ĪSUMĀ:
- Eksperts: Jo mazāk cilvēks piedalās, jo upei labāk, un lauksaimniecība ir tāds ietekmes veids, kas upēm nepatīk.
- Priekšlikums noteikt piecu metru platu buferjoslu virzīts sen, taču iecere nav realizēta.
- Zemkopības ministrija: Aizsargjoslu noteikšana nozīmētu, ka 3500 hektāri lauksaimniecības zemes no ražošanas tiktu izņemtas.
- VARAM: Nav tā, ka bez šāda grozījuma likumā nekādi uzlabojumi Latvijas ūdeņos nebūs, taču tos būs grūtāk panāk
Kā norādīja Vides konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Juris Jātnieks, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) eksperti ir ierosinājuši tiešām labus, nepieciešamus grozījumus, lai noteiktu, ka piecu metru platā joslā no upēm, ezeriem, ūdeņiem nedrīkst notikt zemes apstrāde, aršana, pesticīdu lietošana un minerālmēslu lietošana. "Ja jau mums šobrīd ir kaut kāda aizsargjosla, kur nevar lietot augu aizsardzības līdzekļus, tad tagad būtu pieci metri, kur nevar uzart zemi, un mēs labāk redzēsim, vai lauksaimnieks ievēro obligātās prasības. Šobrīd jau teorētiski ir noteikta 10 metru aizsargjosla, kur nevar to darīt, bet, vai to ievēro, vai nē, mēs nezinām. Mēs to nevaram izkontrolēt, un to atzīst arī VARAM," skaidroja Jātnieks.
Piecu metru aizsargjosla principā ir kā filtrs, kas neļauj augu aizsardzības līdzekļu atliekvielām nonākt ūdenstilpē, kā rezultātā veidojas ūdenstilpju aizaugšana jeb eitrofikācija. Zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks Kaspars Ābersons uzsvēra, ka upēm vispār cilvēku darbības klātbūtne ir nevēlama un upes lieliski tiek galā bez cilvēku palīdzības.
"Jo mazāk cilvēks piedalās, jo upei labāk, un lauksaimniecība ir tāds ietekmes veids, kas upēm nepatīk. Redzamākās lietas, ko upes saņem no lauksaimniecības, bet ko tām nevajag, ir barības vielas ar mēslojumu un daudz ko citu, kā arī dažādus pesticīdus, fungicīdus un citas vielas, kas ir vajadzīgas, lai izaudzētu labību un varētu mūs visus pabarot. Trešā lieta ir, ka no arumiem tiek ieskalots daudz smilšu, daudz nogulumu, ko upei nevajag," norāda Ābersons, uzsverot, ka labākais un vienkāršākais risinājums, ko varam darīt – atstāt buferzonu starp lauku un upi.
Priekšlikums noteikt piecu metru platu buferjoslu, kurā nevar apstrādāt zemi, un tos, kuri prasības neievēro, saukt pie atbildības, tika virzīts jau sen, taču šī iecere tā arī palika nerealizēta.
"Protokola lēmumā ierakstīts, ka pēc Zemkopības ministrijas pieprasījuma ir vienošanās šo atlikt uz 2026. gadu un tad vērtēt, vai vispār šādi Aizsargjoslu likuma grozījumi ir nepieciešami. Manuprāt, tas ir ļoti liels paradokss, ka pie šī kritiskā ūdeņu stāvokļa, kāds ir Latvijā, mēs pēdējā gadā, kad ir Eiropas Komisijas noteiktais termiņš, pieņemsim šādas aizsargjoslas. Lai panāktu labo vides stāvokli, ir vajadzīgi gadu desmiti," skaidroja Jātnieks.
Pirmo reizi ideja par joslas noteikšanu, kurā lauksaimnieki nevar apstrādāt zemi, tika virzīta jau 2015. gadā, kad Saeimā tā tika noraidīta. Tagad, astoņus gadus vēlāk, atkal lēmums nav pieņemts.
Zemkopības ministrijā to skaidroja ar nepieciešamību domāt par lauksaimniecisko ražošanu. "Ja mēs paņemam šo piecu metru neapstrādātu vai apstrādātu joslu, bet tajā netiek audzēta lauksaimniecības produkcija, tad praktiski tas nozīmē, ka 3500 hektāri no lauksaimniecībā izmantojamās zemes no ražošanas tiek izņemti. Ko lai dara lauksaimnieks, ja tā ir viņa īpašumā? Ir divas lietas – vides prasības un vides stāvoklis, ko mēs labi saprotam, bet ir arī lauksaimnieciskā ražošana," sacīja Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktora vietniece Iveta Ozoliņa.
Zemkopības ministrija norādīja, ka, lai īstenotu vides aizsardzības prasības, ir izstrādāts kopējais lauksaimniecības politikas stratēģijas plāns 2023.–2027. gadam, kas paredz, ka, lai saņemtu platību maksājumus, ir jāievēro, ka ne vien 10 metru platā aizsargjoslā nevar lietot augu aizsardzības līdzekļus un mēslojumu, bet papildus trīs metru platā joslā arī gar novadgrāvjiem tos nedrīkst lietot. Vēl no šī gada tiks maksāts atbalsts par minerālmēslu precīzu lietošanu, un lauksaimniekiem ir jāizstrādā mēslošanas plāns, proti, lai augu aizsardzības līdzekļi tiek pielietoti tikai tik, cik nepieciešams.
Jautāta, vai tiešām ar to pietiek un vai buferjoslas noteikšana problēmas nerisinātu veiksmīgāk, VARAM Ūdens resursu nodaļas vadītāja Iveta Teibe norādīja, ka buferjoslas būtu efektīvāks risinājums.
"Ja 31% ūdens objektu būtiski ietekmē izkliedētais piesārņojums, kas lielā mērā nāk tieši no lauksaimniecības zemēm, tiesa, arī no meža zemēm, tad tā, protams, ir būtiska slodze uz ūdeņiem, tādēļ šādas buferjoslas būtu vērtīgs un, mūsuprāt, efektīvs risinājums. Nav jau tā, ka, nepieņemot šādu grozījumu, likumā nekādi uzlabojumi Latvijas ūdeņos nebūs, taču tos būs grūtāk panākt," skaidro Teibe.
Eiropas Parlaments paredz, ka visām Eiropas Savienības dalībvalstīm līdz 2027. gadam visās ūdenstilpēs ir jāpanāk labs ekoloģiskais stāvoklis. Taču kā to panāksim Latvijā, ja tikai 2026. gadā izskatīsim iespēju noteikt piecu metru aizsargjoslu, un vai nepaliksim gluži kā uz neapdzīvotas salas vieni ar saviem sliktajiem ūdeņiem?
Rakstu sēriju līdzfinansē:
