Kā un kāpēc sākās Aukstais karš?

Līdz 1945. gada 8. maijam trīs sabiedrotos – Amerikas Savienotās Valstis (ASV), Lielbritāniju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) – vienoja kopējais mērķis – nacistiskās Vācijas sakaušana. Bet ko darīt tālāk: kādai būtu jābūt turpmākajai Eiropas attīstībai, un kā veidot attiecības starp liberālajām demokrātijām un padomju lielvalsti?

Īsumā

  • Lielā alianse - Lielbritānija, ASV un PSRS - spēja pastāvēt, vien esot kopīgam ienaidniekam. Pēc nacistiskās Vācijas sakāves ideoloģiskās pretrunas bija pārāk lielas, lai savstarpēji vienotos par Eiropas nākotni.
  • Vislielākās pretrunas starp agrākajiem sabiedrotajiem bija par Centrāleiropas un Balkānu valstu nākotni - ASV un Lielbritānijas mērķis bija demokrātiskas iekārtas nostiprināšana, bet PSRS - padomju režīmu iedibināšana.
  • Jau pirmajos mēnešos pēc kara Sarkanās armijas okupētajās valstīs sākās sākotnēji slēpta, bet vēlāk atklāta sovjetizācijas politika. PSRS politika bija nepieņemama Lielbritānijas un ASV vadošajiem politiķiem. Tomēr pirmajos pēc kara gados aktīvai pretpolitikai trūka sabiedrības atbalsta.  
  • Krasu pavērsienu rietumvalstu sabiedrības attieksmē pret PSRS izraisa divi notikumi 1948. gadā - valsts apvērsums Čehoslovākijā un Berlīnes blokādes sākums. Pret PSRS ekspansiju vērsta politika kļūst populāra. Virkne lēmumu - Vācijas Federatīvās Republikas izveide, NATO dibināšana, Maršala plāna apstiprināšana - nostiprina demokrātisko rietumvalstu vienotību. Tikmēr ar PSRS atbalstu vietēji komunisti noslēdz savas varas nostiprināšanu Sarkanās armijas okupētajās valstīs. Ir izveidojušies divi savstarpēji naidīgi bloki un sākas Aukstais karš. 

Vecās diplomātijas iespēju robežas

Kopš 2.marta pie LTV skatītājiem ir nonākusi jaunā daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”, kas  stāsta par aizraujošiem un līdz šim maz zināmiem notikumiem, kas pēc Otrā pasaules kara risinājās Baltijā. 

Filmas notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds (Jēkabs Reinis) kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet viņa līgava Velta (Agnese Cīrule) ir medmāsa. Viņi sapņo doties uz ASV, krāj naudu, plāno kāzas un kārto nepieciešamos dokumentus, jo ASV rūpīgi atlasa emigrantus. Taču Vitolds izlemj piedalīties misijā dzimtenē, un cerība mainīt vēsturi maina viņa dzīvi.

Ierasti Eiropā jaunu starptautisko attiecību kārtību pēc lieliem militāriem konfliktiem noteica uzvarējušās lielvalstis, rīkojot miera konferenci. Tuvojoties Otrā pasaules kara izskaņai, tradīcijai sekoja arī Sabiedrotie. 1943. gada izskaņā un 1945. gada sākumā trīs vadošo Sabiedroto lielvalstu vadītāji – Čērčils, Rūzvelts un Staļins - tikās attiecīgi Teherānas un Jaltas konferencēs.

No vienas puses, sarunas noritēja atbilstoši 19. gadsimta ‘’lielo spēļu’’ diplomātijas garam, pārdalot ietekmes sfēras un lemjot valstu nākotnes bez pašu apspriesto tautu iesaistes.

Piemēram, Čērčils un Staļins vienojās par ietekmes dalīšanu Balkānos, izmantojot piezīmju lapiņu.

Uz lapiņas Čērčils bija uzskaitījis Balkānu valstis, norādot pretī Padomju Savienībai un Apvienotajai Karalistei atvēlētos ietekmes procentus, bet Staļins piedāvājumu apstiprināja ar lielu, zilu ķeksi.

Tomēr atšķirībā no agrākajiem konfliktiem, Otrais pasaules karš nebija tikai lielvaru sadursme. Tas bija ideoloģiju karš, divu ideoloģiju – liberālisma un komunisma - nesējām apvienojoties trešās – nacionālsociālisma - iznīcināšanai. Un, sarūkot kopējam ienaidniekam, arvien asāk iezīmējās savstarpējās pretrunas. Ja ASV un Apvienotā Karaliste vēlējās redzēt brīvu un demokrātisku Eiropu, tad kā gan lai tāda top aiz padomju dzelzs priekškara? Un, ja Staļins patiešām cerēja uz komunisma uzvaru pasaulē, tad sociālistiskajai revolūcijai bija jānotiek ne tikai Berlīnē, bet arī Parīzē, Londonā un Ņujorkā. 

Pagaidām vēl sabiedroti - Vinstons Čērčils, Franklins Delano Rūzvelts un Josifs Staļins -, Jaltā 1945. gada februārī.

Rūdīti vecā kaluma diplomāti varēja kuluāru sarunās Eiropas karti pārzīmēt pēc savas patikas un samaitātības pakāpes, tomēr bija vienošanās, kuru oficiāla atzīšana nozīmētu iesaistīto valstu vadītāju morālu bankrotu. Neviens negrasījās iebilst, ka Vācija un tās sabiedrotie ir pelnījuši sodu. Turpretī vienas naidīgas diktatūras nomaiņa pret citu bija pārāk klajā pretrunā ar ASV un Apvienotās Karalistes politiskajām vērtībām. Tāpat no Staļina viedokļa lielas atkāpes no iekarotā nozīmētu piekāpšanos ‘’reakcijai’’ un Sarkanās armijas un padomju tautas nesto upuru noniecināšanu. Pie tam virkne valstu bija nacisma (vai kā Baltijas valstu un Polijas gadījumā - nacisma un komunisma) upuri, kuru trimdas valdībām bija pilnas tiesības atgūt zaudēto suverenitāti.

Teherānā un Jaltā vienošanās izdevās panākt vien par ļoti konkrētiem jautājumiem, pārsvarā soda mēriem pret zaudētajiem. Bet konceptuālās vienošanās par Eiropas nākotni augstāk minēto iemeslu dēļ iztrūka. Piemēram, Staļins piekrita parakstīt Deklarāciju par Eiropas atbrīvošanu, kas paredzēja demokrātiskas vēlēšanas visās Eiropas valstīs, pirms tam gan parūpējoties, lai deklarācijas teksts pieļautu plašu interpretācijas robežu.  

1945. gada jūlijā jau pavisam citā sastāvā (pēc Rūzvelta nāves par ASV prezidentu kļuva agrākais viceprezidents Harijs Trūmens, bet Čērčilu pāris dienas pēc konferences sākuma nomainīja jaunais premjerministrs Klements Etlijs, kura pārstāvētā Leiboristu partija tik tikko bija izcīnījis pārsteidzošu uzvaru parlamenta vēlēšanās pār Čerčila Konservatīvo partiju) lielvalstu vadītāji tikās vēlreiz Potsdamā. Arī šoreiz vienprātība par Eiropas nākotni izpalika, sarunu vedējiem daudz lielāku uzmanību veltot pārrunām par kara darbības noslēgšanu pret Japānu. Galīga vienošanās par Eiropas nākotni bija jāpanāk nākamajā konferencē, kura tā arī nepienāca.

Potsdamas konference: Pēc uzvaras vēlēšanās leiborists Klements Etlijs aizstāj zaudējušo Vinstonu Čērčilu, bet nesen mirušā ASV prezidentu Franklinu Delano Rūzveltu vietu ieņem Harijs Trumens. Josefs Staļins ir palicis vienīgas no lielās alianses dibinātājiem sarunās par Eiropas nākotni.

Cerību meklējumos

1945. gada izskaņā Eiropa bija izpostīta, izsalkusi un nogurusi, bet iemeslu cerībām, redzot milzīgās gruvešu kaudzes, bija maz. ASV iekšpolitikā arvien skaļākas kļuva balsis, kas pieprasīja pamest Eiropu un atstāt to vienu pašu ar savām problēmām. Un lielākā daļa ASV iedzīvotāju labprāt atbalstīja šādu ideju. Ja Eiropa paliktu viena, kur eiropiešiem rast cerības?

Pirmajā pēckara gadā Rietumeiropas valstu iedzīvotāju sabiedriskā doma bija pozitīvi noskaņota pret Padomju Savienību. Eiropieši Staļinu un Sarkano armiju uzlūkoja kā atbrīvotājus no fašisma un nacisma, un, slavas apspīdētas, komunistu partijas guva ne tikai rekordlabus panākumus vēlēšanās Itālijā un Francijā, bet arī pirmo reizi ieguva vērā ņemamu pārstāvniecību Dānijas, Norvēģijas, Beļģijas u.c. demokrātisku valstu parlamentos.

Izpostītajā un bada pārņemtajā Eiropā daudziem solījumi par labāku nākotni komunismā šķita vilinoši.

Skatoties uz austrumiem, uz brīdi pat šķita, ka Staļins varētu pēc labākās sirdsapziņas pildīt savu solījumu par demokrātiju Sarkanās armijas okupētajās valstīs. 1945. un 1946. gadā Ungārijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā un Rumānijā norisinājās vēlēšanas, kurās vietējās komunistiskās partijas varēja izaicināt citas kreisās partijas, agrārās partijas un liberāļi. Nevienā no šīm valstīm komunisti neguva vairākumu parlamentā, un visās četrās valstīs valdības vadītājs nebija komunists. Kā pats Staļins bija izteicies, šajās valstīs tika noslēgta no 1848. gadā nepabeigtā buržuāziskā revolūcija – tātad saprātīgs ceļš pretī progresam. Varbūt ‘’padomju demokrātija’’ ir strādāt spējīga ideja?

Milāna pēc bumbvedēju uzlidojuma.

Sovjetizācija un ''salami taktika''

Ja Rietumu sabiedrība par Padomju Savienību domāja kā par cienījamu sabiedrotu un pat rada cerību propagandā un preses ziņās, tad vadošajiem politiķiem un diplomātiem bija labi redzama pavisam cita aina. Lai gan trīs lielās konferences noritēja draudzīgā atmosfērā,  Čērčils, Rūzvelts, Trūmens un viņus pavadošie diplomāti neloloja ilūzijas par Staļinu. Rietumu valdības saņēma detalizētu izlūkošanas informāciju par notikumiem ‘’atbrīvotajās’’ valstīs. Bija sākusies pagaidām vēl slēpta sovjetizācija, kuru veica kara laikā PSRS apmācītas vietējo komunistu grupas.

 Izmantotajai sovjetizācijas metodei ungāru komunistu līderis piešķīra sadzīvisku apzīmējumu – "salami taktika".

Komunisti gluži kā no salami desas luņķa gabalu pa gabaliņam atdalīs visus opozicionāros elementus, līdz pie varas paliks tikai komunisti un viņu atbalstītāji. Pirmie upuri bija vecās, kolaboracionistiskās elites un nacionālistiskās partijas. Pēc tam sekoja mērenie konservatīvie un liberāļi. Visbeidzot visa veida sociālisti, kas attiecās pakļauties komunistu diktātam. No politiskā procesa izslēgtos labākajā gadījumā sagaidīja pilnīga izstumšana no sabiedriskās dzīves vai trimda, bet sliktākajā nāvessods. Ar sadarboties gatavajiem politiķiem komunisti apvienojās ‘’tēvzemes glābšanas frontēs’’ jeb kopējos vēlēšanu sarakstos, kas attiecīgās valstis pārvaldīja līdz pat padomju bloka sabrukumam.

Tēvzeme, protams, bija jāglābj no "fašisma", kurā komunisti apvainoja savus oponentus.

Kamēr Rietumos daudzi bija gatavi noticēt komunistu stāstam par slēptajiem fašistiem, diplomāti un politiķi ļoti labi saprata, kas notiek šajās valstīs. Un kā reakcija uz notikumiem sāka dzimt ideja par nepieciešamību vismaz iegrožot padomju ekspansiju un nepieļaut kontinentālās Eiropas krišanu komunistu rokās. Tāpat virkne jaunu diplomātisku saspīlējumu Grieķijā, Turcijā un Irānā parādīja, ka Staļina ambīcijas nav koncertētas tikai uz Rietumeiropu.

Ungāru komunistu līderis Matiass Rakoši padomju sovjetizācijas metodi nodēvēja par ''salami taktiku''.

Dzelzs priekškara nolaišana un ''demokrāti'' pret ''imperiālistiem''

1946. gada sākumā ikvienam nopietnam starptautisko attiecību analītiķim bija skaidrs, ka ASV ir vienīgā valsts, kas var militāri un ekonomiski stāties pretī PSRS. Tomēr vēl arvien ASV sabiedriskā doma bija negatīvi noskaņota pret aktīvu ārpolitiku. Privāti Trūmens bija Staļinu vairākkārt brīdinājis, tostarp norādot uz esošu un pēcāk demonstrējot jauno superieroci – atombumbu. Bet bez sabiedrības atbalsta Trūmena mandāts aktīvākai rīcībai Eiropā bija ierobežots.

Lai nosvērtu sabiedrisko domu par labu aktīvākai politikai, 1946. gada martā Trūmena administrācija palīdzēja noorganizēt tobrīd Čērčila vieslekciju Vestminsteres koledžā Misūri pavalstī. Čērčils, būdams ārpus valdības, varēja paust nediplomātisku un tiešu viedokli par notikumiem Austrumeiropā. Lekcijā Čerčils paziņoja, ka pār Eiropu no Baltijas līdz Adrijas jūrai ir nolaidies "dzelzs priekškars", aiz kura komunisti iznīcina demokrātiju. Runa izsauca lielu ažiotāžu – pirmo reizi PSRS un Staļins saņēma tik asu publisku kritiku no sabiedrotas valsts augstākā līmeņa politiķa.

Drīzumā sekoja arī vairāki Trūmena publiski kritiski izteikumi par padomju politiku, kas nākamajā gadā tika galīgi noformulēti Trūmena doktrīnā.

Doktrīna paredzēja, ka ASV atbalstīs cilvēku tieksmes pret brīvību jebkurā pasaules vietā.

PSRS nepalika atbildi parādā, padomju propagandistam Andrejam Ždanovam deklarējot, ka pasaule ir sadalīta ‘’imperiālistiskajā’’ un ‘’demokrātiskajā’’ nometnē. Bet pēc Trūmena doktrīnas publicēšanas PSRS vadībā  Eiropas vadošās komunistiskās partijas apvienojās jaunā jumta organizācijā – Komunistu informācijas birojā jeb Kominformā. Kominforma uzdevums bija koordinēt komunistisko partiju darbību, un pakāpeniski sāka iezīmēties kapitālistiskajiem Rietumiem naidīga bloka aprises.

Čērčila un Trūmena viedoklis sakrīt – ja ASV un Rietumeiropas valstis neapvienosies, komunisms pārņems visu Eiropu.

Lūzuma punkts

Bijušo sabiedroto savstarpēji apvainojumi un deklarācijas vēl nenozīmēja atklātu konfliktu. Galējai attiecību saraušanai bija nepieciešama kāda diplomātiska krīze, un 1948. gads atnesa divas.

Gada sākumā Čehoslovākija bija palikusi vienīgā valsts aiz "dzelzs priekškara", kurā varu nebija pilnībā pārņēmuši komunisti. Valsts prezidents Edvards Benešs bija ne tikai iemīļots pašā Čehoslovākijā, bet arī ļoti cienīts un populārs Rietumos. Pret Benešu nekādi nevarēja izmantot "salami taktiku", piemērojot fašista birku. Viņš kara laiku bija pavadījis kā Čehoslovākijas trimdas valdības vadītājs Lielbritānijā, piedaloties karā pret nacistisko Vāciju kā viens no Sabiedrotajiem. Bet pēc kara Benešs bija darījis visu, lai uzturētu labas attiecības ar PSRS un neradītu ne mazākās aizdomas par padomju interešu apdraudēšanu.

Noslēgt sovjetizāciju Čehoslovākijā ierastajā ceļā nebija iespējams. Tāpēc vietējā komunistiskā partija ar Maskavas atbalstu izšķīrās par radikālu soli – 1948. gada 21. februārī Čehoslovākijā sākās komunistu organizēts valsts apvērsums.

Pēc pāris dienām valdība bija gāzta, un vietējie komunisti varēja lepni paziņot par revolūcijas uzvaru.

Komunistu atbalstītāji Prāgā pieprasa gāzt prezidentu Benešu.

Tik klaja varas sagrābšana un cienīta sabiedrotās valsts līdera gāšana šokēja starptautisko sabiedrību. Apvērsumu kritizēja gandrīz ikviens prominents Rietumu politiķis ārpus komunistiskajām partijām. Tāpat protestā no Rietumu komunistiskajām partijām masveidā izstājās biedri, un tās nekad vairs neatkārtoja uzreiz pēc kara vēlēšanās sasniegtos augstos rezultātus. Kas vēl svarīgāk, notikumi Čehoslovākijā beidzot nosvēra ASV sabiedrisko domu par labu Trūmena politiskajam kursam, un vēlētāju vairums pirmo reizi bija gatavs atbalstīt ASV ekonomisku un militāru palīdzību Eiropai. Izmaiņas noskaņojumā ļāva kongresam apstiprināt ģenerāļa Džordža Māršala piedāvāto plānu Eiropas ekonomiskajam atbalstam.  

Apvērsums pamudināja Franciju, Lielbritāniju un ASV meklēt ātrākus risinājumus Vācijas tālākajai attīstībai bez PSRS iesaistes. Jaunu lēmumu pieņemšana bez PSRS akcepta sadusmoja Staļinu, un 1948. gada 24. jūnijā sākās tā dēvētā Berlīnes blokāde. Sarkana armija bloķēja Francijas, Lielbritānijas un ASV apgādes piegādi caur sauszemi trīs valstu okupācijas zonām Berlīnē. Staļins, lai atceltu blokādi, pieprasīja atsaukt nesen ieviestu naudas reformu.

Rietumu Sabiedrotie attiecās pakļauties Staļina prasībām, un turpmāko gadu Berlīnes apgāde norisinājās caur gaisa tiltu.

Berlīnes iedzīvotāji noraugās uz ASV transporta lidmašīnu, kas apgādā Berlīni blokādes laikā.

Staļina blokādes plāns izvērtās pilnīgi pretēji cerētājam. PSRS un komunistiskās kustības tēls pasaulē cieta vēl vairāk, bet Rietumu Sabiedrotie saliedējās vēl ciešāk. 1949. gada 4. aprīlī 12 valstis – ASV, Lielbritānija, Francija, Itālija, Kanāda, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Dānija, Norvēgijā, Islande un Portugāle - parakstīja līgumu par jaunas, transatlantiskas militārs savienības dibināšanu. Bija dzimusi Ziemeļatlantijas līguma organizācija jeb NATO – militāra alianse, kuras galvenais uzdevums bija novērst tālāku padomju agresiju. NATO dibināšana bija skaidra Rietumu demokrātisko valstu ziņa par vienotu pozīciju pret padomju politiku. Pēdējās Otrā pasaules kara alianses paliekas bija zudušas, bijušajiem sabiedrotajiem pārvēršoties par ienaidniekiem. 

Pāris mēnešus vēlāk PSRS paziņoja par veiksmīgu atombumbas izmēģinājumu. Līdz ar jaunā ieroča nonākšanu padomju rokās spēku samērs starp Rietumiem un Austrumiem tehniskajā ziņa bija izlīdzinājies. Jau drīz abu pušu analītiķi nonāca pie secinājuma, ka jaunā ieroča izmantošana karā nozīmētu abpusēji garantētu iznīcību. Atklāts karš starp Rietumiem un Austrumiem prasītu pārāk lielus upurus. Bija sācies Aukstais karš.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti