Edgars Oliņš un cīņa ar "zaļo pūķi"
Edgars Oliņš dzimis 1901. gada 13. aprīlī Valmierā. Izglītību Edgars ieguva Valmieras pilsētas komercskolā. Pirmā pasaules kara gados nonāca Krievijā, kur pilsoņu kara laikā dienēja admirāļa Aleksandra Kolčaka (1874–1920) vadītā Austrumu karaspēka (tostarp Troickas bataljona) rindās. 1921. gada martā apprecējās ar Sofiju Kolotovu, bet neilgi pēc tam Edgars atgriezās dzimtajā Latvijā. Bijušajam Krievijas pilsoņu kara dalībniekam radās vēlme turpināt militāro dienestu, tāpēc 1922. gada septembra nogalē viņš iestājās Latvijas Kara skolas kājnieku nodaļā, kuru pēc diviem gadiem leitnanta dienesta pakāpē sekmīgi absolvēja. Turpmākās profesionālā dienesta gaitas viņš turpināja 8. Daugavpils kājnieku pulkā.
Tomēr profesionālā dienesta laikā gados jauno leitnantu piemeklēja dažādi sarežģījumi.
Uz Edgara Oliņa problēmām norādīja arī viņa tiešo vadītāju sastādītie atestācijas ziņojumi. Tā jau 1925. gadā 3. rotas komandieris Zeltiņš atzīmēja, ka Oliņam ir problēmas ar alkoholisko dzērienu lietošanu, kas reizēm izpaužas netaktiskā uzvedībā sabiedriskās vietās. Par vienu no šādiem pārkāpumiem (atrašanos reibuma stāvoklī, trokšņošanu un nepiedienīgu uzvedību) gados jauno Oliņu sodīja ar 15 diennaktīm aresta. 2. bataljona komandieris atzīmēja, ka Oliņš ir "straujas dabas" un "maz pārdomā par sekām".[1]
Nepilnus trīs mēnešus pirms notikumiem Valmierā (1926. gada novembrī) Edgara Oliņa atestācijā tika norādīts, ka viņš turpina lietot alkoholu. Tas gan notika mēreni un neatstāja iespaidu uz viņa dienesta pienākumiem. Kopumā vadība "potenciālo pučistu" raksturoja kā labu jaunāko virsnieku, kurš "stipri labojies".[2] Tomēr, kā parādīja turpmākie notikumi, šādi pozitīvi secinājumi bija stipri priekšlaicīgi. Jāpiebilst, ka 1926. gadā viņš daudzkārt ārstējās (tostarp ar neirastēniju – nervu sistēmas vājumu) kara slimnīcās, vienlaikus veselības stāvokļa uzlabošanai devās vairāku nedēļu ilgos atvaļinājumos. Tāpat pēc ārstu slēdziena viņa veselības stāvokli negatīvi ietekmēja iepriekšējos gados ārstētās slimības.
Notikumi Valmierā, izmeklēšana un ekspertu atzinumi
1927. gada 21. janvārī apmēram plkst. 3–4 no rīta leitnants Edgars Oliņš, būdams alkoholisko dzērienu ietekmē[3], ieradās netālu no Valmieras esošajā Kaugurmuižā, kur dislocējās 3. un 4. rotas kareivji. Viņš tiem paziņoja, ka Valmierā noticis "komunistu apvērsums", izsludināja trauksmi un pavēlēja iepriekš minētajām vienībām sadalīties mazākās kaujas grupās, apbruņoties un ieņemt Valmierā stratēģiski svarīgas vietas: kaprālim Tikiņam – pasta-telegrāfa kantori, seržantam Grantam – telefona centrāli, kaprālim Eglītim – šaursliežu dzelzceļa līnijas Smiltene–Valmiera–Ainaži staciju "Jāņaparks". "Operācijas laikā" kareivji atbruņoja un aizturēja telefona centrāles apsardzībā norīkoto kārtībsargu Ernestu Sūnu. Bez tam seržantam Rožkalnam un leitnantam Nikolajam Dolfijam (1899–1974) sekoja pavēle ieņemt centrālo Valmieras dzelzceļa staciju, taču šī pavēle netika izpildīta. "Puča" vadītājs Edgars Oliņš ieradās Valmieras telefona centrālē un ziņoja Cēsu garnizonam, ka Valmierā noticis apvērsums. Tomēr neilgi pēc tam Valmierā kopā ar citām militārpersonām ieradās 8. Daugavpils kājnieku pulka 2. bataljona komandieris pulkvedis-leitnants Mārtiņš Kasparsons (1894–1959), kuri E. Oliņu apcietināja. Bez ierindas kareivjiem par dalību "apvērsumā" aizturēja arī leitnantu Dolfiju, bataljona dežurantu, seržantu Aleksandru Lapko[4] (1901–?) un vēl septiņas personas.[5]
Jau pirmajās stundās pēc Edgara Oliņa aizturēšanas izmeklētājiem radās jautājumi par viņa darbības motīviem, ko pastiprināja aizturētā "apvērsuma iniciatora" nesakarīgi sniegtās liecības.
8. Daugavpils kājnieku pulka leitnants Frīdrihs Rubenis (1902–1945) liecināja, ka Edgars Oliņš pēc apcietināšanas bija ļoti uztraukts, raustījies un runājis par dievu.[6] Arī 2. bataljona komandieris pulkvedis-leitnants Mārtiņš Kasparsons paskaidroja, ka "pučists" uzvedās dīvaini: "Arestēšanas brīdī ltn. Oliņš atstāja stipri nervoza cilvēka iespaidu. Glāžainām acīm, nervozām kustībām, nesakarīgu valodu. Uz manu jautājumu "Kas še notiek?" ltn. Oliņš sāka ziņot, ka posteņi izlikti. Kas tie par posteņiem – nevarēja pateikt.
Pa ceļam uz bataljonu viņš man nesakarīgi stāstīja par notikušo. Kad tam jautāju, kāpēc tā rīkojies, tad it kā neziņā saņēma galvu."[7]
Izmeklēšanas laikā Edgaram Oliņam inkriminēja vairākus Soda likuma (100[8], 146[9], 148[10]) pantu pārkāpumus, tostarp mēģinājumu ar varu grozīt pastāvošo valsts iekārtu. Par to draudēja mūža katorgas darbi, bet Kara tiesa par šādu valsts iekārtu apdraudošu rīcību varēja piemērot augstāko soda mēru – nāvessodu.
Konkrēto lietu 1927. gada 7. martā caurskatīja Latvijas Kara tiesas kolēģija, kuru vadīja pulkvedis-leitnants Jānis Privka (1879–1941). Liecinieki – kaprālis Ozoliņš, seržants Krieviņš un kareivis Mūrnieks apliecināja ka apsūdzētais "apvērsuma" dienā bijis alkohola reibumā. Apsūdzību izvirzīja arī pret seržantu Aleksandru Lapko, kuram inkriminēja apsūdzību pēc Soda likuma 161. panta[11], tomēr tiesa viņu attaisnoja.
Tiesa nolēma, ka Edgars Oliņš uzrādītajās apsūdzībās (pēc Sodu likuma 146. un 100. panta) pierādījumu trūkuma dēļ jāattaisno, savukārt atzīt par pierādītu viņa vainu 148. panta[12] pārkāpšanā, tomēr, ņemot vērā viņa veselības stāvokli un apstākli, ka apsūdzētais nav apzinājies savu noziedzīgo nodarījumu, nosūtīt viņu uz ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā.[13]
Tā paša gada 25. martā Rīgas Kara slimnīcas ārstu komisija ar priekšsēdētāju pulkvedi Pēteri Kalniņu (1874–1948) nāca pie slēdziena, ka Edgars Oliņš slimo ar gara vājību – psihopātiju.[14]
Sabiedriskā rezonanse un Padomju Savienības faktors
Šis notikums raisīja rezonansi gan vietējā, gan starptautiskā līmenī, īpaši uzmanību izpelnoties Padomju Savienības diplomātiskajās aprindās un slepeno dienestu vidū. Latvijas sociāldemokrātu laikraksti notikumus Valmierā satraucoši dēvēja par "fašistiska apvērsuma" mēģinājumu, savukārt citi preses izdevumi (piemēram, "Segodnja") to skarbi nodēvēja (..) par zem alkohola tvaiku ietekmē esoša vieglprātīga, nelīdzsvarota subjekta izlēcienu, kas galu galā bija visnotaļ tālu no draudīgas fašistiskas sazvērestības.[15]
Valmieras notikumus ar īpašu satraukumu uztvēra tieši sociāldemokrātu politiskās aprindas, kuru pārstāvis Marģers Skujenieks (1886–1941) tobrīd bija Latvijas valdības vadītājs – premjerministrs, kā arī vienlaicīgi ieņēma iekšlietu ministra amatu.
Par ažiotāžas līmeni liecina nākamajā dienā sasauktajā Saeimas ārkārtas sēdē skatītais jautājums par lauku kara tiesām un to darbību līdzīgu apvērsumu gadījumos.
Marģers Skujenieks savā runā no Saeimas tribīnes sacīja: "Mani kungi! Pret tiem cilvēkiem, kuri eventueli grib apdraudēt mūsu valsts demokrātisko iekārtu, jālieto visnoteiktākie līdzekļi. (..) Visiem, kuriem rūp demokrātiskā iekārta, kuri grib dot valdībai zināmu līdzekli rokās cīnīties ar mazākumu, ja tas gribētu uzstāties ar varas līdzekļiem, kuri grib dot valdībai iespējamību cīnīties pret tiem noteikti, ātri un enerģiski, ir jābūt par šī likuma pieņemšanu."[16]
Kā atceras cits sociāldemokrāts Fēliks Cielēns (1888–1964), tad valdības sēdē pēc ministru prezidenta Marģera Skujenieka un kara ministra Rūdolfa Bangerska (1878–1958) uzstāšanās ierosināja sagatavot likumprojektu, kurš tamlīdzīgu apvērsumu gadījumā to organizētājiem paredzētu stāties lauku kara tiesas priekšā un iesaistītajām personām piespriest bargus sodus – nāvessodus. Šo likumprojektu Saeima izskatīja un atbalstīja 4. februāra sēdē.[17]
Par iespējamo "fašistisko apvērsumu" Latvijā Padomju Savienībā baumoja vēl pirms "Valmieras puča" mēģinājuma. Impulsu dažādām spekulācijām par iespējamo politiskā režīma maiņu Latvijā deva arī 1926. gada 17. decembrī Antanas Smetona (Antanas Smetona, 1874–1944) īstenotais valsts apvērsums Lietuvā, turklāt tobrīd notika Latvijas–PSRS sarunas par jauna tirdzniecības līguma noslēgšanu.[18][19]
Arī padomju okupētajā Latvijā iznākušajos darbos atrodamas norādes uz Oliņa vadīto "apvērsumu" un iespējamo "sazvērestību" no rietumvalstīm. Tā vēsturnieks J. Krastiņš atzīmē, ka (..) "fašistiskais "nacionālais klubs" centās izdarīt Valmierā apvērsumu, lai sagrābtu varu un izjauktu Padomju Savienības–Latvijas tirdzniecības līguma ratifikāciju."[20] Turklāt cirkulēja baumas, ka šo "kolčakieša Oliņa" puču organizēja "imperiālistiskā angļu buržuāzija".[21] Vēl padomju vēsturnieki akcentēja, ka, pateicoties "sabiedrības pretestībai" "(..) pastāvošā "lielburžuāzija" bija spiesta samierināties ar pakāpenisku valsts aparāta fašizācijas politiku".[22]
"Apvērsuma ideju" apsprieda ne tikai padomju diplomātijas aprindās, bet par to vēstīja arī PSRS preses izdevumi. Tā vēl trīs dienas pirms notikumiem Valmierā laikrakstā "Izvestija" tika publicēts raksts ar provokatīvu nosaukumu "Latviešu fašisti gatavo apvērsumu", savukārt divas dienas vēlāk ar "pravietisku" virsrakstu – "Latvijas kārta".[23] Pirmajā no tiem tika minēts ka, lai gāztu esošo valdību, Latvijā plānojas militārs apvērsums. Par iespējamā "puča" laiku nosauca 1927. gada 18.–28. janvāri. To, pēc padomju propagandas domām, ar "angļu un poļu aģentu" atbalstu plānoja tobrīd Latvijas politiskajās un militārajās aprindās zināmas personības – Latvijas Zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis (1877–1942), ģenerāļi Eduards Aire (1876–1933) un Pēteris Radziņš (1880–1930).[24]
Vēsturniece Jūlija Mihailova norāda, ka šādu informāciju vairākas nedēļas ievāca un analizēja PSRS diplomātisko un specdienestu darbinieki Rīgā un Daugavpilī, kuru mērķi bija noskaidrot valsts apvērsuma iespējamību Latvijā, līdzīgi kā tas 1926. gada nogalē norisinājās Lietuvā.[25] Bez tam Oliņa avantūrisko rīcību PSRS izmantoja turpmākajā ārpolitikas un propagandas naratīva veidošanā.
Jāatzīmē, ka izmeklēšanas laikā tiesībsargājošās iestādes nerada pierādījumus Oliņa saistībai ar jebkādām politiskajām aprindām. Līdz ar to šāda notikumu interpretācija bija vairāk nekā bez loģiska pamata, bet veidota uz pieņēmumiem un vēlamo uzdodot par realitāti.
Dažu "apvērsumā" iesaistīto personu likteņi
Pēc tiesas sprieduma Edgaru Oliņu turpmākās ārstēšanas nolūkos ievietoja Aleksandra Augstuma slimnīcā. Zināms, ka 1928. gadā tuvinieki lūdza viņu atbrīvot. Šo lūgumu tā paša gada 24. janvārī izskatīja Rīgas apgabaltiesa un atzina, ka Oliņš ir izārstējies un sabiedrībai vairs nav bīstams. Kara tiesa akceptēja šo lēmumu, un Oliņu drīz vien no ārstniecības iestādes atbrīvoja.
Bijušais Latvijas armijas leitnants apgalvoja, ka plāno pievērsties lauksaimniecībai un smagie lauku darbi viņu nebaida, turklāt tā viņš radot iespēju uzlabot savu veselību.[26]
Pāris mēnešus pēc atbrīvošanas viņš kopā ar savu dzīvesbiedri Irmu pievērsās vienam no protestantisma virzieniem – baptismam.[27] Par "apvērsuma" vadītāja turpmāko likteni informācijas trūkst. Tomēr acīmredzot iepriekšējās medicīniskās problēmas atstāja neatgriezenisku iespaidu uz "Valmieras Musolīni" (tā vienā no savām publikācijām Oliņu ironiski nodēvēja laikraksta "Segodnja" žurnālists) veselību, kā rezultātā viņš 1940. gada 1. janvārī mira, apbedīts Pļavnieku kapsētā Rīgā.
"Apvērsuma" dalībnieks leitnants Nikolajs Dolfijs divus gadus pēc notikumiem Valmierā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 5. šķiru, bet 1939. gadā ieguva kapteiņa-leitnanta dienesta pakāpi un Viestura ordeņa 5. šķiru. 1943. gada decembrī Nikolaju Dolfiju iesauca latviešu brīvprātīgā leģiona 15. divīzijā, kur viņš kā kapteinis vadīja Apmācības brigādes rotu. 1945. gadā Nikolaja komandētajai vienībai izdevās izkļūt no t.s. Vislas aplenkuma un kara beigas sagaidīt Dānijā, kur kopā ar saviem cīņu biedriem padevās sabiedroto gūstā. Pēc atbrīvošanas no Zedelgemas karagūstekņu nometnes N. Dolfijs dzīvoja un strādāja Anglijā, bet vēlāk atgriezās Vācijā. Viņš aktīvi iesaistījās apvienības "Daugavas vanagi" sabiedriskajās aktivitātēs. Nikolajs Dolfijs mūžībā devās 1974. gada 7. decembrī Vācijas pilsētā Ingolštatē.
Arī seržants Aleksandrs Lapko pēc lietas izskatīšanas turpināja profesionālo militāro dienestu. Latvijas neatkarības pēdējos gados viņu paaugstināja virsnieka vietnieka dienesta pakāpē, bet 1939. gadā apbalvoja ar Viestura ordeņa 1. pakāpes goda zīmi. 1943. gada vasarā uzsāka dienestu 316. latviešu policijas bataljonā. Nākamā gada 12. janvārī ievainots cīņu laikā pret Sarkanās armijas vienībām Gusino ezera apkārtnē (starp Sebežu un Neveļu). Atgriezās Latvijas teritorijā. Tā paša gada 30. oktobrī viņu Talsos par dezertēšanu apcietināja vācu drošības struktūru darbinieki un nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni (Konzentrationslager Stutthof), bet pāris dienu vēlāk – Būhenvaldes koncentrācijas nometni (Konzentrationslager Buchenwald). Par turpmāko viņa likteni ziņu trūkst.
