Krievija atzīst agresiju
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Krievijas ārlietu tautas komisārs netieši atzina, ka Sarkanās armijas iebrukums Baltijā, kaut maskēts kā vietējās strādniecības sacelšanās un pilsoņu karš, patiesībā bija ārēja agresija.
Cēloņi Padomju Krievijas pēkšņajai iniciatīvai bija vairāki. Augusta beigās sekmīgu ofensīvu Ukrainā un Dienvidkrievijā veica ģenerāļa Antona Deņikina komandētais karaspēks. 31. augustā Deņikina armija ieņēma Kijevu. Tāpat jaunam uzbrukumam gatavojās ģenerāļa Judeniča karaspēks pie Petrogradas. Padomju puse bija ieinteresēta darīt visu iespējamo, lai izjauktu kopīgu pretlieliniecisko fronti un izolētu “baltos” ģenerāļus no ārējā atbalsta. Tāpat bažas radīja Polijas armijas aktivitātes un iespējamā sadarbība ar Lietuvu un Latviju cīņā pret Padomju Krieviju.
Baltijas valstu atbilde
Latvijas ārlietu ministram nosūtītā telegramma vēstīja:
Krievijas padomju valdība jau griezusies pie Tallinas valdības ar priekšlikumu uzsākt miera sarunas. Šo priekšlikumu Tallinas valdība pieņēmusi, un miera sarunas sāksies pēc dažām dienām. Ar šo Krievijas padomju valdības soli pietiekami tiek uzsvērts, ka pret jaunizveidotajām valstīm bijušās Krievijas impērijas nomalēs tai nav nekādu agresīvu nolūku. Ieņemot tādu pat nostāju arī pret Rīgas valdību, Krievijas padomju valdība uzaicina to sākt sarunas par karadarbības izbeigšanu un noteikumu izstrādāšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm.
Kā redzams, Baltijas valstu valdības steidzās pēc iespējas ātrāk uzsākt miera sarunas ar Padomju Krieviju.
Latvijas gadījumā vēlmi noslēgt mieru veicināja draudošās Pāvela Bermonta armijas aktivitātes Jelgavā.
Tā kuru katru brīdi draudēja uzbrukt Rīgai. Lai sakautu bermontiešus, lieti noderētu karaspēks, kas atradās Latgales frontē pret Sarkano armiju. Turklāt bija cerības, ka ar miera līguma noslēgšanu varētu atgūt Latgali bez asinsizliešanas diplomātiskā ceļā. Ārkārtīgi svarīgi bija arī tas, ka Čičerina uzaicinājums slēgt mieru nozīmēja Padomju Krievijas gatavību atzīt Baltijas valstu neatkarību, pret ko tik ietiepīgi pretojās “baltās” emigrācijas diplomāti. Viņi bija viens no galvenajiem šķēršļiem, kas liedza Baltijas valstu pārstāvjiem Parīzes miera konferencē iegūt no Antantes valstu valdībām starptautisko atzīšanu.
Drīz vien kļuva skaidrs, ka bez Krievijas gatavības atteikties no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilnu starptautisko atzīšanu no Rietumu lielvalstīm neizdosies saņemt. Atšķirībā no lielākās daļas krievu “balto” ģenerāļu un diplomātu komunisti šādu atzīšanu bija gatavi dot. Igauņi visātrāk saprata situāciju, pirmie atsauca savu delegāciju no Parīzes miera konferences, pirmie uzsāka miera sarunas ar Krieviju un pirmie arī noslēdza mieru.
Antante un Bermonts pret mieru
Latvija izjuta ārkārtīgi spēcīgu spiedienu no Antantes valstu puses, kura mērķis bija nepieļaut miera noslēgšanu ar Padomju Krieviju. Situāciju sevišķi kutelīgu padarīja nepieciešamība cīnīties pret Bermonta armiju, kaujās pret kuru iesaistījās arī Lielbritānijas un Francijas kara flotes.
Rietumu lielvalstis sniedza arī plašu atbalstu ieroču, munīcijas, ekipējuma un pārtikas ziņā.
Bermontiādes laikā iesaistīties miera sarunās nebija iespējams. Latvijas un Krievijas miera līgums tika noslēgts tikai 1920. gada 11. augustā.
Jāpiezīmē, ka arī P. Bermonts asi reaģēja uz miera sarunu sākumu. Šīs sarunas kalpoja par ieganstu, lai pārmestu Igaunijas un Latvijas valdībām lieliniecismu vai vēlmi sadarboties ar lieliniekiem. Līdzās politiskiem apsvērumiem viņu biedēja gaidāmā militārās situācijas pasliktināšanās. Pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju bija gaidāma Latvijas armijas ofensīva pret bermontiešiem Kurzemē. Jelgavā vācu un krievu virsnieku vidū pat izplatījās baumas, ka igauņi jau pārsviežot vairākas divīzijas no padomju frontes uz Rīgu. Iespējams, ka šīs baumas pasteidzināja Bermonta lēmumu par uzbrukumu Rīgai 1919. gada oktobra sākumā.
