ĪSUMĀ:
- Ūdens kvalitāti upēs ietekmē ne tikai piesārņojums, bet arī mākslīgi radīti šķēršļi, kas aizkavē zivju migrāciju.
- Lai uzlabotu zivju migrācijas iespējas, ir pieejams Eiropas finansējums šo šķēršļu nojaukšanai.
- Latvijā ir trīs lielās un 140 mazās hidroelektrostacijas (HES), bet kopumā konstatēti vairāk nekā 1000 dažādu šķēršļu uz upēm.
- Šķēršļi upēs traucē nonākt nārsta vietās nēģiem; situācija ar nēģu dzīvotņu pieejamību kļūst arvien sliktāka.
- Institūts "Bior" veic nēģu iezīmēšanu, kas ļauj saprast, cik liela ir nēģu populācija, vai nepieciešami zvejas ierobežojumi un kā šķēršļi ietekmē nēģu dzīvi.
- Lai viestu lielāku skaidrību, kurš kurā gadījumā atbild par patvaļīgi uzceltajiem mazajiem šķēršļiem upēs, VARAM strādā pie likuma grozījumiem.
Arī Ķekavas upē ir daudz lielāku un mazāku cilvēku radītu šķēršļu zivju migrācijai. Viens no tiem – 1969. gadā izbūvētā hidrotehniskā būve "Dambītis".
"Tāda situācija, kad būve – šķērslis – nav reģistrēts, ir daudz kur. Pašlaik tas nav migrācijas šķērslis – ūdens tek, zivis peld, un viss ir kārtībā, bet vasarā, kad ir peldsezona, tad ūdens tiek pacelts augšā, tiek izveidots šķērslis, un zivis nekur nepeld," skaidroja institūta "Bior" vadošais pētnieks Kaspars Abersons.
Ķekavas upes kopējais garums ir 33 kilometri. Kad šis šķērslis ir ciet, tad zivīm tiek liegta migrācija 30 kilometru garumā.
"Šajā momentā svarīgi ir izšķirties par to, kas ir svarīgāks – vai peldvieta dažiem iedzīvotājiem, kuri vasarā dažreiz aiziet papeldēt, vai tomēr nodrošināt migrācijas iespējas un dzīvotnes zivīm, kas šeit peld?" retoriski vaicāja institūta "Bior" pētniece Amanda Vasule.
Šobrīd ir pieejams Eiropas finansējums šo šķēršļu nojaukšanai, lai uzlabotu zivju migrācijas iespējas. Tomēr pēc sarunām ar Ķekavas novada pašvaldību "Bior" secinājis, ka tās vīzijā ietilpst peldvietas saglabāšana, paceļot ūdens līmeni, nevis pazeminot gultni.
Arī raidījumam "Vides fakti" Ķekavas novada pašvaldības pārstāve Melita Šaule apstiprināja, ka hidrotehnisko būvi "Dambītis" pašvaldība neplāno nojaukt. Tas ir pašvaldības īpašumā no 2001. gada. Kanāls un būves sākotnēji tika izbūvētas rūpnīcas "Olainfarm" vajadzībām un Olaines pilsētas attīrīto kanalizācijas ūdeņu atšķaidīšanai Misas upē. Pašvaldība skaidroja – vasaras sezonā šī būve kalpo iedzīvotāju rekreācijas vajadzībām.
"Viņi domā arī par zivju ceļu, par mākslīgu krāci, tas principā arī ir risinājums," atzina Abersons.
Kaut arī šeit uzpludinājums ir tikai vasarā, zivju migrācija tad ir liegta. Problēma ar šo šķērsli ir tā, ka nekur nav noteikts, kad to var taisīt ciet un kad nevar.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Ūdens resursu nodaļas vadītāja Iveta Teibe uzsvēra – lai gan par nozīmīgāko kaitējumu upei cilvēki mēdz dēvēt piesārņojumu, tomēr tieši šķēršļi ir "skaitliski lielākā slodze, kas ietekmē Latvijas ūdeņus".
Latvijā ir trīs lielās un 140 mazās hidroelektrostacijas (HES), taču Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) ir apsekojis vairāk nekā 1000 dažādus šķēršļus uz upēm.
"Akmeņu krāvumi, nelieli kāpslīši, nelieli dambīši, saliktas plāksnes, salikti uzbērumi, caurtekas un tamlīdzīgi, kas aiztur upes brīvu tecējumu un bieži vien ir šķērslis arī zivīm," uzskaitīja Teibe.
Savukārt "Bior" pētnieks cilvēku vēlmi "ripināt akmeņus un būvēt mazus dambīšus", lai iekārtotu sev peldvietas vai nodarbotos ar maluzvejniecību, sauc par sērgu, ar kuru grūti cīnīties.
Viena no zivju sugām, kura, dodoties uz nārsta vietām, var atdurties pret šķēršļiem upē, ir nēģi.
"Viņi pirmos trīs, četrus gadus dzīvo, ierakušies gruntī, tad tiem notiek metamorfoze – pārvērtības, un tie peld uz jūru, kur tie barojas un ir pieauguši, tad peld atpakaļ uz upi, un to dzīves cikls noslēdzas," stāstīja Abersons.
Valsts zinātniskais institūts "Bior" noslēdzis līgumus ar zvejniekiem – viņi murdos noķer nēģus un pēc tam dod tos pētniekiem iezīmēšanai. Kad loms ir sagaidīts, institūta "Bior" zinātniskais asistents Haralds Plostiņš nēģus, lai tie aukstumā neapsaltu, nes uz autobusu. Tur tie tiek pie "pīrsinga" zem spuras. Tad nēģi tiek vesti uz Garciemu un palaisti jūrā.
"Pēc tam no zvejniekiem dabūsim atpakaļ datus, kurā vietā viņi tika noķerti," skaidroja Plostiņš.
"Bior" pētnieki norādīja, ka nēģu iezīmēšana un izsekošana ļauj saprast, cik šī populācija ir liela, cik daudz tos nozvejo un vai nepieciešams zveju ierobežot. Tāpat iespējams secināt, kāds ir upju stāvoklis un – vai šķēršļi ir būtiski pasliktinājuši nēģu dzīvi. "Es teiktu, ka diemžēl situācija kļūst sliktāka, un tas ir saistīts gan ar nozveju, gan ar klimatiskajiem apstākļiem, ar nēģu dzīvotņu platību pieejamību un kvalitāti," atzina Abersons.
Piemēram, 1980. gadā nēģu nozveja visā Latvijā bija nepilna tonna, kas nozīmē, ka šie resursi tika pārāk daudz izsmelti, un tāpēc ir svarīgi sekot līdzi, lai tas neatkārtotos.
Jautāts, vai var pienākt laiki, kad nebūs vairs nēģu, ko celt svētku galdā, zvejnieks Artūrs Jakabsons atzina – gribētos, lai tā nekad nenotiktu, bet realitātē tas ir iespējams.
"Pirmkārt, ūdens pieplūdums tiek samazināts – straume, kas nārsta vietas nēģiem bojā, gan arī visu to upes plūdumu līdz pašai jūrai un straumes stiprumu, kas ir ļoti svarīgs, lai nēģi sajustu upes ūdeni un no jūras nāktu upē iekšā," viņš skaidroja.
Cilvēku mākslīgi radītie šķēršļi ierobežo upes tecējumu, kā arī neļauj nēģiem tikt uz nārstu, jo tie nevar tikt pāri aizsprostam.
"Mēs to pamatojam ar lielo HES daudzumu, kas īpaši pie elektrības cenām pietur to ūdeni, uzkrāj un neļauj brīvi tecēt," norādīja zvejnieks.
Nēģu zvejas sezona ir no 1. augusta līdz 1. februārim. Kvotu nav, bet katru gadu, pamatojoties uz zinātnieku lēmumu, tiek izsniegts licenču skaits, lai nebūtu pārzvejas. Jakabsons to atbalsta un apliecina, ka zvejnieku interesēs nav izzvejot visu un pēc tam "sēdēt ar tukšu laivu".
Kurš ir atbildīgs par to, lai upēs nebūtu dažādu šķēršļu, ir jāskata individuāli katrā konkrētajā situācijā. Ir izdalīti 70 nozīmīgākie šķēršļi, bet vienlaikus arī kaskāde ar dažādiem maziem šķēršļiem ietekmē ūdeņu kvalitāti. Publiskās upes, kas ir ierakstītas Civillikumā, ir nodotas valdījumā pašvaldībām; par pārējām ir jāatbild zemes īpašniekiem. Ir arī vietas, kur nav nosakāms, kam pieder nelielais aizsprosts vai baļķu salikums, kas, iespējams, izveidots jau pirms vairākiem desmitiem gadu un būtu novācams.
"Tā atbildība cilvēkiem nav pietiekami skaidra, tādēļ ministrija plāno rosināt grozījumus likumdošanā, lai konkretizētu, kurš ir atbildīgs šajos gadījumos un kuram būtu pienākums rīkoties," informēja VARAM Ūdens resursu nodaļas vadītāja.
Šobrīd likums skaidri nenorāda, ka cilvēkam būtu pienākums šādu šķērsli novākt, bet ir noteikts, ka nedrīkst pasliktināt ūdeņu stāvokli, kas nozīmē, ka nedrīkstētu veidot jaunus šķēršļus.
Zivis ir viens no indikatoriem, pēc kā novērtē upes kvalitāti. Ja tās nevar pārvietoties, tad mēs nevaram teikt, ka upes ir labā ekoloģiskā stāvoklī, tāpēc ir mērķis panākt šķēršļu likvidēšanu, kur vien tas iespējams.
