Mīlestība no pirmā acu skatiena
Semanuels ir Kornvolas Reksa šķirnes kaķis. Behmaņu ģimenē viņš ienāca pirms 11 gadiem, kad viņam bija aptuveni 6 gadi.
"Stāsts bija diezgan amizants. Mēs ar vīru bijām pārvākušies uz Rīgu, nelielu dzīvoklīti. Vienā tādā jaukā pasēdēšanā vīra kursabiedrene teica – klau, jūs tāds jauns pāris, negribat kaķīti paņem pie sevis? Kaķītis nonācis bēdā, dzīvo laukos, šķirnes kaķis, viņam tur īsti nebūs mājas. Vīrs, protams, priecīgs – jā, varētu! Bet es saku – Aigar, tikko esam sākuši dzīvot kopā, mums pat dīvāna vēl nav, uz matracīša guļam, kur vēl kaķis!" Semanuela ienākšanu ģimenē atstāsta Liene Behmane.
"Atbraucām mājās uz mūsu miteklīti. Atvēru somu. No tās izvēlās viens skaists, lokains runcis, saslapinātu astes galu, un fiksi iešmauca skapī," turpina saimniece.
"Kā jau visiem vīriešiem – mīlestība iet caur vēderu, sapratu, ka jāņem konservi talkā. Ieliku viņam smalkā trauciņā konservu, pieliku pie skapja, gaidīju, kad nāks ārā. Protams, ka viņš iznāca, paskatījās uz mani, un es sapratu, ka tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena."
Neskatoties uz cienījamo vecumu, kaķis ir vēl ļoti enerģisks un interesants. "Viņš patiešām ir lielisks kaķis. Skatoties uz visiem viņa darbiem vai nedarbiem, viņš vienmēr ir mans misters Lieliskais," piebilst Liene.
Kaķis ar 23 tūkstošiem sekotāju, jaunvārdu iedvesmas avots
Ne tikai lielisks, bet arī slavens! Pateicoties Lienes fotogrāfijām un sacerētajiem īsajiem stāstiņiem, ko viņa raksta Semanuela vārdā. Stāstus Liene publicē "Facebook" kaķu mīļotāju grupā "Kaķu foto. Stāsti", kam ir 23 tūkstoši sekotāju.
Kaķa piedzīvojumus Liene sāka pierakstīt Covid-19 pandēmijas laikā, kad nejauši sociālajā tīklā "Facebook" atradusi grupu "Kaķa foto. Stāsti".
"Un tad es domāju – man pašai ir kaķis, kāpēc lai es viņu nenofotografētu, neieliktu, neuzrakstītu. Sacīts, darīts. Izdarīju. Un tā tas kaut kā aizgāja, jo katru dienu ieliku viņa foto, ieliku stāstiņu, jo laika mums bija diezgan. Tā tas viss pa ķieģelītim, pa ķieģelītim vien un aizgāja diezgan plašumā," stāsta nu jau slavenā kaķa saimniece.
Liene pēc profesijas ir bibliotēku informācijas speciāliste, bet šobrīd visu laiku velta trim dēliem un mājas solim. Viņai patīk rakstīt ne tikai par kaķi, bet arī dzeju.
"Sanāca tā! Naktī dūšīgi čučēju, līdz brīdim, kad Zirneklis stresā mani pamodināja! Izrādās, ieradusies kaut kāda veca Zirnekļa brūte un piespēlēja viņam zirneklēnus! Zirneklis man dievojās, ka tās neesot viņa atvases, taču Zirnekliene neganti uzstājot! Gāju risināt šo ļockaino situāciju! Zirnekliene sāka ar mani lekties, līdz es viņai piedraudēju ar apēšanu, ja viņa ar saviem knauķiem neliks manam draugam mieru! Lēcienā cirtu viņai ar ķepu un nogāzu visas Māām šampūna pudelītes vannas istabā! Pāāp bija stāvus augšā un kaut ko sabijies sauca, bet es pat nedzirdēju, ko! Zirnekliene sabijusies no manis un šampūna pudelītēm, laipni atteica, lai beidzu trakot, jo laikam būšot sajaukusi durvis un bērneļi pieder kaimiņu Zirneklim!"
Semanuela darbu un nedarbu aprakstos Liene ieviesusi jaunvārdus, kurus lietošanā uzreiz pārņēma daudzi kaķu īpašnieki: laizāmmaizītes, zemsegas valstība, Māām, Pāāp, ļockaina situācija.
Liene stāsta, ka vārdi "Māām" un "Pāāp" tapuši, ieklausoties kaķa naudēšanā un tās tonalitātē, kad viņš grib ēst, kad viņš grib kaut ko citu, kad viņš vienkārši aicina gulēt, kad viņam vienkārši gribas dauzīties.
"Tad, kad viņš uzlec pie saviem ēdamtrauciņiem, viņam ir tāda skaņā Mā..... Un tad, kad Mā nedzird, tad viņš atkal Pā. Tas viss vienkārši no viņa valodiņas radās. Ja to spēj saklausīt, tad šos jaunvārdus un visas tās izdarības var salikt kopā, un tad rodas arī tie stāsti," saka Liene.
Savukārt vārds "laizāmmaizītes" radās šādi:
"Viņam ļoti garšo pastēte, un mūsu ģimenē pastēte ir ārkārtīgi iecienīta. Vienā brīdī mēs bijām ļoti aizrāvušies ar kādu animācijas filmu un nemanījām, ka mūsu cienītais kaķis ir uzlecis uz galda un mūsu acu priekšā sāk laizīt nost pastēti no maizītēm. Man kaut kā netīšām izspraucās tas vārds – laizāmmaizītes, un tas kaut kā aizgāja," atceras Liene.
Tikmēr "ļocka" aizgūta no Lienes vecmāmiņas. "Bērnībā, kad sadarīju blēņas, viņa vienmēr, ne jau aiz ļauna, kratīja ar roku un teica – dabūsi pa ļocku! Un tā man vienreiz izspruka, kad Semanuels kaut ko apgāza. Ierakstīju "Facebook" un cilvēkiem tik ļoti tas iepatikās, ka pielipa," stāsta Liene.
Kaķu mīļotāju tautā iegājies arī izteiciens "zemsegas valstība", kas radies, jo Semanuelam ļoti patīk gulēt zem segas.
"Sanāca tā! Rīta agrumā gulēju kā rāms jēriņš un krācu kā lokomatīve Māām padusē! Te dzirdu Pāāp nomurminam: "Liene, beidz krākt!" Māām pretī: "Tas ir kaķis, ne es!" Pāāp saknosījās uz otriem sāniem un pats sāka krākt! Ko es? Pielavījos zem segas pie viņa kājām un sāku ošņāties! "Kas tur lien?" Pāāp norūc! "Tas ir kaķis!" Māām jau dusmīgākā tonī saka. Tad es nogaidīju un pielavījos pie Pāāp auss un gribēju iedziedāt "gribu ēst" dziesmu, bet, ak tavu neražu - uznāca šķaudiens un iešķaudīju Pāāp tieši ausī! Tad sekoja: "Ārā no gultas!" Māām pusmiegā piecēlās sēdus un jau grasījās iet ārā no gultas, bet Pāāp sauca: "Ne jau tu. Kaķis!" Tiku izraidīts no gultas, paliku bez agrajām brokastīm un gandrīz vēl dabūju pa ļocku! Kaut kāda ļockaina situācija! "
Liecinieks Behmaņu ģimenes dzīvei
Kaķa stāstos Pāāp ir Lienes vīrs Aigars Behmanis. "Ja jau man ir tāda loma iedalīta, tad nu tajā dzīvoju. Daru, kas no manis pienākas, – ja vajag konservus, tad jābrauc pēc konserviem. Ja vēl kaut ko vajag, esmu tas, kuru dzen pakaļ," viņš stāsta.
"Pāāp cēlās uz darbu! Es nedzirdēju, ka viņš klusītēm staigā, lai rīta agrumā nevienu nepamodinātu. Tobrīd biju saldi aizrāvies ar eļļas laizīšanu un pannu izšiverēšanu, kad pēkšņi ieslēdzas gaisma un Pāāp, saraucis uzacis, nočukst pie sevis: "Varētu padomāt, ka nav ko ēst!" Es viņam uzņaudēju: "Varētu padomāt, ka baigi daudz tas konservs bļodiņā"!"
"Semanuels ir vistiešākais liecinieks mūsu ģimenes gaitām un tam, kā mēs augam un attīstāmies un kā mums mainās visa dzīve. Viņš no malas visu ir redzējis, novērojis, un, man liekas, viņš varētu vairāk pastāstīt, kas mums dzīvē ir noticis, nekā mēs varam atcerēties," pārdomās dalās Aigars.
Viņš piekrīt apgalvojumam, ka kaķis ģimenei iedod dzīvību. "Viņš bija mūsu pirmais "dēls", kad ar sievu tikko sākām kopdzīvi. Viņš tevi gan pie rutīnas pieliek, gan ir pienākumi pret to dzīvnieciņu, to dvēselīti. Jā, bez kaķa vai bez kādu cita dzīvnieciņa mājās, man liekas, es nevarētu," atzīst Aigars.
Arī bērniem rūpes par kaķi iemāca pienākuma sajūtu, viņš piebilst.
"Krīze lika apdomāties. Ne tikai kovids, bet arī blakus esošais karš lika pārmainīt prioritātes. Bet mums te, Tukumā, dzīve ir vienkāršāka. Mums nav rindu uz bērnudārziem, esam veiksmīgi tikuši bērnudārzos un skolās. Un izmaksas ir daudzkārt zemākas nekā Rīgā. Baigi sūdzēties nevarētu. Viss rit savu gaitu, un mēs vienmēr viens otru atbalstām, jo tas ir nepieciešams. Man tepat netālu dzīvo vecāki," stāsta Aigars.
Uz Tukumu no Rīgas pārvākušies, kad pieteicies vecākais dēls. "Tad mēs abi apspriedāmies un nodomājam, ka šis bardaks – Rīgas lielā, lielā, lielā burzma – mums īsti neder. Izdomājām, ka brauksim atpakaļ tur, kur taciņas visiem ir iemītas," stāsta Aigars.
Adrians, vecākais dēls, mācās skolā, bet abi mazākie iet bērnudārzā. Visiem trim puikām Semanuels bijis gluži vai aukle.
"Mēs mēs esam kopā jau no dzimšanas. Kad es piedzimu, viņš visu laiku nāca man blakus. Gulēja man blakus, atbalstīja mani, kad man sāpēja vēders. Tāda sajūta, ka viņš gribēja, lai pāriet viss. Viņš mani sargā un ir uzticams kaķis," teic Adrians.
Semanuelam arī ir laba kompānija – no zivju akvārija dažreiz padzerot ūdeni, bet pie gliemeža viņš īpaši nelienot.
"Kaut kas traks! Man ar Zivi, Zirnekli un Miss Kodi ir jāpalīdz Gliemezim auklēt tās viņa gliemezēnu olas. Vēl nešķiļoties, bet tas brīdis vairs neesot tālu! Miss Kode pieteikusies par tanti. Zirneklis skraida apkārt, tēlodams, kā ucinās gliemezēnus savā astoņu kāju šūpulītī. Zivs jau sacer miega dziesmas, bet man, redziet, būšot pa naktīm jāceļas un šie jāpieskata, lai, redziet, Gliemezis varētu izgulēties! Kaut kāds ārprāts te notiek! Visi esam gaidīšanas procesā tik tālu, ka palaidu garām laizāmmaizīšu vakaru!"
Ne viens vien mudinājis Lieni apkopot stāstus grāmatā. Un, tāda, visticamāk, būs.
