Kā skaidroja Tartu Universitātes mikologs Leho Tederso, no invazīvajām sugām Igaunijā visvairāk izplatās patogēni jeb sēnīšu slimības. Pēc viņa teiktā, dzīslkāta beka ir unikāla ar to, ka šai sēnei ir liels augļķermenis un tā ir ēdama.
Zinātnieks norādīja, ka sēņu pasaulē ne vienmēr ir viegli noteikt, ko uzskatīt par svešinieku: "Daudzām sēnēm ir pavadošais augs vai saimniekaugs. Piemēram, zeltaino sviestbeku (Suillus grevillei) un Sibīrijas sviestbeku (Suillus sibiricus) nevar uzskatīt par pilnīgi invazīvām, jo to pavadoņi – lapegles – šeit vienmēr ir augušas."
Invazīvo sēņu izplatību sekmē arī tas, ka tām tik ļoti nav jācīnās par savu vietu jaunajā ekosistēmā, kā tas ir augiem vai dzīvniekiem. "Tām vienkārši vajag piemērotus augsnes, klimatiskos apstākļus un saimniekaugus," paskaidroja mikologs.
Savukārt Tallinas Universitātes botāniķis un mikologs Tīnu Plompu vēstīja, ka piekrastes mežos Igaunijā dzīslkāta beka sastopama visai bieži.
Tikmēr Tederso norādīja, ka patlaban šī sēņu suga Igaunijā izplatās ar ātrumu līdz 100 kilometriem gadā.
Viņš sprieda, ka Eiropā tā, iespējams, nonākusi ar priežu stādiem. Pirmā bijusi Lietuva, no kurienes pa smilšainajiem priežu mežiem tā "aizgājusi" līdz Igaunijai.
Speciālists skaidroja – neatliek nekas cits kā vien pieņemt jauno sēņu sugu kā neizbēgamību. "Mēs nevaram apturēt tās izplatību. Par laimi, sēņu cienītājiem šī neizbēgamība ir ļoti pozitīva. Ja tās vietā izplatītos kāda ļoti indīga baravika, tad sekas būtu visai traģiskas," uz invazīvās sēnes ienākšanas gaišo pusi norādīja speciālists.
KONTEKSTS:
Nesen arī Latvijas mikologi norādīja, ka mūsu mežus sāk pārņemt šī invazīvā sēņu suga, kas pirmoreiz Latvijā konstatēta 2013. gadā un gadu vēlāk atzīta par Latvijas gada sēni.
Lai gan dzīslkāta bekas ir lietojamas uzturā un garšīgas, turklāt tās vēl nav iemīlējuši tārpi, tomēr mikoloģe Inita Dāniele uzsvēra, ka invazīvu sugu ienākšana mežā nav nekas iepriecinošs, jo tā var izzust pārējās mums pazīstamās un mīļās sēņu sugas.
Tā ir Ziemeļamerikas suga, kas tikai pagājušā gadsimta beigās pamanīta arī Eiropā – konkrēti Lietuvā, Kuršu kāpā, kur līdz atklājuma publiskošanas brīdim (2007. gadam) paspējusi jau pamatīgi izplatīties.
