Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Neokupētajā Krievijā notiek notikums, par kuru sapņoju kopš jaunības dienām – Satversmes sapulces vēlēšanas. Pirms gadiem 10 iespēja tādās piedalīties mani darītu neizsakāmi laimīgu. Krievijai beidzot būtu konstitūcija, mēs kļūt par modernu nāciju un drošiem soļiem doties pretī nākotnei. Vienmēr esmu uzskatījis, ka Krievijā ir apslēpts tik liels potenciāls. Neizmērojamas iespējas. Vien nedaudz saprāta un mēs kļūtu par pasaules dižāko nāciju. Un šī dižā nācija nestu mieru un pārticību visai pasaulei.
Tā vietā mums bija nespējīgs cars, nevajadzīgi kari un iesīkstējusi stūrgalvība.
Šī kombinācija mūs veda no vienas katastrofas uz nākamo. Un tagad mans jaunību dienu sapnis ir pārvērties groteskā murgā. Šajās vēlēšanās neuzvarēs saprāta balss. Varētu jau teikt, ka Krievija iet pretī postam, bet izskatās, ka drīz vairs arī pašas Krievijas nebūs. Šodien lasīju, ka būs neatkarīga Ukraina. Un pie visa šī haosa es neko viņiem nevaru pārmest. Katrs, kam nedaudz prāts, bēgtu no Krievijas, cik tālu vien var. Šādi no Krievijas sanāktu savi pāris desmiti valstu. Un varbūt labi, ka tā. Varbūt jaunajā pasaulē, kas dzims uz iznīcības drupām, atradīsies vieta arī Kurzemes, Latvijas vai Baltijas valstij. Jāatmet mans sentimentālisms un jāsaglabā cerība. Kari nāk un paiet. Un pēc kariem ir jāceļ jauna, labāka pasaule.
*1917. gada 30. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
