Kā latgalieši 20.gadsimta sākumā tuvinājās ar pārējiem latviešiem

Attālums no Rēzeknes līdz Rīgai ir 240 kilometri, un tas mūsdienās pieveicams trīs stundu laikā. Galvaspilsētā pabijis teju katrs latgalietis. Taču 20. gadu simteņa sākumā Latgale bija tālāk no Rīgas nekā šodien - ne kilometru ziņā, bet kopības sajūtā.

Cik daudz 19. gadsimta otrajā pusē latgalieši zināja par pārējiem latviešiem un otrādi? Diezgan maz! Cits  tik vien, ka tur aiz Daugavas ir ļaudis ar citu valodu un ticību. Šī neziņa vienam par otru radīja aizspriedumus un stereotipus. 

Skats uz Rēzeknes pilsētu no pilskalna 1917.gadā. (Foto: Latgales kultūrvēstures muzejs).

Pasta nams Rēzeknē 1912. gadā. (Foto: Latgales kultūrvēstures muzejs).

Par priekšstatiem turpina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālists Toms Ķikuts: "Ikdienas pieredzē, protams, latgalieši zināja, kas ir Baltijas latvieši, un Baltijas latvieši zināja, kas ir latgalieši. Tas nenozīmē, ka veidojās kopēja apziņa par piederību vienam kopumam, vienai tautai. Tas ienāca pakāpeniski. Mēs pat varētu būt pārsteigti, cik vēlu notiek šī apzināšanās. Piemēram, 19. gadsimta 50. un 60. gados izdotās pirmās kartes latviešu valodā.

Tajās ar "latviešu zeme" apzīmētas Baltijas guberņas Vidzemes un Kurzemes daļas mūsdienu Latvijas teritorijā, bez Latgales."

Gan Vitebskas, gan Kurzemes un Vidzemes guberņu pamatiedzīvotāji sevi sauca par latviešiem, bet taipus Daugavas dzīvojošajiem atrada citus apzīmējumus.

Latgales katoļi sevi dēvēja  par latviešiem un par latgaliešiem, bet pārējos novados dzīvojošos sauca par baltiešiem, pārnovadniekiem, arī par čiuļiem.

Savukārt Kurzemes un Vidzemes guberņas latvieši Latgalē dzīvojošos dēvēja par vitebskiešiem, inflantiešiem, arī par čangaļiem.

Tikai ar laiku veidojās apziņa, ka mēs visi esam viena tauta – latvieši. Pirmā pasaules kara gados latgaliešu avīzē "Drywa" izlasāmas šādas rindas "Eisi runojut, mes asam Latgališi un jī ir Baltiši, bet obejas puses kūpā – latwiši." (saglabāta tā laika rakstība no "Drywa", 1915. gada 21. oktobris).


Rīgas Latviešu biedrības ēka 1908. gadā. Šeit Francis Trasuns uzstājās ar referātiem par Latgales vēstures un valodas jautājumiem. (Foto: zudusilatvija.lv).

Vienam otra iepazīšana nenotika pati par sevi, to panāca tā laika progresīvākie kultūras un sabiedriskie darbinieki.

Vislielākie nopelni pienākas garīdzniekam un vēlākajam Latgales un visas Latvijas politiskajam līderim Francim Trasunam (1864 – 1926).

Viņš jau kopš 1901. gada Rīgas Latviešu biedrības namā uzstājās ar referātiem. Viņu var dēvēt par sava laika Latgales vēstnieku, kurš par savu misiju uzskatīja pārējo latviešu izglītošanu Latgales vēstures jautājumos.

Savos referātos Trasuns stāstīja par atšķirībām ticības un valodas jautājumos. Viņš arī nebaidījās nosodīt tos, kas ar pārākumu sajūtu attiecās pret Latgali un latgaliešiem. Nolasītie referāti pārējos latviešus neatstāja vienaldzīgus, par tiem diskutēja un apsprieda pat laikrakstos.

Savās runās un rakstos Francis Trasuns uzsvēra nepieciešamību latgaliešiem un pārējiem latviešiem sevi uztvert kā vienu kopību, veidot draudzību un neuzlūkot vienam otru kā atšķirīgu.

1907. gadā viņš rakstīja zīmīgus vārdus: "Mēs skatāmies cits uz citu kā uz sveštautieti, kā uz savu pretinieku. Bet kam tas ir vajadzīgs? Droši – ne mums, latviešiem. Mēs visi esam vienas latviešu tautas dēli. Darīsim katrs to, kas mūs var tuvināt un vienot."

Kā vienu no šķēršļiem kopības veidošanā Trasuns saredzēja atšķirīgo rakstību – latgalieši rakstīja latīņu burtiem, pārējie latvieši gotu. Viņš aicināja atteikties no gotu burtiem un rakstīt latīņu burtiem. Tas būtu ļāvis Latgales latviešiem iepazīt pārējo latviešu literatūru. Iecere par vienotu ortogrāfiju īstenojās tikai pēc Latvijas proklamēšanas.

Līdz Latvijas proklamēšanai latgalieši izdeva vairākus laikrakstus. Viens no tiem bija "Jaunas Zinias", to izdeva Pēterburgā 1912. - 1914. gadā. Visus latgaliešu laikrakstus izdeva latīņu burtiem.

Starp abām latviešu tautas daļām uzceltā barjera sāka zust 20. gadsimta sākumā. Pirmā pasaules kara laikā aizvien neatlaidīgāk izskanēja doma – Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņās dzīvojošajiem latviešiem jāapvienojas nacionālā, kultūras un administratīvā ziņā.

3 komentāri
fzss
čūļi pa peisu :DDD
Par rakstīto puspatiesību
Raksts ir maldinošs, jo nepaska neko par sadalījuma cēloņiem, par uzspiesto rusifikāciju Latgalē, par dažādo jurisdikciju pēc krievu uzvaras pār zviedriem. Latvija ir bijusi vienota, nācija ir veidojusies pateicoties Livonijas ordenim. Un nav vajadzības plašsaziņā gvelzt muļķības.
atbilde
Par atšķirībām bija jau iepriekš http://www.lsm.lv/lv/raksts/vesture/dzive/latgale-tumsa-kas-pirms-vairak-neka-100-gadiem-kavejis-regiona-attistibu.a225601/
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti