1859. gadā Edvīns Lorentains Dreiks ar ģimeni jau otro gadu uzturējās Taitusvilas pilsētiņā Amerikas Savienoto Valstu Pensilvānijas štatā. Firmas "Seneca Oil" prezidents Džeimss Taunsends bija nolīdzis Dreiku, lai tas izpētītu naftas ieguves iespējas šajā apkārtnē.
Tobrīd visā pasaulē arvien populārāka kļuva poļa Ignācija Lukaševiča radītā apgaismošanas ierīce, kuru šodien pazīstam kā petrolejas lampu. Par degvielu šai lampai kalpoja šķidrums, kuru ieguva no vaļa taukiem, un jau tad bija skaidrs, ka pasaules lielāko zīdītāju populācija nekādi nevarēs nodrošināt visu jauno lampu lietotāju vajadzības. Nafta izrādījās meklētā alternatīva, taču nevienam tobrīd nebija skaidrs, kā šo īpatnējo šķidrumu pietiekamā daudzumā dabūt zemes virspusē. Sākotnēji tas nebija skaidrs arī Edvīnam Dreikam.
Nafta cilvēcei ir zināma jau kopš sirmas senatnes. Šur un tur uz mūsu planētas šī fosilās izcelsmes viela izplūst zemes virspusē; sevišķi daudz tādu vietu ir Tuvajos Austrumos. Jau senajā Persijā naftu prata izmantot apgaismošanai, tomēr ar tā laika metodēm iegūtā daudzuma pietika tikai augstmaņu namiem – vienkāršā tauta varēja atļauties lietot naftu tikai dziednieciskos nolūkos. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos naftu jau pazina arī tās vēlākajos ieguves rajonos tagadējās Rumānijas un Azerbaidžānas teritorijā; un arī Ķīnā, kur, cik var noprast, degošo šķidrumu pirmo reizi izmantoja industriālos apmēros.
Te pastāvēja arī pirmie primitīvie naftas urbumi, kuros lietoja bambusa stumbru caurules;
tāpat pa bambusa caurulēm naftu nogādāja uz sāls ieguves vietām. Tur to dedzināja, lai iztvaicētu dabīgo sālsūdeni un tā tiktu pie sāls.
Edvīnam Dreikam, visdrīzāk, nebija ne jausmas par seno ķīniešu naftas ieguves tehnoloģiju. Tobrīd jau pastāvēja naftas ieguves Galīcijā, Rumānijā, Baku rajonā un arī Kanādā, bet tur visur izmantoja primitīvus paņēmienus, vienkārši rokot zemē šahtas. Sākumā to izmēģināja arī Dreiks, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka industriāliem apjomiem šī metode ir neefektīva. Tad enerģiskais naftas meklētājs nogādāja Taitusvilā ar tvaika mašīnu darbināmu urbšanas ierīci. Dreika galvenais jaunievedums bija urbja ievadīšana caurulē – caurule neļāva urbumam aizbirt. Kad urbis desmit metru dziļumā sasniedza pamatiezi un tālākā virzīšanās kļuva pavisam lēna, cerības atmeta arī "Seneca Oil", un pārtrauca darbu finansēšanu.
Tikai Edvīns Dreiks nepadevās – un kas gan cits viņam atlika? Slimības dēļ darbu zaudējušajam dzelzceļa ierēdnim bija maz iespēju uzturēt ģimeni. Viņš ieguldīja projektā visus paša līdzekļus un aizņēmās no draugiem, un visbeidzot viņa apņēmība tika atalgota.
1858. gada 27. augusta rītā strādnieks, kurš ieradās sagatavot urbi darbam, pamanīja, ka urbuma cauruli pilda eļļains un dvakojošs šķidrums – nafta.
Edvīnam Dreikam bija izdevies izlaist zemes virspusē džinu, kura patieso spēku ne viņš, ne arī kāds cits visā tā brīža pasaulē vēl nespēja iedomāties.
