„Ekspozīcijā, kur ir gan purva pūce, gan ausainā pūce, te visi ir nesti no dabas. Un arī ar diezgan bezcerīgu stāstu, atpakaļ vairs neatgriezīsi..." stāsta Rīgas Zoodārza atbalsta fonda vadītājs Ingmārs Līdaka, rādot Zoodārza pūču ekspozīciju. Vairākums tās iemītnieču reiz dzīvojušas dabā. Taču kādā brīdī vai nu nokļuvušas nelaimē, piemēram, savainojušās, vai arī vēl biežāk - cilvēks nezināšanas dēļ tās atnesis mājās.
Ik gadu Zoodārzā nonāk vismaz četri pieci plēsīgie putni. Līdaka piebilst, ka daži putni ir arī galvaspilsētas iemītnieki: „Varbūt vistvanags, sekojot kādam balodim, nepaņem virāžu pareizi un ietriecas sienā vai logu stiklos. Tad tā ir vidēja smaguma kontūzija, parasti pietiek nedēļu, divas paturēt Zoodārzā. Viņš nav pieradis vēl pie cilvēka, lidotspēju viņš pilnībā atgūst, orientēšanās spējas viņam atgriežas, viņš laižams vaļā." Tie ir stāsti ar laimīgām beigām.
Tomēr pēc turēšanas nebrīvē kopā ar citiem bēdubrāļiem daudzus putnus atgriezt savvaļā ir ļoti grūti.
Tiem nākas atlikušo dzīvi pavadīt nebrīvē - zoodārzā vai privātas putnu kolekcijas ekspozīcijā.
Taču problēmai varētu būt risinājums - jau pirms kāda laika ideja par savvaļas plēsīgo putnu rehabilitācijas staciju nomaļā vietā radās ornitologam, mazo ērgļu pētniekam Uģim Bergmanim. Viņš ir arī vides eksperts akcijas sabiedrībā „Latvijas Valsts meži".
Putnu stacijas iecere pamazām materializējas. „Doma radās, jo Latvijā šobrīd nav tādas vietas, kur varētu aizvest kādu putnu, piemēram, īpaši aizsargājamu putnu, kurš ir vai nu novārdzis vai savainojies, vai visādi citādi zaudējis uz kādu brīdi lidspēju, un šim putnam ir vajadzīga palīdzība. Šobrīd vienīgā vieta ir Rīgas Zooloģiskais dārzs, kur putnu var aizvest, bet arī Zoodārzā ir sava kapacitāte," stāsta idejas autors Bergmanis.
Bergmanis arī paskaidro, kāpēc šī rehabilitācijas stacija paredzēta tieši plēsīgajiem putniem: „Pirmkārt, plēsīgo putnu sugas ir aizsargājamas. Un, otrkārt, plēsīgie putni jo īpaši ir tā putnu grupa, kuri bieži nokļūst tādās situācijās, pēc kurām viņi nav spējīgi lidot."
Bergmanim piemēri nav ilgi jāmeklē. Teju ik gadu tiek nozāģēts kāda plēsīgā putna ligzdas koks, kurā atrodas vēl nelidojošs mazulis. Ligzda tad ar visu mazuli nokrīt zemē, un, ja mazulim nepalīdz - viņš ir nolemts bojāejai.
Bergmanis putnu rehabilitācijas stacijai izraudzījies nomaļu vietu. Tas ir viņa privātīpašums Madonas novada Barkavas pagastā. Putnu stacija būs neliela - piecus reiz desmit metrus liela būve. Bergmanis norāda, ka vietas izvēle nav mazsvarīga: „Mana iedeja ir tāda - šos putnus ne tikai audzēt, turēt un par viņiem priecāties, bet kādu daļu, pēc iespējas lielāku daļu, mēģināt atgriezt savvaļā. Šim mērķim ir ļoti laba nomaļa vieta, ar dabisku vidi, dabisku apkārtni, kur jau ir plēsīgie putni."
Ingmārs Līdaka atzinīgi izsakās par Bergmaņa ieceri - tā būs iespēja profesionāli izvērtēt cietušo putnu stāvokli un individuāli par tiem parūpēties. „Protams, šādā plēsīgo putnu centrā, kādu varbūt Bergmanis iedomājas būvēt, tajā reālāk ir pūčulēnu atgriezt atpakaļ dabā. Šeit, Zooloģiskajā dārzā, apkārt ir pilsēta, praktiski šis putns, kas nonāk šeit, ir nolemts visu mūžu dzīvot nebrīvē," skaidro Līdaka.
Patlaban jau gatavs ir skiču projekts, rehabilitācijas stacijai ir iebūvēti pamati, taču vēl jāuzbūvē pati mītne. Tam nepieciešami aptuveni pieci tūkstoši latu. Līdz šim lielākie atbalstītāji ir privātpersonas no Vācijas. Bergmanis arī saka lielu paldies Latvijas ziedotājiem. Informācija par projektu atrodama mājaslapā pomarina.lv.
