Cilvēkiem, kuri izlemj izglābt kaķi no ielas vai patversmes, svarīgi, lai tas būtu mīlīgs, lai dzīvnieku varētu paglaudīt. Patiesībā šī ir pamatprasība, kas nešķiet sarežģīta, ja vien kaķis dzimis un audzis mājās. Uz ielas dzimušie kaķi mēdz būt mežonīgi un no cilvēka baidās – ne paglaudīt, ne paņemt rokās, pat ne pieskarties viņiem nevar. Līdz ar to tiem nav nekādu cerību atrast sev jaunas mājas.
Dzīvnieku patversmes "Labās mājas" vadītāja Astrīda Kārkliņa iezīmēja problēmu: "Kāpēc viņiem ņemt tādu, kas skrāpē un kož, ja var paņemt tādu, kurš neskrāpē un nekož?"
Tāpēc kaķi ir jāpieradina pie cilvēkiem un pie viņu rokām. Situāciju var glābt tikai brīvprātīgie kaķu glaudītāji, jo kaķu ir daudz un ar katru jāstrādā individuāli. Šādi brīvprātīgie strādā daudzās Eiropas dzīvnieku patversmēs, un viņu vienīgais uzdevums ir tikai un vienīgi glaudīt kaķus.
Sofija Latvijā ieradusies uz dažiem mēnešiem, savu mājdzīvnieku ņemt šobrīd neapsver, bet komunikācijas ar kādu mīluli viņai pietrūkst, tāpēc jauniete izlēmusi nākt glaudīt kaķēnus un šobrīd iziet apmācības kursu.
"Tāpēc, ka man patīk kaķi un visi citi dzīvnieki, un gribu palīdzēt viņus socializēt," viņa skaidroja.
Pirmais kaķa socializācijas priekšnoteikums ir būris. Citādāk kaķis no kontakta bēgs prom.
Patversmes vadītāja skaidroja: "Socializēt kaķi var tikai šaurā, nelielā telpā. Viņam noteikti ir jābūt būrī, noteikti. Jo lielāka telpa, tad viņš zem skapja dzīvos, zem gultas gulēs, un tur kārtosies un tā tālāk. Respektīvi, jābūt situācijā, ka viņš nevar aizmukt, – tātad vislabākais variants ir tāds būris."
Dažas dienas kaķis jāatstāj būrī mierā, lai viņš pierod pie jaunās vietas, gaismas un smaržas. Tad ar viņu jāmēģina paspēlēties, lēni tuvojoties ar spēļu kociņu, pabužināt kaķa galvu, jo dzīvniekiem patīk, ka tos bužina. "Būtu ideāli redzēt, ja glaudot viņam acis pieveras. Lielākais panākums ir, kad viņš sāk murrāt," norādīja Kārkliņa.
Pēcāk pamazām kociņa garums jāsaīsina un lēnām jātuvina roka. "Ja tas patīk kaķim un vēl pie visa viņš sajūt, ka roka ir silta un viņa var savādāk bužināt, tad jau tas ir nākamais posms, kad viņš ļauj sev pieskarties," skaidroja Kārkliņa.
Nākamais solis – lēnām un mierīgi kaķim mēģina uzlikt dvieli un paņemt rokās.
Patversmes vadītāja pamācīja: "Aptīt viņu kā kūniņu un turēt rokās, – tad viņš nevar vairs ķepas izbāzt ārā un tev sist. Tad tu viņu atkal bužini pa pakakli, bužini, bužini, un viņš siltumā ar patīkamām sajūtām vienkārši lēnām piemieg. Un tad tu palaid vaļā."
Ar mazuļiem, protams, ir vieglāk nekā ar pieaugušiem kaķiem. Kaķēnus ar zināmu metodiku "izmīcīt" var visai ātri, atzina Kārkliņa.
Taču tad, ja saimnieks neko nedarīs, bet vienkārši gaidīs, var sanākt, ka kaķis no skapjapakšas iznāks ārā tikai pa nakti, lai paēstu, un socializēšanās nenotiks gandrīz nemaz, tāpēc reizēm glāsti kaķēnam jāuzspiež pat ar varu.
Patversmes vadītāja sacīja: "Jā, ar varu – paņem mīkstu plediņu, kaķiem ļoti patīk mīksti plediņi, apņem apkārt, paņem klēpī un turi ilgāku laiku, bužini aiz auss. Laid vaļā, liec nākamajā dienā, burtiski ar varu, jā."
Kad kaķēni būs pieraduši pie cilvēkiem un glāstiem, viņu uzvedība būs pilnībā mainījusies un tie būs gatavi satikt savu jauno saimnieku, lai dotos uz jaunajām mājām.
