebilst, arī oliņas) gaļa vien ir, tātad – enerģētiski augstvērtīga barība.
Īsteni sēņotāji gan izvairās ievākt kāpurainas sēnes vai vismaz jau mežā maksimāli atbrīvojas no insektu jaunās paaudzes.
Īsteni sēņotāji zina, ka nav vērts vākt vecus, pāraugušus sēņu augļķermeņus, jo jau pēc sporu nogatavošanās tajos jūtami pazeminājusies kvalitāte.
Īsteni sēņotāji neliek ēdamo sēņu grozā nepazīstamas sēnes – tās var izrādīties indīgas!
Gudri sēņotāji neliek grozā sēnes, kuras aug izgāztuvju, lielceļu un lielpilsētu tuvumā. Viņi zina, ka sēnēm piemīt liela absorbētspēja, tāpēc tās var uzsūkt un saturēt lielu daudzumu cilvēkam kaitīgu vielu.
Tiesa, arī tīrā vidē gūtu sēņošanas rezultātu nav ieteicams ēst lielos daudzumos. Sēnēs ir relatīvi daudz šķiedrvielu un – galvenais – tajās atrodas tādi slāpekļa savienojumi, kas cilvēka gremošanas sistēmā slikti pārstrādājas, tāpēc sēnes tikušas atzītas par "smagu" barību.
Bet sēņu augļķermeņos, protams, uzkrājas arī labumi. Ogļhidrāti, ēteriskās eļļas, fermenti. Sēnēs pavisam nav holesterīna, toties ir lecitīns, kas traucē holesterīna veidošanos sēņu ēdēja organismā.
Kas vēl sēnēs vērtīgs? Minerālvielas, mikroelementi, dažādi vitamīni, A provitamīns, neaizstājamās aminoskābes. Par cilvēkam vērtīgu sēņu augļķermeņos atrodamu sastāvdaļu tiek uzskatīti arī polisaharīdi un antibiotiskās vielas. Pozitīva loma piemīt spēcīgajam antioksidantam ergotioneīnam.
Nenosodot sēņēdājus un sēņu komerclasītājus, piebildīšu: ne visi sēņotāji dodas uz mežu ar nolūku atrast pēc iespējas vairāk ēdmaņas. Proti, ir cilvēki, kuri pakļaujas sēņošanas azartam un tajā pašā laikā neuzskata, ka atrastās sēnes noteikti ir jānotiesā vai jāpārdod. Viņi vienkārši bauda sēņu augļķermeņus ar acīm (un parasti arī nofotografē).
Nodarbojoties ar šādu neklasisku sēņošanu, ļaudis agri vai vēlu iemanās pievērst vienādu uzmanību gan ēdamajām sēnēm, gan sēnēm, kuras neder pārtikai. Pašsaprotami: ne visi viņu ieraudzītie sēņu augļķermeņi būs ēdami, ne visi augļķermeņi visiem allaž šķitīs glīti (gaume dažāda!).
Bet varbūt tie, kuri kādam neizskatās simpātiski, tuvāk aplūkoti, tomēr izrādīsies gana jauki vai visnotaļ interesanti, vai vismaz īpatni.
Latvijā kopumā mājojošo sēņu sugu skaits mērāms vairākos tūkstošos. Tiesa, tās, kuras viegli saskatāmas ar neapbruņotu aci (svešvārdā sakot, makroskopiskās), sastāda mazāko daļu no visām. Bet sēņu vērotājs un fotogrāfs vienalga bešā nepaliks. Ļoti ticams: viņš dabūs papriecāties ne tikai par sēnēm, bet arī par dažādiem augiem un dzīvniekiem.
Iepazīsti sēnes!
