Pēc sakāves Cēsu kaujās 1919. gada vasarā vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs loloja cerības atjaunot vācu kundzību Baltijā. Viņš neizveda vācu karaspēku no Kurzemes, kā to pieprasīja Strazdumuižas pamiers, bet nostiprinājās Jelgavā. Viņš apvienoja spēkus ar Krievijas armijas virsnieku Pāvelu Bermontu-Avalovu. Impērijas piekritēju. Avantūristu. No krievu karagūstekņiem Vācijā viņš veidoja brīvprātīgo vienības un devās uz Latviju, lai it kā turpinātu cīņu pret lieliniekiem.
8. oktobrī Pāvels Bermonts ar savu Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju sāk uzbrukumu Rīgai un ieņem Pārdaugavu. Latvijas armija atkāpjas uz Daugavas labo krastu un nostiprinās Vecrīgā. Krastmala ir galvenā frontes līnija.
“Pēc atkāpšanās 10. oktobrī tika pieņemts lēmums, ka nedrīkst atdot bermontiešiem Rīgu. Un te bija vieta, kur veidoja ierakumu līnijas. Bet vēl tālāk, ielas otrā pusē atradās tirgus. Viss bija ar tirgus koka būdiņām. Tas kalpoja kā aizsegs pret lodēm, kas regulāri lidoja no Pārdaugavas puses,” zina stāstīt Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Kristaps Pildiņš.
Bermonta karaspēkam bija skaitliskais un tehniskais pārsvars. “Bet mūs aizsargāja Daugava, kamēr tā nebija aizsalusi. Tas bija nepārvarams šķērslis, jo Bermonts ar savu karspēku nokavēja to momentu, kad varēja Vecrīgu ieņemt, respektīvi, tas bija šis 10 – 11. oktobris. Vienos tilta galos bija ienaidnieka pozīcijas, otrā pusē sēdējām mēs paši, un tad notika regulāras apšaudes,” stāsta Pildiņš.
Latvijas armiju no 1919. gada 16. oktobra komandēja pulkvedis Jānis Balodis, kurš nomainīja šajā amatā ģenerāli Dāvi Sīmansonu. Pulkvedis Krišjānis Berķis komandēja Latgales divīziju, kas visvairāk iesaistīta Bermontiādē. Viens no stratēģiem bija pulkvedis Pēteris Radziņš, kurš atgriezies Latvijā no Ukrainas.
“Pētergailis ir vieta, kur atradās mūsu artilērijas novērotāji. Artilērija parasti ir uz zemes. Bet, lai redzētu, kur šaut, ir jābūt pēc iespējas augstākā punktā. Vecrīgā augstākais punkts ir Pēterbaznīcas tornis. Tajā tad arī izvietojās Visvaldis Dūms ar saviem artilērijas novērotājiem. Kā viņš raksta atmiņās, visa novērošanas operācija bija sekmīga līdz brīdim, kad blakus izvietojās Igaunijas bruņu vilciena artilērijas novērotāji. Un viņi nodeva savas pozīcijas ar savām aktīvām darbībām acīmredzot. Un tādējādi Bermonta artilērija sāka aktīvi šaut tieši Pētera baznīcas apkārtnē. Zīmīgi, ka tā arī netrāpīja. Paskatoties uz vecajām fotogrāfijām, [redzams] – tika sagrautas ēkas, visapkārt panorāma, kur viss tiešām ir sagrauts, bet pati baznīca nav skarta,” norāda vēsturnieks.
Par to, ka Rīga vēl joprojām turas, galvenā norāde bija Rīgas pils Svētā Gara tornis, kurā plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Kamēr tas plīvoja, iedzīvotāji zināja, ka Rīga nav kritusi.
Armijas vadība saprata – ja Daugava aizsals, ienaidnieks varēs droši tikt pāri. “Līdz ar to armijas vadībai vajadzēja sākt domāt plānu, kā šo visu situāciju pavērst par labu sev. Un tad radās šie plāni, kā izvērst Pārdaugavas atbrīvošanu. Pirmais variants, ka viens uzbrukums tiek raidīts pāri Rīgas tiltiem. Un otrs – ar sabiedroto atbalstu tiek veikts desants Daugavgrīvā. Bija 14. un 15. oktobrī uzbrukums pāri tiltiem. Tas nebija sekmīgs. Nesa daudz upurus,” stāsta Pildiņš.
Kad notika Latvijas armijas uzbrukums pāri Dzelzs tiltam un Zemgales tiltam, galvenā problēma, kā pārgriezt dzeloņstieples un tikt tilta otrā pusē nemanāmi. “Ja pāri Dzelzs tiltam izdevās pārkļūt, tad pār Zemgales tiltu ne. Un tam par iemeslu bijis tas, ka šķēres, ar ko pārgriež dzeloņstieples, nav darbojušās,” atklāj vēsturnieks.
Uzbrukumā pāri Rīgas tiltiem gāja bojā no 25 līdz 50 karavīriem. Daļa gāja bojā pēc tam, nespējot atkāpties no tilta otra gala. Karavīri arī tika saņemti gūstā.
15. oktobrī sākās desanta operācija, lai atbrīvotu Pārdaugavu no Bermonta karaspēka. “Tajā iesaistījās ne vien Latvijas armijas vienības, bet arī sabiedroto kara kuģi, kas sniedza artilērijas atbalstu. Daugavgrīvas cietoksnis bija viena no vietām, kur Bermonta karaspēks bija novietojies. Bija izvietotas pozīcijas uz cietokšņa vaļņa. Un tās spēcīgi apšaudīja artilērija. Kad šeit esošās krievu vienības saprata, ka pretoties nav jēgas, tās ātri padevās. Tikmēr Latvijas armijas vienības desantējās abpus kanāliem. Aplenca cietoksni un nogrieza tuvākās piekļuves vietas, respektīvi tiltus. Lai nav iespējas gan pienāk karaspēkam, gan atkāpties.
Daugavgrīvas cietoksnis kļuva par tādu simbolisku vietu, kas aizsāka Pārdaugavas atbrīvošanas operāciju un kļuva kā tāds placdarms, no kā tālāka virzīt uzbrukumu,” norāda vēsturnieks.
Bumbu kalniņu uzskata par vietu, kur dzimis plāns un ir izejas pozīcijas izšķirošajam uzbrukumam un Pārdaugavas atbrīvošanai. “Kultūras slānis ir uzaudzis. Ierakumi bija vismaz cilvēka augumā. Aptuveni tā, lai tiešām varētu aizsargāt karavīru. Kā minimums, lai viņš varētu ietupties iekšā ierakumos un pārredzētu arī apkārtni,” stāsta Pildiņš.
Cīnījās ne vien ar ienaidnieka karaspēku, bet arī ar sadzīves apstākļiem – siltā ēdiena trūkumu, apģērba trūkumu, aukstumu naktīs, pašu nakti un nakts tumsu. Nakts laikā bija grūtāk atšķirt, kurš ir savējais, kurš ienaidnieks un kad ir gaidāms uzbrukums.
“Atmiņās rakstīts, ka pats trakākais, kas ir, kad tevi norīkos priekšpostenī un ka tu esi piķa melnā tumsā. Un tev katra čaboņa liekas aizdomīga,” stāsta Pildiņš.
Pienāca 10. novembris. Karavīri saņēma pavēli sākt izšķirošo uzbrukumu, lai padzītu Rietumu brīvprātīgo armiju no Pārdaugavas. “Ar diezgan lieliem upuriem 6. Rīgas kājnieku pulka vienības sasniedza Torņakalnu. Pēdējās kaujas risinās šeit, Torņakalna ielās, naktī uz 11. novembri. Problēma bija tajā, ka Torņakalna apbūve ir diezgan šaura. Ieliņas ir šauras, bruģētas, ar augstiem žogiem. Un karavīri nakts laikā nespēj tik labi orientēties. Tā bija tāda kārtīga ienaidnieka tvarstīšana pa visām šīm ieliņām, un tu nekad nezini, kas gadīsies aiz nākamās ielas stūra tieši šo garo žogu dēļ, kas pārsvarā bija virs cilvēka auguma. Un gaismai austot, nevarēja saprast, kur tad vēl ienaidnieks ir palicis. Lielākā daļa, protams, jau bija atkāpusies,” zina stāstīt vēsturnieks.
Pēc vairāk nekā mēnesi ilgām kaujām Rīga beidzot bija brīva.
“Latvija Amerikā”, 28.10. 1995; nr. 43. Bermonta laiks Rīgā. Veras Streitas atmiņas.
“11. novembra rīts atausa saulains un auksts (Daugava jau bija aizsalusi), bet neparasti kluss! Dažreiz mans tēvs devās izlūku gājienā un atgriezās aizelsies, priecīgi saukdams: “Rīga atbrīvota, Bermonts padzīts!” Ucināja mūs abus kā mazus bērnus. Visi redzējām prieka asaras. Šāvienu vietā atskanēja baznīcu zvani. Drīz vien bijām saposušies. Uz Neldas biežo jautājumu “vai vēl šauj?” atbildējām ar “celies un posies - karš beidzies - esam brīvi!”. Visi bijām svētdienas drēbēs un devāmies pastaigā pa Rīgas ielām. Sasistie un vēl nesavāktie stikli iedzirkstījās zem kājām - bet kas par to!”
“Latvijas Sargs”, 12.11.1919; nr. 187. Vienpadsmitais novembris. Rīgas ielās.
“Ap dienas vidu, kad lielais notikums jau bija visiem zināms, uz armijas virspavēlnieka štābu, ar valsts karogiem un karavīru orķestri priekšgalā iet manifestācija, sumināt karavīrus un pateikties par uzvaru. “Lai sveika mūsu armija!” Svinīgi pauž taures: “Dievs, svēti Latviju!” Armijas virspavēlnieks, pulkvedis Balodis pateicas par tautas atzinību un karavīru vārdā izsaka savu ciešu pārliecību, ka “armija un tauta kopā uzvarēs ienaidnieku”. Tālāk manifestācija dodas pie Ministru prezidenta, un gājēju bars aizvien lielāks top. Manifestācijā redzami Tautas padomes locekļi, skolēni, strādnieki.. Arī visi Sabiedroto misiju priekšstāvji apsveikuši Latviju ar uzvaru un solījušies palīdzēt mums līdz galīgai uzvarai.”
Sirmais Barontēvs vakardienas manifestācijā.
“Sajūsma, kas vakarrīt bija lasāma katra latvieša sirdī, bija izvīlusi uz ielas arī sirmo Barontēvu. Nelūkojoties uz saviem 84 gadiem, sadzirdējis manifestantus ar kara orķestri priekšgalā, viņš devās iekšā gājienā un ilgi bija redzams te vienā, te otrā ielā starp Latvijas himnas dziedātājiem. Barontēvs lustējās un žestikulēja kā jauneklis. Kaut gan arī viņa dzīvoklim izbiruši visi logi un mājās valdot posts un aukstums, bet tas viņu vairs nemaz neapbēdina.”
Bet ienaidnieks vēl bija jāpadzen no pārējās teritorijas. 14. novembrī ritēja izšķirošā cīņa par Liepāju. Liepājas garnizons ar britu karakuģu atbalstu apturēja Bermonta spēku uzbrukumu pilsētai. Vienlaikus ritēja niknas kaujas, lai padzītu ienaidnieku no Jelgavas. Cīņas par Jelgavu ilga līdz 21. novembrim, kad Bermonts pameta savu karaspēku likteņa varā un bēga.
Latvijas armija bermontiādē zaudēja 743 karavīrus.
Kad Neatkarības karš gāja uz beigām, valstsvīri saprata, ka jāpasaka paldies varoņiem. Tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis. 1920. gada 11. novembra militārajā parādē apbalvojumu saņem pirmie 288 karavīri. Kopumā Lāčplēša Kara ordeni saņēma 2146 personas.
Materiāls pirmo reizi LSM.lv publicēts 2019. gada 9. novembrī.
