Lādiņu lietus un ikdienas varonība - dzīve Rīgā bermontiādes laikā

Latvijas armijas cīņas ar Pāvela Bermonta komandēto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju 1919. gada oktobrī un novembra sākumā risinājās pašā Rīgas centrā. Tam laikam tā bija netipiska parādība – tolaik armijas izvairījās cīnīties pilsētās un iesaistīties ielu kaujās. Niknās kaujas bija kaut kas jauns arī Rīgas iedzīvotājiem, kuriem nācās pielāgoties un arī iesaistīties šajās cīņās. 

Rīga 1915–1919

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

 1919. gada rudenī Rīga jau četrus gadus gandrīz nepārtraukti bija atradusies frontes tuvumā. Karš Rīgu bija izmainījis līdz nepazīšanai – vairāk nekā 60% tās iedzīvotāju bija pametuši pilsētu. Nedarbojās neviens no pirmskara lielajiem rūpniecības uzņēmumiem, kuri jau 1915. gadā bija evakuēti uz Krieviju. Pilsēta bija piedzīvojusi gan uzbrukumus no gaisa (1915.–1917. gadā), gan atkāpjošās armijas postošās laupīšanas (1917. gadā), gan nežēlīgu politisko pretinieku vajāšanu, teroru, badu un slimību epidēmijas (1919. gadā).

Šo gadu laikā Rīgā pie varas bija paspējušas pabūt sešas dažādas varas.

Tikai divas reizes pilsētas ielās notika militāras sadursmes – 1919. gada 2.–3. janvārī, ienākot Sarkanajai armijai, un 22. maijā, tai pilsētu pametot. Neseno Juglas kauju laikā 1919. gada jūnija beigās un jūlija sākumā Rīga piedzīvoja igauņu artilērijas apšaudes un ūdens apgādes pārtraukumus, arī nelielas sadursmes starp latviešu un vācu karavīru starpā, tomēr nopietna karadarbība nesekoja

Artilērijas apšaudē cietušie Rīgas nami. 1919. gada oktobris-novembris
.

Bermontiādes pirmās dienas

1919. gada 10. oktobra agra rītā, divas dienas pēc bermontiešu uzbrukuma sākuma, Latvijas armija steidzīgi atkāpās pāri Daugavas tiltiem, lai dotos tālāk uz Juglas pozīcijām. Pilsētā vairākas stundas valdīja panika vai tai ļoti līdzīgs stāvoklis – karavīri izlaupīja veikalus, un atrasties uz ielām nebija droši. Steigā evakuējās valsts iestādes (valdība pārcēlās uz Cēsīm). Igauņu militārās misijas locekļi pat nolaupīja ministriju evakuēšanai paredzēto vilcienu, lai ātrāk pamestu pilsētu.

Panika gan drīz tika novērsta. Studentu bataljons un nelielas karavīru grupas ieņēma pozīcijas pie tiltiem, tika dotas pavēles Latvijas armijas pulkiem atgriezties pie Daugavas un nocietināties. Daugavmala ātri pārvērtās līdz nepazīšanai – tā tika ietīta ierakumu un dzeloņstiepļu mudžeklī. Pretējās puses viena otru apšaudīja ar artilēriju, nodarot visai lielus postījumus.

No Marisa Vētras atmiņām: “Gāju uz Daugavmalu. Kā kurmju rakumi – ejas un izārdītas smiltis. Gaisā svilpoja lodes, un brīžiem kādā no piekrastes mājām dziedot iedrāzās granāta un izrāva no sienas kaļķu mākoni. Tad gāju caur Vecrīgu. Kā lietus no vecajiem Rīgas jumtiem lija šrapneļu lodītes līdz ar sadragātajiem dakstiņiem. Ap Pēterbaznīcas torni kā svētku raķetes pastāvīgi uzliesmoja šrapneļu mākonīši – tornī sēdēja mūsu artilēristi – novērotāji, to ikkatrs, arī katrs bermontietis jo viegli varēja iedomāties. Ielas bija tukšas. Acis saistīja tikai izbirušie veikalu logi un apkārt gulošās preces.”

Latvijas armijas karavīri uz paceltā Lībekas koka tilta

Rīdzinieku iesaistīšanās

Daudzi rīdzinieki, atrodoties karadarbības zonā, centās ne tikai izdzīvot, bet arī palīdzēt savu iespēju robežās Latvijas armijai. Viena no iespējām iesaistīties bija piedaloties Sieviešu palīdzības korpusa darbā, kuru nodibināja divas nedēļas pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai.

Šīs organizācijas vadītāja bija Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja un vēlākā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes kundze Justīne. Korpuss ēdināja karavīrus, gatavoja drēbes un veļu, organizēja pārvietojamās bibliotēkas, palīdzēja apkopt ievainotos un organizēt kritušo apbedīšanu. Jau bermontiādes pirmajā dienā, 1919. gada 8. oktobrī, tika atvērts pirmais karavīru ēdināšanas punkts Lāčplēša ielā 25. Nākamajā dienā atvēra otru ēdināšanas punktu Rīgas Latviešu biedrības namā. Virtuves darbu, uzraugot zupas pagatavošanu un izdalīšanu, vadīja ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica sieva Anna

No Māras Antēnas dienasgrāmatas, 1919. gada 18. oktobris: “Ko nu daudz rakstīt par visām tām briesmām – dažu nakti tā šauj ka i pagulēt nevar.. Tā, bet ko lai saka tie nabaga Pārdaugavieši.. Tur jau milzums māju sagrauts. Jā, bet es gan vakar briesmīgi pārbijos.. Eju uz pastu.. starp Marijas un Suvorova ielu. Uzreiz „dzzzziss” šņāc vācu lādiņš pa gaisu.. Nekur mukt.. Vienā pusē alejas, otrā dārziņu sētas.. Ak.. Piespiedos pie sētas.. Sirds tā trīs.. Bums.. Milzīgs troksnis.. Man bija tā, ka pa galvu iesistu. Bumba bij netālu kritusi.. Nudien.. es drebēju.. Ей богу! Man reti kad bailes no šāvieniem, bet biju gan nobijusies, tēvu reizi vien skaitīju.. Skrēju uz pastu, bet pār galvu vēl divas reizes skrēja bumbas švīkstēdamas. Atnācu pastā gluži bāla.. Bail bij iet atpakaļ mājās.”

Tiešā pozīciju tuvumā Sieviešu palīdzības korpuss izveidoja tējnīcas, kur karavīri varēja sasildīties, atpūsties, saņemt tēju, kafiju un sviestmaizes. Tējnīcu organizēšanu vadīja Latvijas Tautas padomes locekļa dzejnieka Ata Ķeniņa sieva Anna. Viena no bermontiādes varonēm bija 21 gadu vecā studente Elza Žiglevica, kura tūlīt pēc bermontiādes sākuma iestājās Sieviešu palīdzības korpusā. Viņa zem ienaidnieka uguns piegādāja ēdienu karavīriem ierakumos Daugavmalā, tika smagi ievainota un vēlāk mira no ievainojuma. Elzu apglabāja ar militāru godu un pēc nāves apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.

No Māras Antēnas dienasgrāmatas 19. oktobris: “Grāmatiņ.. Grāmatiņ.. kā tie vācieši to nabaga Rīgu apšauda.. Vienu dien[u] nācām no ēdināšanas punkta*, uzreiz sāk granātas pār galvu šņākt. Mēs iemukām vienās parād[es] durvīs un gaidījām, kamēr tas tracis pāries. Plīsa bumbas.. Švīkstēja vien, kā lidoja. Bet mums neķēra.. Un nu.. otrā dienā iesper taisni tai namā, kurā mēs stāvējām. Vai tas nav liktens? Būtu jau varējusi tā bumba arī to dienu iekrist tajā mājā.. Un tad es būtu vislabākā gadījumā ievainota..
Mums Pauluči ielā „Māmuļā” ar iesitās granāta, bet nevienu nav ievainojusi, tikai logi izbiruši.. Strādājam dūšīgi, sevišķi pirmās dienās bij daudz ko rauties.. Kritām no kājām un kādas man bij rokas.. melnas kā grāvjracim no kartupeļu tīrīšanas.. Nagus nogriezu.. Man tak nav vaļas taisīt manikīru. Izstrādājos visus darbus.. Gan ķēķī, gan bufetē pie maizes smērēšanas un pie galdiem pie zaldātiņu apkalpošanas. Ir tie visi štrami skuķi, kā izlasīti (teica kāds fūrmans). Nu un jānostrādājas bij dūšīgi.. bet dabūjām jau ar kādu vārdu papļāpāt. Mani daudzi pazīst. Es gan visus nepazīstu, jo viņi nāk un iet. Mīļie, mīļie, lai Dievs viņus sargā! Esmu laimīga, ka varu kaut drusku līdzēt šai karā.. Kaut vai pastrādājot priekš kareivjiem.. un pasakot laipnu vārdu..
Pēc darba esmu tik nogurusi – sevišķi pēc nakts dežūras.. bet tad ir tāda laba sajūta, ka arī esmu kaut drusku derīga.”

Apšaudē cietušais Rīgas pils Svētā gara tornis. 1919. gada novembris

Dzīve Pārdaugavā

Vissmagākajā situācijā atradās Pārdaugavas iedzīvotāji. Bermonta armija, kurai pašai it visa trūka, nemaz nerūpējās par civiliedzīvotāju apgādi. Pārdaugavas iedzīvotājiem veselu mēnesi bija jāiztur, dzīvojot pusbadā un aukstumā, jo arī kurināmo nebija iespējams sagādāt. Nedēļu pēc Pārdaugavas ieņemšanas bermontieši sāka izlaupīt vietējos veikalus. Pārtikas iegūšana bija ārkārtīgi sarežģīta. Viena no izdzīvošanas iespējām bija iestāšanās policijas dienestā, kuru organizēja Bermonta armija kārtības uzturēšanai aizmugurē. To izmantoja vairāk nekā simt Pārdaugavas iedzīvotāju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti