Īsumā
- 1940. gada 23. jūlijā ASV Valsts departaments publiskoja tā dēvēto Velsa deklarāciju, kurā nosodīja PSRS agresiju Baltijas valstīs.
- Velsa deklarācija kļuva par pamatu ASV politikai pusgadsimta garumā neatzīt Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā.
- Arī Lielbritānija uzskatīja Baltijas valstu aneksiju par nelikumīgu un attiecās to atzīt de iure.
- Pēc Otrā pasaules kara Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politikai pievienojās lielākā daļa starptautiskās sabiedrības.
- Pateicoties neatzīšanas politikai, Baltijas valstis varēja 1990. gadā bez iebildēm atjaunot neatkarību un nebija nepieciešama jaunu valstu dibināšana.
Neaizmirst Baltijas valstis nelaimē
Kopš 2.marta pie LTV skatītājiem ir nonākusi jaunā daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”, kas stāsta par aizraujošiem un līdz šim maz zināmiem notikumiem, kas pēc Otrā pasaules kara risinājās Baltijā.
Filmas notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds (Jēkabs Reinis) kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet viņa līgava Velta (Agnese Cīrule) ir medmāsa. Viņi sapņo doties uz ASV, krāj naudu, plāno kāzas un kārto nepieciešamos dokumentus, jo ASV rūpīgi atlasa emigrantus. Taču Vitolds izlemj piedalīties misijā dzimtenē, un cerība mainīt vēsturi maina viņa dzīvi.
Turpmākajos gados jau kā diplomāts Hendersons vairākkārt apmeklēja jaunās valstis, tostarp arī kādu laiku strādājot ASV sūtniecībā Rīgā. Pēdējo reizi Hendersons Rīgā bija bijis pirms diviem gadiem un atzinīgi novērtēja redzēto. Pilsētu rotāja jauni, moderni nami, un pa centra ielām staigāja apzinīgi un pārtikuši pilsoņi. Pretstats postažai, kas pavērās 1919. gada vasarā. Latvija bija pārvarējusi skeptiķu bažas par mazas valsts spēju būt neatkarīgai un vest sekmīgu saimniecisko politiku. 1938. gadā optimisti varēja cerīgi raudzīties nākotnē, bet 1940. gada 21. jūlijā pati nākotne bija izdzēsta.
Hendersonam Latvija nebija tikai sentimentālas atmiņas vai attāla abstrakcija.
Latvijas zaudēšana bija dziļi personiska – Hendersona sieva Elīze bija latviete.
Kopā ar Latviju zem padomju okupācijas nonāca Elīzes ģimene, tostarp viņas māsa Zenta ar vīru Teodoru. Baltijas valstu liktenis šim ASV diplomātam bija arī ģimenes traģēdija.
No bezspēcības sajūtas Hendersonu 23. jūlija rītā izrāva saruna ar ASV Valsts sekretāra vietnieku Samneru Velsu. Velss vēlējās, lai Hendersons uzraksta oficiālu deklarāciju, kurā būtu izteiktas simpātijas Baltijas valstīm un nosodīta PSRS rīcība. Hendersons bez liekas kavēšanās sagatavoja dokumenta uzmetumu un nogādāja to Velsam.
Par pārsteigumu Hendersonam Velss paziņoja, ka deklarācijas teksts nav pietiekami spēcīgs. Lai saskaņotu viedokli, Velss sazvanīja prezidentu Rūzveltu.
Arī Rūzvelts piekrita – deklarācijas tekstam ir jābūt asākam.
Pēc sarunas Velss veica nepieciešamos labojumus, un jau pēcpusdienā deklarācija Valsts sekretāra vietnieka Velsa vārdā nonāca pie preses un ASV diplomātiskajiem dienestiem. Ar deklarācijas palīdzību ASV bija izteikušas skaidru pozīciju – tās neatzīst Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS nedz de facto, nedz de jure.
Lielbritānija kā otra cerība
1940. gada vasaras izskaņā PSRS agresija pret Baltijas valstīm neizsauca plašu starptautisku viļņošanos. Ņemot vērā apstākļus, šāda situācija bija saprotama. Latīņamerikas un pāris neatkarīgajām Āzijas valstīm notikumi Baltijā bija attāli, un iebildes pret PSRS rīcību aprobežojās ar protesta notām. Pārējā pasaule bija eiropiešu pārvaldībā kā kolonijas, domīnijas un protektorāti.
Bet gandrīz visa kontinentālā Eiropa atradās nacistu vai padomju varā. Nacistiskā Vācija bija aizsākusi nelikumīgo aneksiju un okupāciju virkni, tāpēc no tās sagaidīt jebkādus protestus bija lieki. Kā nievājoši izteicās kāds vācu diplomāts, vienas Baltijas valsts neatkarība ir mazāk vērta par vagonu sastāvu ar degvielu, ko Vācijai varētu piegādāt PSRS.
Būtiska bija Lielbritānijas attieksme. Lielbritānijas diplomāti bija pārliecināti, ka Baltijas valstu vardarbīga pievienošana PSRS ir rupjš starptautisko tiesību pārkāpums. Tomēr Lielbritānija, atšķirībā no ASV, nebija gatava izteikt savus protestus stingras deklarācijas formā. Palikusi viena karā pret Vāciju, Lielbritānija cerēja uz sadarbību ar PSRS. Tāpēc līdz kara noslēgumam
Lielbritānijas pozīcija bija atzīt Baltijas valstu aneksiju de facto, bet neatzīt de iure,
cerot atlikt jautājuma noregulēšanu līdz pēckara miera konferenču sasaukšanai.
ASV un Lielbritānijas pozīcija ļāva Baltijas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem uzturēt savu pārstāvniecību abās valstīs un saglabāt ne tikai juridisku pamatu, bet arī institucionālu ietvaru trīs valstu pastāvēšanai. Šāda situācija neapmierināja PSRS, kuras diplomāti jau no pirmajām okupācijas dienām izdarīja spiedienu uz visām valstīm, kurās atradās Baltijas valstu sūtniecības. Padomju puse uzstāja, ka visi Baltijas valstu īpašumi – sūtniecību dzīvokļi, noguldījumi, arhīvi utt. – ir nekavējoties jānodod PSRS rīcībā. Atsevišķas valstis šādam diktātam pakļāvās. Piemēram, Filipa Petēna vadītais Višī režīms jau 15. augustā slēdza visas Baltijas valstu pārstāvniecības Francijā un nodeva īpašumus PSRS kontrolē.
Lielās savienības izveide starp ASV, Lielbritāniju un PSRS vēlreiz aktualizēja Baltijas valstu jautājumu. ASV turpināja ieņemt stingru pozīciju. Bet Lielbritānijā grupa diplomātu uzskatīja, ka valsts interesēs būtu piekāpties PSRS prasībām. Tomēr, kamēr ASV pozīcija palika nemainīga, iespējas piekāpties PSRS palika vien kuluāru sarunu līmenī. Trīs lielo konferenču laikā Staļins centās personīgi izvilināt no ASV prezidentiem aneksiju atzīšanu. Pirmās tikšanās laikā Rūzvelts norādīja Staļinam, ka ASV karu gluži PSRS nepieteiks.
Bet, kamēr Baltijas valstu nākotne nebūs izlemta brīvā un demokrātiskā plebiscītā, pozīcija mainīta netiks.
Arī turpmāk nedz Rūzvelts, nedz viņa pēctecis Harijs Trūmens atkāpes nepieļāva.
Sākotnējie padomju panākumi
Galēju vienošanos ar PSRS par Eiropas nākotni ASV un Lielbritānijas valdības cerēja panākt vēl vienā, pēc kārtas ceturtajā visaugstākā līmeņa konferencē. Tomēr tāda tā arī netika sasaukta. Tātad arī Baltijas jautājums turpināja būt neatbildēts.
Pirmajos pēckara gados PSRS tēls pasaulē bija pozitīvs un pastāvēja risks, ka liela daļa starptautiskās sabiedrības atzīs Baltijas valstu aneksiju. Piemēram, Šarla de Golla vadītajai pagaidu valdībai bija ļoti ērta iepriekš Višī režīma laikā pieņemtā pozīcija, un Francijas diplomāti cerēja, ka noklusēta Padomju Savienības jauno robežu atzīšana ļaus izveidot labākas divpusējās attiecības ar PSRS nekā Lielbritānijai un ASV.
Nepatīkamu pārsteigumu Latvijas de iure pārstāvim Kārlim Zariņam (vairāk par diplomātu Kārli Zariņu šeit) sagādāja Argentīna, kur līdz šim atradās Latvijas vienīgā diplomātiskā pārstāvniecība Latīņamerikā. Tur jaunievēlētais prezidents Huans Perons bija izvēlējies nodibināt diplomātiskās attiecības ar PSRS un, slēdzot līgumus, piekrita atzīt PSRS jaunās robežas. 1947. gadā Argentīnas valdībā slēdza Latvijas sūtniecību Buenosairesā un latviešu diplomāti bija spiesti pārcelties uz Brazīliju.
Starptautiskās sabiedrības nosodījums
Ja uzreiz pēc kara starp PSRS un Rietumu sabiedrotajiem būtu panākta kāda plašāka vienošanās, iespējams, arī Baltijas valstu valstiskuma stāsts būtu beidzies ātri. Tomēr jau 1946. gadā sāka parādīties pretrunas, un turpmākajos gados soli pa solim abas puses tuvojās konfrontācijai. Aukstā kara aprišu iezīmēšanās pavēra ceļu Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politikas nostiprināšanai (vairāk par Aukstā kara izcelšanos šeit).
Četrdesmito gadu beigās rietumvalstis, tostarp arī līdz šim izvairīgā Francija, viena pēc otras oficiāli deklarēja, ka Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā bija nelikumīga. Piemēram sekoja arī vairākas Latīņamerikas valstis un rezultātā
nostiprinājās starptautisks konsenss – Baltijas valstis de iure nav PSRS sastāvdaļa.
Saasinoties Aukstajam karam, atbalsts Baltijas valstīm brīžiem nāca no pavisam negaidītām pusēm. Piemēram, 1951. gadā komunistiskās Dienvidslāvijas premjerministrs Josips Brozs Tito paziņoja, ka PSRS politika Baltijas valstīs ir pielīdzināma kara noziegumam un genocīdam. Šajā periodā, redzot iespēju tuvināties ar NATO un ASV, par entuziastisku Baltijas valstu aizstāvi un padomju kritiķi kļuva arī Spānijas diktators Fransisko Franko.
Nelokāma stāja pusgadsimta garumā
Visnepiekāpīgākais un noteiktākais Baltijas valstu valstiskuma aizstāvis turpināja būt ASV (bez ASV vēl tikai divas valstis - Vatikāns un Īrija – ieņēma pozīciju neatzīt Baltijas valstu inkorporāciju arī de facto). Jau sākot ar 1946. gadu, prezidents Trumens un ASV diplomāti nekautrējās atgādināt PSRS par tās noziedzīgo rīcību.
Tāpat šajā laikā arī ASV sabiedrībā sāka rasties simpātijas pret Baltijas valstīm. Daļēji pozitīvās izmaiņas palīdzēja veidot ASV dzīvojošo baltiešu aktivitāte. Bet liela nozīme bija arī 1948. gadā pieņemtajam likumam par baltiešu pārvietoto personu uzņemšanu ASV. Presē baltiešu "dīpīšus" atspoguļoja ļoti labvēlīgā gaismā (vairāk par to, kas ir ''dīpīši'' lasiet šeit, bet par latviešu pirmajiem soļiem trimdā šeit), un ASV sabiedrībā nostiprinājās pārliecība, ka Baltijas valstis ir piedzīvojušas lielu netaisnību. To, ka Baltijas valstu liktenis ASV iedzīvotājiem ir svarīgs, liecināja arī 1952. gada prezidenta vēlēšanu kampaņa. Abu partiju kandidāti savās runās bieži uzsvēra savu atbalstu Latvijai, Lietuvai un Igaunijai.
Bija skaidrs, ka, neatkarīgi no valdošās partijas, ASV neaizmirsīs Baltijas valstis. Par spīti PSRS iebildumiem, ASV Valsts departaments turpināja ielūgt Baltijas valstu diplomātus uz oficiāliem pasākumiem.
Tāpat Valsts departamenta ēkas centrālajā zālē blakus citu ASV atzītu valstu karogiem visu Aukstā kara laiku bija novietoti Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogi.
Valsts departaments arī izvirzīja prasību, ka visās oficiālajās valsts izdotās kartēs, kur redzama PSRS Eiropas daļa, obligāts ir komentārs ‘’Savienoto Valstu valdība nav atzinusi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas inkorporāciju Padomju Savienībā’’.
Bez ASV stingrās pozīcijas jāšaubās, ka Baltijas valstu valstiskumam būtu bijusi iespēja pārdzīvot ilgos okupācijas gadus. ASV kā lielvalsts politika attiecībā uz Baltijas valstīm lielā mērā nosvēra arī pārējās starptautiskās sabiedrības viedokli pēc Otrā pasaules kara. Pateicoties Velsa deklarācijai, no viena ASV diplomāta ģimenes traģēdijas Baltijas valstu okupācijas nosodījums bija pārtapis par visai valstij svarīgu morālu jautājumu.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2019. gada 20. martā.
Vēsturi skaidrot ir jāturpina
“ASV tauta nosoda jebkāda veida vardarbību,” bija teikts Velsa rakstītajā deklarācijā, un ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo šodien uzsvēra, ka šādu pozīciju Amerika uzturēja līdz pat Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai.
“Visu padomju okupācijas laiku Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogi lepni plīvoja šeit, Valsts departamenta galvenajā mītnē Vašingtonā. 80 gadus vēlāk ASV vēl joprojām augstu vērtē šīs nesarautās saites. Amerikas tautas vārdā esmu lepns turēties pie manu priekšteču 1940. gadā rakstītajiem principiem un vēlreiz apliecināt solidaritāti visām brīvību alkstošajām tautām,” sacīja Pompeo.
Kā skaidro Ārlietu ministrijā, tieši ASV stingrā nostāja mudināja tā saukto neatzīšanas politiku īstenot arī citas brīvās pasaules valstis un bija būtisks atbalsts arī neatkarības atjaunošanā. Savukārt pēdējos gados deklarācijā paustais bijis par pamatu, Amerikai formulējot savu nostāju pret Krimas aneksiju.
“Baltijas valstu neatzīšanas politika kalpo par tādu zināmu morālu stimulu tiem cilvēkiem, kas Krimā, Krimas tatāriem, kas redz, ka jā, bija ļoti ilgs laiks, bet konsekventa neatzīšanas politika un tas, ka šis jautājums tiek uzturēts starptautiskajās attiecībās, - un pienāk diena, kad lietas mainās,” norādīja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”).
Jūlija vidū sociālajā tīklā “Twitter” parādījās Krievijas vēstniecības Latvijā paustais, ka Saeimas ārkārtas vēlēšanas 1940. gada jūlijā bijis solis uz Latvijas leģitīmu iestāšanos PSRS. Rinkēvičs turpat tviterī pauda nožēlu par vēstures falsifikāciju.
Šodien uz līdzīgu Krievijas Ārlietu ministrijas vēstījumu Rinkēvičs atbildējis, citējot krievu rakstnieku Mihailu Bulgakovu: “Interesantākais šajos melos ir tas, ka tie ir meli no pirmā līdz pēdējam vārdam.”
Tā Rinkēvičs, norādot – teju 30 atjaunotās neatkarības gadu laikā Latvijai ir izdevies pasaulei izstāstīt savu vēstures stāstu.
“Izpratne aug, tas Krievijas melu stāsts ir tāds, ka tam vairs īsti netic, nu un tad ir tāda histēriska plosīšanās mūsu kolēģu vidū, “Facebook” kontos un oficiālos paziņojumos. Es zinu, ka daudziem liekas, ka nav briesmīgāka ieroča par notas sūtīšanu. Mēs esam gan baltiešu līmenī, gan arī šeit ministrijā vienojušies reaģēt adekvāti, ar pašcieņu, ne nu gluži katrs tvīts ir jāpagodina ar izsaukšanu vai notas rakstīšanu,” norādīja Rinkēvičs.
Kā skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds, vēsture ir būtisks instruments gan Krievijas prezidenta Vladimira Putina iekšpolitiskās varas, gan Krievijas starptautisko pozīciju saglabāšanai.
“Krievija šo savu džudo elementu arī izpilda, ka viņa mēģina izmantot citu vājumu. Tajā brīdī, kad Polija varbūt nav gluži pats priekšzīmīgākais vērtību izpildītājs Eiropas līmenī, ir ļoti labi no Krievijas puses to pasvītrot – ka tas jau nav tikai šobrīd, ka ir jau vēstures ziņā kaut kādi jautājumi, Poliju padarot par līdzatbildīgu pie Otrā pasaules kara izraisīšanas,” skaidroja Sprūds.
Arī politologs norādīja – vēsturi ir jāturpina skaidrot, bet reakcija uz katru Krievijas provokāciju būtu tieši tas, ko Putina režīms sagaida.