Itālija bija viena no pirmajām Eiropas zemēm, kur viduslaikos radās pirmās universitātes. Pirmā universitāte Eiropā un pasaulē 1088. gadā tika atvērta Boloņā; nākamajos pāris gadsimtos līdzīgas augstskolas tapa Padujā, Neapolē, Sjēnā un Mačeratā, līdz 14. gadsimta sākumā pienāca kārta Romai. Pāvesta Bonifācija VIII bulla "In supremae praeminentia dignitatis", ar kuru pontifiks pavēlēja nodibināt augstskolu, datēta ar 1303. gada 20. aprīli.
Sākotnēji jaunās augstskolas galvenā sūtība bija garīgās studijas Svētā Krēsla rūpīgā pārraudzībā. Tomēr jau dažus gadus vēlāk – 1309. gadā – par pāvesta galvaspilsētu gandrīz uz 70 gadiem kļuva Aviņona, un universitāte nonāca Romas pilsētas pārziņā, iegūdama laicīgāku raksturu. 15. gadsimta pirmajā pusē pāvests Eugenijs IV universitāti reformēja, izveidodams citām tā laika augstskolām raksturīgo struktūru ar teoloģijas, tieslietu, medicīnas un filozofijas fakultātēm.
17. gadsimta Romas universitāte ieguva savu tagadējo nosaukumu – "La Sapienza"; burtiski tulkojot – "Gudrība".
Tas notika pēc tam, kad par augstskolas mājvietu kļuva arhitekta Džakomo della Portas projektēta "Gudrības pils" – majestātiska ēka ar plašu, divstāvu galerijas apjoztu iekšējo pagalmu, kura austrumu galā 1660. gadā tika iesvētīta arhitekta Frančesko Borromini projektētā Sant’Ivo alla Sapienza – Svētajam Bretaņas Ivo veltīta baznīca, kuras portālā lasāms "Initium sapientiae timor Domini": "Dievbijība – gudrības sākums".
1870. gadā, kad beidza pastāvēt Pāvesta valsts un Roma kļuva par apvienotās Itālijas galvaspilsētu, "Sapienza" tika sekularizēta. Arī pirms tam universitātē tika pasniegtas dabaszinības un tehniskie priekšmeti, taču tagad tie ieguva jaunu vērienu. Vēl straujāka izaugsme sākās pēc tam, kad 1922. gadā pie varas Itālijā nāca Musolīni fašistiskais režīms. Totalitārajai varai izglītības attīstība bija prestiža jautājums. Pēc režīma favorīta, arhitekta Marčello Pjačentini projekta tapa monumentālu racionālisma stila ēku komplekss, kas tika atklāts 1935. gadā. Romas universitāti Musolīni laikā savā autobiogrāfiskajā apcerējumā "Garāmejot" pieminējis latviešu dramaturgs Mārtiņš Zīverts, kurš dažus mēnešus 1924. gadā bija tās students.
Viņš raksta: "Par studēšanu Rīgā nevarēju domāt: nebija naudas. Itālijā turpretī Musolīni, nācis pie varas, bija izdevis rīkojumu, ka Itālijas augstskolās visi ārzemju studenti var mācīties bez maksas. Pēc pāris nedēļām jau biju ievests Filosofia e Lettere fakultātes studentu sarakstos. Studenti bija bagātu tēvu dēli, eleganti ģērbušies un labi audzināti. Nekad nemanīju, ka manam daudzgadīgajam, pelēkbrūnajam uzvalkam kāds būtu veltījis nicīgu skatu."
Šobrīd Romas universitāte ir klātienē studējošo skaita ziņā lielākā ne vien Itālijā, bet visā Eiropā – tajā mācās vairāk nekā 103 000 studentu. Starp tās absolventiem ir Nobela prēmijas laureāti fiziķi Enriko Fermi un Emīlio Segrē un farmakologs Daniels Bovē; kā arī rakstnieks Gabriele d’Anuncio, kinorežisors Bernardo Bertoluči, pedagoģe Marija Montesori, Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi un Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni.
