Francija, 1789. gadā nokratījusi arhaisko vecā režīma monarhiju, 1791. gadā ieguva jaunu konstitūciju, kas radikāli ierobežoja karaļa varu. Taču arī šī kārtība noturējās vien gadu, pēc sevis atstādama iztukšotu valsts kasi, disciplīnu zaudējušu armiju un floti un pie nesodītas un uzvarošas dumpošanās pieradušu tautu. 1792. gada augustā, kad bruņots pūlis ielauzās karaļa rezidencē, Luijs XVI tika gāzts un arestēts, nākamā gada janvārī tiesāts un sodīts ar nāvi giljotinējot. Savukārt jaunajai republikāniskajai varai – Nacionālajam konventam – nācās risināt pastāvīgi pieaugošu problēmu gūzmu: vairākās provincēs uzliesmoja monarhijas atbalstītāju un citu centrālās varas pretinieku sacelšanās, teju visām robežām uzbruka kaimiņvalstu armijas, ekonomiskā situācija arvien pasliktinājās. Stāvoklis prasīja izšķirīgu rīcību, par kuras instrumentu kļuva Sabiedrības glābšanas komiteja. It kā viena no daudzajām Konventa komitejām, tā drīz koncentrēja savās rokās milzu pilnvaras. Par vadošo figūru šai komitejā un spilgtāko revolucionārās cīņas ideologu kļuva jurists Maksimiljēns Robespjērs.
Tieši ar Robespjēra vārdu visbiežāk tiek saistīts asiņainākais un pretrunīgākais Lielās franču revolūcijas posms – Terora laiks, par kura simbolu kļuvusi giljotīna.
Lēš, ka revolucionārās varas drastiski lemtajiem nāvessodiem par upuri krituši vairāk nekā 40 000 francūžu. Starp viņiem, protams, bija revolūcijas pretinieki, taču ļoti daudz bija arī apmeloto, uz aizdomu pamata vai vienkārši aiz šķiru naida nāvei lemto. Turklāt pats Robespjērs un viņa līdzgaitnieki diezgan nepārprotami atbalstīja izrēķināšanos pēc šķiriskā principa, notiesātajiem konfiscētos īpašumus izdalot trūcīgajiem vai izlietojot varas vajadzībām.
Naski strādājošās giljotīnas jau visai drīz kļuva par neizbēgamu rēķinu kārtošanas līdzekli arī pašu revolucionāro vadoņu starpā. Milzīgā centralizējošā vara, kuru savās rokās koncentrēja Sabiedrības glābšanas komiteja un Robespjērs, radīja bažas arvien lielākam skaitam Konventa deputātu, savukārt arī visos sabiedrības slāņos brieda nepatika pret asinīs mirkstošajiem ešafotiem, kas taču nenovērsa nedz karu, nedz maizes trūkumu. 1794. gada marta beigās par kārtējiem Sabiedrības glābšanas komitejas upuriem krita populārais deputāts Žoržs Dantons un viņa domubiedri, kuri mēģināja virzīt Konventu uz terora mazināšanu.
Kāpdams ešafotā, Dantons uzsaucis pūlim: "Robespjērs būs nākamais, es viņu aizvilkšu līdzi!" Pareģojums piepildījās jau 27. jūlijā, kad Konventa sēdē Robespjērs tika apsūdzēts tirāniskā varas sagrābšanā. Kā agrāk viņa paša iznīcinātajiem, arī Robespjēram netika ļauts attaisnoties – viņu un dažus biedrus arestēja turpat sēžu zālē. Pēc dažām stundām gan vadonim uzticami nacionālie gvardi arestētos atbrīvoja un nogādāja pilsētas valdes ēkā. Par apvērsuma pēdējām stundām dažādi avoti vēsta nedaudz atšķirīgi: vieni apgalvo, ka, tuvojoties Konventa spēkiem, nacionālie gvardi dezertējuši, citi – ka valdības karavīriem izdevies iekļūt ēkā ar nodevēja palīdzību. Robespjēram lode sadragāja apakšžokli; vai nu viņš pats mēģināja nošauties, vai arī uz viņu šāva – arī par to ir dažādas versijas.
Jau nākamajā dienā kaismīgais revolucionārs gūlās zem tā paša giljotīnas asmens, kuru bija lēmis tik daudziem citiem, savukārt Francijas politika no radikālu pārmaiņu ceļa pavērsās mērenākā virzienā.
Daudzi vēsturnieki 1794. gada 28. jūliju uzskata par Lielās franču revolūcijas beigām.
