Cedeņo stāsts
Cedeņo varētu šķist ideāla vieta dzīvošanai. Saule spīd, okeāns tepat blakus. Atliek tikai baudīt dzīvi, ķert zivis un priecāties par apkārtējos rajonos augošajām mangrovēm – koku un krūmu sugu, kas aug sālsūdenī. Šiem augiem ir milzīga nozīme dabas ekosistēmā. To blīvā sakņu sistēma palēnina ūdens plūsmu, tādā veidā palīdzot saturēt kopā augsni, vājinot krastu eroziju un absorbējot vētru un paisuma izraisītos viļņus. Tagad mangrovju atlicis krietni mazāk gan klimata ietekmes, gan cilvēku darbības dēļ.
Vietējā iedzīvotāja Fransisa stāstīja, kā klimata pārmaiņas ietekmējušas viņas dzīvi – viņa ir zaudējusi māju un istabas, kuras izīrēja. To atņēmuši ūdens viļņi un paisumi. Tūristi uz šo vietu tagad brauc reti. Viss ir izpostīts. Vietējie uzsvēra, ka pirms gadiem piecdesmit viss bijis pavisam citādāk. Jā, arī toreiz bija viļņi, paisumi un bēgumi, bet cilvēki pie tā bija pieraduši.
"Vienīgā problēma bija, ka mājās ietek ūdens. Bet viļņi tagad ir citādāki. Kad nāk paisums, tas iznīcina visu, kas ir tā priekšā, neatkarīgi no tā, vai būves ir no koka vai betona," sacīja Cedeņo iedzīvotājs Karloss.
Pludmalē sastaptais Roberto cenšas saglabāt savu ierasto dzīves veidu, ikdienā dodoties zvejā. No zivīm pārtiek visa ģimene. Tas, kas no loma paliek pāri, tiek iztirgots. Pēc smagā darba viņš vienmēr atceras, ka no ūdens uzplūdiem ir svarīgi pasargāt savu laivu un tās motoru.
Roberto stāstīja, cik daudz okeāns šajā vietā ir paņēmis:
"Ja es pareizi atceros, tad četrus kvartālus. Es runāju par 400 metriem, kuru tagad vairs nav. Daudzas jo daudzas mājas, viesnīcas ir zudušas šajā laika periodā."
Viņa māja uzcelta uz koka stabiem tā, lai pa tās apakšu varētu tecēt ūdens. Katrs paisums zem mājas sanes jaunu un jaunu smilšu kravu, kā rezultātā būve ar katru brīdi atkal un atkal atrodas tuvāk zemei. Uz dzīvi pilsētā pārvākties esot problemātiski, jo tam vajag naudu. Tik daudz naudas, lai pietiktu mājokļa īrei, viņš nepelna.
Tiek paredzēts, ka tuvāko gadu laikā šī vieta cilvēkiem kļūs neapdzīvojama.
Tegusigalpas stāsts
No klimata pārmaiņām nav pasargāta arī valsts galvaspilsēta Tegusigalpa, kurā mitinās aptuveni viens miljons iedzīvotāju. Daļa ēku šeit izvietotas kalnu nogāzēs. Skats uz pārējo pilsētu no augstienēm paveras burvīgs, bet dzīvošanai šādā vietā ir savi riski. Aptuveni pirms gada ilgstošais un spēcīgais lietus aktivizēja pamatīgu nogruvumu, paraujot savā ceļā līdzi visu, kas patrāpījās.
"Vides fakti" satikās ar cilvēkiem, kas tikuši evakuēti no bīstamās apkaimes. Kopumā šajā rajonā ar nosaukumu La Guillen tika evakuēti aptuveni 300 cilvēku. Nogruvumā cieta 160 mājas.
72 gadus vecā Viktorina ar asarām acīs stāstīja, ka šeit bija nodzīvojusi pusi sava mūža:
"Es šeit esmu izaudzinājusi savus bērnus un mazbērnus. Man bija mazs bizness, mazs veikaliņš, ar ko nopelnīju naudu dzīvošanai. Tagad man vairs nav nekā."
Palīdzība no valsts faktiski neesot bijusi nekāda, pilsēta piešķīrusi pabalstu, lai segtu īres naudu. Bet, tā kā īres cenas pēc tam strauji cēlušās, ar to nepietiek.
Savukārt vietējais mācītājs Rigoberto Kolindres pastāstīja, kādas tagad lūgšanas ir bērniem lietus sezonas laikā:
"Bērni cer, ka lietus līs dienas laikā, lai viņi varētu redzēt, kur bēgt. Naktī nav iespējams redzēt."
Pilsētu un valdības iespējas palīdzēt nelaimē cietušajiem ir ierobežotas, jo drošības dēļ būtu jāpārvieto tūkstošiem cilvēku uz jaunām, drošākām mājvietām. Pilsētu apkārtnēs top jauni ciemati tiem, kas palikuši bez mājokļa, bet daudzi tajos nevēlas dzīvot. Tās ir mazas, rindā sakārtotas būdiņas bez zemes gabala, kurā varētu kaut ko izaudzēt un nopelnīt savai iztikai.
Zazagua stāsts
Zazagua ir viena no Hondurasas upēm. Kamēr vienā valsts daļā iedzīvotāji cīnās ar plūdiem, šur tur vidienē ir tieši otrādi. Kam ir tiesības apsaimniekot ūdens resursus, tam ir nauda.
64 gadus vecā Augustina izaudzinājusi desmit bērnus. Visu viņas dzīvi ienākumus nodrošinājusi upe un kalni, kur vīrs cirtis kokus un tos tirgojis. Upe dāsni devusi zivju resursus. Tagad te uzcelts dambis. Koku vairs nav, lejpus dambja lielās upes vietā palikusi maza upīte.
"Mums tagad ūdens ir jāpērk. Pirms tam mums viss bija, jo upe mūs apgādāja. Bet tagad viss ir jāpērk," sacīja Augustina. "Ūdens upē bija ļoti tīrs un dzidrs. Tolaik mēs bijām ļoti laimīgi."
Tagad upes ūdens ir saduļķots un nav lietojams uzturā. Augustinas dzīvesveids pilnībā mainījies. Neatliek nekas cits kā mēģināt kaut ko izaudzēt mazajā zemes gabalā, tajā skaitā lopiņus, bet ar to pietiek tikai izdzīvošanai, un nemitīgi tiek izjusts ūdens trūkums. Virs un gar māju izvietotas notekcaurules, kas uz speciālām tvertnēm notecina lietus ūdeni.
Pirms 10–20 gadiem šajā vietā nokrišņu bijis vairāk, sausuma periodi bijuši īsāki. Augustinas stāsts ir pretējs iepriekš redzētajiem. Tas tikai apliecina, cik dažādi var izpausties klimata pārmaiņas un kādu milzīgu lomu uz vietējo kopienu var spēlēt līdz galam nepārdomāti lēmumi un cilvēku vēlme mainīt vietējo ekosistēmu, domājot tikai par biznesa interesēm.
La Reinas stāsts
La Reina atrodas Hondurasas rietumu daļā. Pirms trīs gadiem 24. novembrī aptuveni 400 ģimeņu apdzīvotais rajons lietus perioda laikā tika burtiski aprakts masīvā La Correa kalna nogruvumā. Pāri nepalika nekas. Visas mājas kopā ar milzīgo dubļu masu tika noslaucītas no zemes virsas.
58 gadus vecais Omārs šeit nodzīvojis visu savu dzīvi. Pirms nogruvuma kopā ar ciemata ļaudīm bijis kalnā un pamanījis pazīmes, ka nebūs labi, koki bijuši nevis vertikāli, bet horizontāli, un zeme pamazām sākusi slīdēt uz leju. Šie novērojumi izglāba viņa un citu iedzīvotāju dzīvības. Omāram izdevies paņemt līdzi daļu no savām mantām, bet trīs viņam piederošās mājas tika zaudētas. Vienā mājā Omārs dzīvojis pats, pārējās viņa dēli. Šajā katastrofā sešu stundu laikā tika iznīcināti vairāki simti māju. Tagad Omārs dzīvo tālāk no bīstamās zonas – vienā no sava dēla mājām, kurš ir emigrējis uz ASV labākas dzīves meklējumos. Tajā naktī izglābās visi. Cilvēku dzīvības tika saudzētas.
"Bet mēs zaudējām desmit cilvēkus no mūsu kopienas vēlāk," atklāja Omārs. "Daži no mums bija ļoti nomākti. Kādam cilvēkam šeit bija ļoti jauka māja. Kad viņš ieradās un ieraudzīja, kas ar to ir noticis, viņš noģība. Pēc diviem mēnešiem viņš nomira no sirdstriekas. Vēl kāds jauns cilvēks izdarīja pašnāvību. Dažreiz, kad es braucu ar mašīnu, es aizmirstos, mans prāts ir kaut kur citur. Tie ir šīs katastrofas blakusefekti, kam mēs esam izgājuši cauri."
100 procenti no La Reinas kopienas iedzīvotājiem ir zemnieki. Lai gan mājas vairs nav, Omārs joprojām brauc uz šejieni un nodarbojas ar lauksaimniecību, jo citu ienākumu nav. Viņš apliecināja, ka uz savas ādas vistiešākajā veidā izjūt klimata pārmaiņu ietekmi. Bet spēcīgie nokrišņi, kas rada nogruvumus, nav vienīgā pārmaiņu liecība. Gada sausajos periodos Omārs jūt, ka ir kļuvis daudz karstāks nekā kādreiz.
La Limas stāsts
Hondurasa savulaik pasaulē bija labi zināma kā banānu republika. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – tā eksportēja milzīgu apjomu banānu pa visu pasauli. Klimata pārmaiņas to ir mainījušas.
La Limas vēsture cieši saistīta banānu plantācijām, bet šobrīd to vairs nav. Pirms trīs gadiem gadiem La Limai pāri brāzās vētras Eta un Jota. Kopš tā brīža La Limā, kurā dzīvo aptuveni 80 000 cilvēku, viss ir mainījies, stāstīja pilsētas mērs. Kādreiz tā bijusi viena no Hondurasas paraugpilsētām, ar attīstītu infrastruktūru, biznesu, darbavietām. Šeit atrodas pat lidosta.
"Patiesība ir tāda, ka klimata pārmaiņas mūs ietekmē ļoti, jo mēs dzīvojam visievainojamākajā pašvaldībā," atzina La Limas mērs. "Jotas un Etas ietekmē 99% no mūsu kopienas tika applūdināti. Visas banānu plantācijas tika zaudētas."
Pie apstākļa, ka šī teritorija lietus periodā laikā šad un tad mēdz applūst, vietējie bija pieraduši un ar to sadzīvoja. Arī banānu plantācijām tas īpaši netraucēja, jo ūdens līmenis nebija īpaši augsts. Tādās vētrās kā Jota un Eta ūdens līmenis sasniedza 5–7 metrus. La Limas apkārtnē ir vairākas upes, un pati pilsēta atrodas ielejā.
"Piemēram, Čamelekonas upes ūdens tecēšanas jauda normālos apstākļos ir ap 1900 kubikmetriem sekundē. Viesuļvētras "Eta" un "Jota" katra no tām radīja apmēram 5000 kubikmetrus sekundē. Vairāk nekā divas reizes lielāka jauda," norādīja Sula ielejas Studiju un attīstības centra pārstāvis Humberto Kalderons. "Etā un Jotā mēs pieredzējām nokrišņu daudzumu 800 milimetri 24 stundās. Tas ir milzīgs ūdens daudzumus, kas nolīst tik īsā laikā."
Salīdzinājumam – Latvijā augustā nokrišņu daudzums sasniedz 80 milimetrus. Un tas ir mēnesī, nevis diennaktī.
Banānu plantāciju vietā La Limā tagad tiek audzētas palmas, no kurām iegūst palmu eļļu. Šo divu vētru zaudējumi tiek lēsti vairāk nekā miljarda eiro apmērā. La Lima no plūdiem joprojām nav atguvusies.
Sešu bērnu māte Gladis Patricia Leiva Molina te nodzīvojusi visu savu mūžu. Viesuļvētru "Jota" viņa atceras ļoti sāpīgi, jo tās laikā bojā gāja viņas vectēvs.
"Viņš nomira, jo bija izmisis, kad ieraudzīja, ka nekas nav palicis pāri," sacīja sieviete. "Tas mūs psiholoģiski ļoti ietekmēja. ASV piedāvāja psihologu palīdzību. Manas meitas to saņēma, jo, līdz ko sāk līt lietus, pat tad, ja lietus nav spēcīgs, viņām šķita, ka vētra atgriežas un ka būs plūdi."
Turpat blakus atrodas Dunias Rodrigezas māja. Pirms sešiem mēnešiem ar ASV atbalstu Dunia tikusi pie jaunas mājas. Līdz tam gandrīz gadu dzīvojusi, kā vien varējusi.
"Tā būvēta no koku atliekām, ko atradu. Es būvēju savu māju – jūs tā arī varat teikt – no atkritumiem. Tā ir mana māja, es to būvēju ar visu savu mīlestību," pauda Dunia.
Netālu palmā uzcelts vēl viens miteklis gadījumā, ja atkal ir plūdi, lai būtu vieta, kur no tiem patverties. To, ka kaut kas tāds patiešām varētu noderēt, apstiprināja Rosa, kura atminējās notikumus, kad apkārtne pārplūdusi. Tā kā viņas māja atradās augstākā vietā, tajā bija sanākušas 11 ģimenes. Kāds vīrs savā laivā izglābis kopumā 36 cilvēkus. Toreiz applūda ne vien pilsētas nomale, bet visa pilsēta, ieskaitot lidostu un futbola stadionu. Tagad La Lima ir riskanta vieta biznesam.
La Limas Tirdzniecības kameras pārstāvis, uzņēmējs Enrike Kontreras raidījumam pastāstīja, ka parasti plūdi bija reizi 20 gados, bet tagad viesuļvētru stiprums un biežums ir ievērojami pieaudzis. Tas ļoti ietekmē vietējo biznesu, jo plūdu gadījumā tiek zaudēts pilnīgi viss, un ir problemātiski visu sākt no gala un atjaunot. Arī apdrošināšanas kompānijas plūdu iespējamības dēļ apdrošināšanu atsaka.
"Ja tu kaut ko esi uzbūvējis pēc plūdiem, viņi to neapdrošinās," skaidroja uzņēmējs. "Tas pats attiecas uz bankām. Ja kāds vērsīsies pēc kredīta citā pilsētā, kurā nav plūdu draudu, viņš kredītu dabūs. Bet ja cenšas dabūt kredītu La Limā, lai uzbūvētu māju vai izveidotu biznesu, būs daudz, daudz grūtāk iegūt finansējumu. Plūdu dēļ mums nav iespēju attīstīt mūsu pilsētu veidā, kā to varētu."
Viesuļvētras "Eta" un "Jota" kopumā Hondurasā prasīja 100 cilvēku dzīvības dažādos valsts reģionus. Evakuēt nācās 80 000 cilvēku. La Lima tagad domā, ko darīt, jo šādi dzīvot vairs nav iespējams. Enrike norādīja, ka būtu nepieciešams kalnos atjaunot mežus un upes vidusdaļā būvēt dambjus, kas varētu palīdzēt noturēt ūdeni. Vajadzīgi arī kanāli, kas novirzītu ūdeni uz vietām, kas nav apdzīvotas.
Par dambja būvniecību tiek runāts jau gadu desmitiem, bet finansējuma tam nav. Būvniecībai būtu nepieciešami aptuveni 260 miljoni eiro. Dambis nav elektrības ražošanas biznesa projekts.
"Šis dambis var ražot tikai astoņus megavatus elektrības. Tas nav pietiekami, lai kāds tādu būvētu, jo tas nav ienesīgi," teica Enrike. "Bet mums nav nepieciešamība gūt peļņu, mums nav nepieciešams ražot elektrību, mums vajag aizsargāt mūsu mājas."
Kā skaidroja Sula ielejas Studiju un attīstības centra pārstāvis, daļa risinājumu, piemēram, kanālu paplašināšana, paredzēs daļēju vai pilnīgu atsevišķu kopienu pārvietošanu. Taču cilvēki ir pieraduši dzīvot noteiktā vietā un pārliecināt viņus pārvietoties uz citurieni ir ļoti sarežģīti. Tam ir gan politiski iemesli, gan arī tās ir milzīgas izmaksas.
Tiem, kuri klimata pārmaiņās saskata ieguvumus vai netic, ka uz tām ir arī cilvēka ietekme, hondurasieši vēlas pateikt: "Klimata pārmaiņas nav tikai par temperatūras izmaiņām. Tās ir arī par vidi, kas ir ļoti trausla."
"Mazas pārmaiņas temperatūrā var izkausēt ledājus, un tas pēc tam ietekmē ūdens temperatūru okeānos. Ietekmējot okeānu ūdens temperatūru, tas atstāj ietekmi uz viesuļvētru sezonu. Jums vienkārši tas ir jāredz. Apkārt ekvatoram mums ir vairāk viesuļvētru tagad, un katru reizi tās būs arvien vairāk un arvien spēcīgākas. Katru gadu mēs redzam, ka rekordi tiek pārspēti, salīdzinot ar iepriekšējo gadu," klāstīja Enrike Kotreras.
"Klimata pārmaiņas ir tāpēc, ka cilvēks ir iznīcinājis ekoloģiju, visur ir piesārņojums. Tas ietekmē dabu. Koku un mežu, kas mums bija pirms 50–60 gadiem, šeit vairs nav. Zeme ir atstāta bez aizsardzības," piebilda Hondurasas iedzīvotājs Santiago.
Tagad Hondurasai priekšā lietus periods, kas tiek gaidīts ar bažām. Daudz vielas pārdomām par to, vai mēs tiešām darām pietiekami, lai mazinātu klimata pārmaiņas.
