Zeme ir veidojusies pirms vairāk nekā 4,5 miljardiem gadu.
Latvijas Universitātes (LU) Pamatiežu ģeoloģijas katedras asociētais profesors Ģirts Stinkulis skaidroja: "Pat man kā ģeologam ar krietnu pieredzi liekas jocīgi: miljons gadu – kā to var aptvert un saprast? Bet ir pietiekami daudz liecību gan no organismu atliekām, gan minerāliem, to vecumu datējumu, kas ļauj pierādīt šos skaitļus. Būtībā, kā jau daudz kur, šo strukturējumu veido plašāk un arī šaurāk – aizvien detalizētāk. Vislielākās laika vienības ir eonas."
Šobrīd mēs dzīvojam kvartāra periodā, kas iesākās pirms 2,58 miljoniem gadu, un – pēc vēl sīkāka iedalījuma – holocēna epohā, kas sākās pirms 11,7 tūkstošiem gadu. Notiek diskusijas, ka šo jaunāko ģeoloģiskās vēstures posmu varētu pārdēvēt par antropocēnu. Profesors vērsa uzmanību, ka antropocēnu nevajag jaukt ar antropogēnu, jo tās ir "divas dažādas lietas". Par antropogēnu kādreiz dēvēja visu kvartāra periodu, savukārt "antropocēns" apzīmē cilvēka ietekmi uz dabu.
Cilvēku atstātās liecības pēdējos 75 gados ir redzamas it visur.
LU Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras profesors Normunds Stivriņš uzsvēra: "Liela daļa publikas, zinātnieku sāk izmantot šo terminu – "antropocēns", uzsverot cilvēku strauju, ietekmējošu, tālejošu seku kopu. Līdz ar to tiek domāts, ka vajadzētu nodalīt jaunu laiku."
Par jaunā laikmeta marķieriem pētnieki uzskata nogulumos atrasto mikroplastmasu, radio izotopus, kurus atstājušu atombumbu izmēģinājumi un vēl citus pierādījumus par cilvēku ietekmi uz Zemi. Tomēr cilvēka darbība sākās jau krietnu laiku iepriekš.
"Jaunie ģeogrāfiskie atklājumi, kad eiropieši devās uz Amerikas kontinentiem; izmira miljoniem cilvēku, tādā veidā nebija vairs cilvēku, kas apstrādā lauksaimniecības zemes – aizauga ar mežiem. No atmosfēras izņēma ārā CO2 vairāk, un izdalīja vairāk skābekļa, un tas ietekmē klimatu. Ir daudz šādu faktoru, tāpēc ir strīdi un nav konsensus [vienprātības – red.] par šo jautājumu," atzina Stivriņš.
Lai izdalītu jaunu atsevišķu laika posmu, ir jābūt nepārprotamām sekām un liecībām, kas redzamas visā pasaulē. Ir dati par fosilijām, ir dati par minerālu vecumiem, un varam šos slāņus izsekot, taču mikroplastmasas gadījumā nākamo paaudžu pētniekus mēs varam neapzināti maldināt.
"Šī plastmasa migrē dziļākos slāņos, līdz ar to viņa var būt atrasta dažādos dziļumos, un mēs nevaram pateikt – te sākās mikroplastmasa vai plastmasa nogulumos, un šis ir tas laiks, kad cilvēks dzīvoja. Jo plastmasa stiepjas daudz dziļāk, nekā mēs gaidījām," paskaidroja Stivriņš.
Cilvēku ietekme kosmosā un kodolieroči
Daļa pētnieku uzskata, ka antropocēns ir sācies 1950. gadā. Taču cilvēka ietekme novērojama arī tālu prom no Zemes – kosmosā. Astronomijas entuziasts, žurnāla "Zvaigžņotā Debess" redkolēģijas pārstāvis Raitis Misa norādīja, ka par cilvēka ietekmes sākumu ārpus zemes atmosfēras varētu uzskatīt 1957. gada 4. oktobri, kad tika palaists pirmais zemes mākslīgais pavadonis.
"Šobrīd zemes orbītā ir tūkstošiem cilvēku radītu objektu, pavadoņi un arī lietas, kas vairs netiek izmantotas – tā sauktie kosmiskie atkritumi. Un, protams, arī ir ļoti daudz objektu, kas atrodas uz citiem debess ķermeņiem – uz Mēness, uz Marsa, uz Venēras un vēl šur tur ir cilvēka pēdas. Ja kāds ārpuszemes arheologs meklētu, viņi noteikti atrastu un saprastu, ka tas nav dabisks objekts," sacīja Misa.
Zemes orbītai tuvākie kosmiskie atkritumi sadegs, bet tas var aizņemt 100 vai pat 1000 gadus, un kosmosa izpētē mūsu radītie un atstātie atkritumi sagādās arvien vairāk problēmu.
Tomēr Misa uzskata, ka tas nav iemesls, lai izdalītu jaunu ģeoloģisko laika skalu: "Kosmosa apguves aktivitātes nav tik izteiktas un tik būtiski ietekmējošas. Savukārt par kodolieroču vai plastmasas izmantošanu – tas gan varētu kalpot par kaut kādu sākuma punktu izmaiņām zemes ģeoloģijā vispār."
Kodolieroču ēras sākums ir 1945. gads. Izmēģinājumu skaits pārsniedz 2000 – gan virzsemes, gan pazemes. Kodolieroči ir pielietoti divas reizes, kad ASV tos izmantoja pret Japānu un bojā gāja vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku, ieskaitot radiācijas ietekmi, jo pēc kodolsadegšanas reakcijas urāns-235 un plutonijs-238 sadalās vieglākos elementos, kas vēl ilgi ir radioaktīvi. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas būtiski ietekmējis dabu.
Cilvēks kā notikums zemes vēsturē
Viens no iemesliem, kāpēc lēmums izdalīt antropocēnu kā atsevišķu laikmetu nav pieņemts, – pētnieki uzskata, ka ģeoloģijā jaunam posmam kardināli jāatšķiras no iepriekšējā un tam jāpastāv ilgu laiku, miljoniem gadu.
"Un tas, kas tiek uzsvērts par cilvēku ietekmi, mēs nezinām, kad tas tiešām beigsies un vai tas nav tikai notikums, jo mēs nezinām, vai cilvēce pastāvēs. Iespējams, ka mēs dzīvojam vēl joprojām holocēnā, un holocēns turpināsies, kad iestāsies, iespējams, jaunais ledus laikmets. Vai kaut kas cits notiks, vai sakarsīs ļoti un izmainīsies vide. Un cilvēks varbūt jau būs beidzis eksistēt, un no tāda viedokļa – filozofiska – mēs esam kā notikums zemes vēstures laikā," sprieda Stivriņš.
Jācer, ka nākamās paaudzes dzīvos, nodarot mazāku kaitējumu videi, taču mūsu "pirkstu nospiedumi" nekur nepazudīs.
"Piemēram, okeānos 100 gadu laikā, iespējams, izveidosies mazāk nekā milimetra bieza noguluma kārta. Bet, piemēram, kūdras purvos – kūdra atjaunojas vidēji ar ātrumu 1–3 milimetri gadā, tādējādi 100 gadu laikā varētu būt pat būt 10–30 centimetri nogulumu. Arī ezeros uzkrājas nogulumi. Piemēram, šādā purva vidē var ļoti labi atpazīt visu, kas ir nācis no gaisa un kaut kādā ziņā arī no ūdeņiem, un noskaidrot, kādu iespaidu tad cilvēks ir atstājis. Principā jau viss saglabājas visur," skaidroja Stinkulis.
No vienas puses – cilvēkiem nevajag sevi pārvērtēt, jo mēs neesam nekas tik unikāls Zemes vēsturē, bet, no otras puses, mūsu pienākums ir Zemi neizpostīt līdz nepazīšanai.
"Ir fantastiski salikušies apstākļi, lai mēs te varētu dzīvot. Mums ir pietiekošā koncentrācijā atmosfēras gāzes, lai mēs varētu elpot. Nav vairs dinozauru, nav vairs citi, ar ko mums būtu jākonkurē, kas būtu mūs jau notiesājuši savās pusdienās," uzsvēra Stivriņš. "Un šeit nāk atkal šīs dabas katastrofas, kuras cikliski ik pa laikam atkārtojas. Viņas it kā, tā teikt, nodzēš visu iepriekšējo – ne visu, bet lielu daļu nodzēš – un dod telpu jaunai attīstībai..."
Parasti starpledus laikmets pastāv 10–15 tūkstošus gadu. Tas nozīmē, ka teorētiski vēl 3000 gadu varētu būt šis siltais laiks. Bet tiek arī izteiktas prognozes, ka nākamais ledus laikmets ir attālinājies par vairākiem desmitiem tūkstošu gadu, bet teorētiski ledus laikmets var pienākt arī krietni straujāk. Prognozēt nākotni ir sarežģīti.
"Dabas katastrofas ir tas, kam mēs īsti nevaram būt gatavi – zemestrīces, cunami, vulkāna izvirdumi. Te vēl nāk klāt Ziemeļatlantijas straume – Golfa straume, pateicoties tai mēs varam dzīvot tik tālu uz ziemeļiem šajos platuma grādos. Un tas, kas tagad tiek novērots, ka šī Golfa straume palēninās, siltums netiek pārnests uz Eiropas daļu līdz ar to tik daudz," skaidroja Stivriņš.
Vairāki modeļi paredz Ziemeļeiropai pavēsināšanos, bet citi – tieši pasiltināšanos. Arī vulkāna izvirdumi sarežģī aprēķinus.
"Modeļi ir labi rīki, bet tas vienkārši norāda, ka mums nav īsti skaidri mehānismi, kā daba vispār strādā. Līdz ar to mēs nevaram paredzēt, kādas būs šīs beigu sekas. Un, ja nāk klāt vēl vulkānu izvirdumi, tas tikai sarežģī aprēķinus," atzina profesors.
Martā starptautiskajā ģeologu sanāksmē tika noraidīta ideja izdalīt antropocēnu, tātad nav izdalīta jauna laika skala, bet tajā pašā laikā sabiedrībā un humanitārajās zinātnēs arvien biežāk izskanēs šis termins, kas apzīmē cilvēka radīto ietekmi.
