Mugura pārogļojusies, bet esot jāiet uz darbu. Saruna par pārprasto vīrišķību ar apdegumu ārstu Sergeju Smirnovu

Kristaps Feldmanis: Ārstniecība ir divu pušu – ārsta un pacienta sadarbība. Pamatā runāsim par pacientiem, taču sākumā vēlos vaicāt, vai, jūsuprāt, ārsts vīrietis savu profesiju un pieeju tai redz kā citādi nekā ārste sieviete?

Sergejs Smirnovs: Ir dažādi ārsti, un tur dzimumam nav nozīmes. Esmu redzējis ārstus vīriešus, kuriem ne pārāk patīk manā specialitātē notiekošais – amputācijas un apdegumu brūces. Un ir ārstes sievietes, arī rezidentes, kuras arī būdamas citas specialitātes, ir grūti apturēt. Daudzi uzskata, ka traumatologam ir jābūt vīrietim – tas ir kļūdaini. Ja cilvēkam nav dots, nav degsmes un dzirksteles, un arī rokas ne tā darbojas, tad nu…

Jau pieminējāt, ka jūsu specialitāti daudzi aizvien uzskata par vīriešu specialitāti. Vai tas tomēr gadu gaitā mainās, un kādēļ ir šāds, jau minējāt – kļūdains uzskats, ka traumatologs labāk lai ir vīrietis?

Ja mēs skatāmies vēsturē, tad agrāk medicīnā pārsvarā darbojās vīrieši. Ir uzskats, ka ķirurģija un traumatoloģija ir smaga, grūta un nepanesama. Un tiešām – tas ir smagi un grūti. Tas ir atkarīgs no cilvēka, cik viņš mīl profesiju. Pirmie gadi ir smagākie, un ģimeni neredzi tik daudz. Arī operācijas šajā specialitātē mēdz būt ļoti smagas un garas. Varbūt tāpēc tā iegājās, ka tas piemērotāk vīrietim. Bija tāds neformāls iedalījums, ka sievietes darbojas terapijā – zāles, tabletes, bet vīrietis ir ar kaltu, skalpeli. Uzskatu, ka nepamatoti. No vēstures jau mēs zinām, ka ja bija iespēja izvēlēties, tad bieži ņēma vīriešus par traumatologiem. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka mūsu apdegumu centra vadītāja bija traumatoloģe, daktere [Monika] Savicka.  

Kā jūs nonācāt medicīnā?

Es jau izaugu starp šīm priedēm, kas pie Apdegumu centra. Mana mamma bija medmāsa šeit neiroloģijas nodaļā 70. gados. Te es apgrozījos un biju jau skolas laikā gatavs rakstīt, ka vēlos kļūt par ārstu. Mērķis bija un uz to gāju – nenožēloju. 1994. gadā pabeidzu Medicīnas institūtu un kopš tā laika strādāju. Sākumā piecus gadus kā stažieris un paralēli apguvu traumatoloģiju.

Kādēļ tieši traumatoloģija?

Es jau no sākuma vairāk ar apdegumiem esmu darbojies. Bet mēs esam saistīti ar traumatoloģiju. Klasiskie traumatologi kaulus liek kopā, bet mums diemžēl sanāk tos kaulus… ar amputācijām nodarbojamies. Kaut gan mēs arī esam pirkstus pagarinājuši pēc apdegumiem un apsaldējumiem, tos stumbenīšus... Mums te tagad ārstē arī strutainā ķirurģija – gangrēnu, trofiskās čūlas, rozi… Mums tagad ir ļoti plašs spektrs. Bet tas viss ir saistīts ar traumatoloģiju, tādēļ arī specialitāte man ir traumatologs ortopēds.

Bet jūsu apakšspecialitāte ir kombustiologs. Pieļauju, ka daudziem lasītājiem šāds vārds nav zināms.

Kombustioloģija – apdegumi. Viss, kas saistīts ar apdegumu slimībām.

Un nonākot pie sarunas ar pacientiem – vai šajā lomā ir iespējams atšķirt vīriešus no sievietēm?

Ja runājam par atrofiskajām čūlām un gangrēnām, tad tur vairāk mums ir sievietes, bet ar apdegumiem un apsaldējumiem nu gan krietni vairāk pie mums nonāk vīrieši.

Tam ir arī kāds skaidrojums?

Ļoti lielu lomu spēlē alkohols. Arī sievietes, protams, nonāk pie mums ar apdegumiem [kas iegūti] dzērumā, taču tas ir daudz retāk.

Vīrieši biežāk ir neuzmanīgi, pārgalvīgi un bezatbildīgi: "Es visu varu, es visu protu!" Viņi lien vados un dabū elektrotraumas. Bravūrīgi. Bet pamatā visam ir alkohols, un no tā izriet bravūra un neuzmanība.

Darba traumas biežāk ir vīriešiem – neuzmanības dēļ, un arī tādēļ, ka vīrieši biežāk neievēro darba drošības prasības. Tās vīrieši pamanās biežāk pārkāpt. Apdegumus var dabūt arī pirtī, aplieties ar karstu ūdeni. Taču arī apdeguma veidi ir dažādi. Piemēram, apliešanās ar karstu zupu, eļļas radīti apdegumi – ar virtuvi saistītas traumas – tās biežāk ir sievietēm. Vēl ir ķīmiskie apdegumi – ar dažādām vielām var gūt apdegumus. Piemēram, dažādas pulveru alerģijas un apdegumi ir sievietēm, savukārt ar skābēm laistās vīrieši. Piemēram, jauc ārā vecos akumulatorus un iegūst sērskābes apdegumus. Saules apdegumus gūst gan vīrieši, gan sievietes. Solāriju apdegumus gūst tikai sievietes, jo biežāk tos apmeklē.

Tad sanāk – pēc tā, kāda veida apdegumi ir sievietēm un vīriešiem, redzat arī kaut kādā mērā to iedzīvotāju ikdienas dzīvi, sociālās lomas un situāciju sabiedrībā…

Mēs visu sociālo situāciju redzam! 90. gados, tuvāk 2000. gadam, cilvēki vadus zaga un dabūja traumas, mēģināja kaut ko nelegāli pieskrūvēt. Tikko kā sāk sabiedrībā pasliktināties sociālie apstākļi, tā sāk pieaug "kriminālie un puskriminālie apdegumi" – mēģina kaut ko nozagt, kaut ko nelegāli sastellēt, neievēro drošību. Tā pati slapjā malka – tas nabaga cilvēks dabūjis pa lēto slapjo malku, bet tā nedeg. Ko viņš dara – viņš ņem degmaisījumu, un rezultātā viss aiziet… Daudzi nevar atļauties skursteņslauķus, un tad nodeg mājas. Mēs to visu redzam, tas viss ir saistīts. Arī tagad pēdējos divos, trijos gados, kad viss kļūst dārgāks, – mēs redzam, ka atkal sāk pieaugt apdegumu traumas. Diemžēl. Ar apsaldējumiem principā nāk tikai tādi, kuri nevar atļauties kurināt. Veci cilvēki, kurus radinieki pametuši, no mājām izmetuši. Radi met ārā vecus cilvēkus – tagad retāk, bet 90. gados tas bija ļoti daudz.

Sergejs Smirnovs atbild uz anketas jautājumiem

Trīs lietas, ko vēlētos, lai jūsu pacienti dara?

• Ievēro ārsta nosacījumus.
• Pievērš uzmanību savai veselībai.
• Atmet kaitīgos ieradumus.

Trīs lietas, ko jūs vēlētos, lai jūsu pacienti noteikti nedara?

• Vīriešiem ir jābūt mazāk bravūrīgiem un jāatmet pārprastā vīrišķība, kas bieži noved pie smagām traumām.
• Nedrīkst uzspļaut savai veselībai.
• Kopumā pacientiem jāsavalda sava agresivitāte.

Ko jūs pats darāt, lai jūsu kvalitatīvās dzīves gadi būtu iespējami ilgāki?

• Guļu tik daudz, cik man vajag – man pietiek ar 5 līdz 6 stundām. Es klausu visu, ko mani ārstējošie ārsti man iesaka, ja pie viņiem vēršos. Es arī nesmēķēju!

Ir arī kas tāds, ko darāt, bet ko nebūtu labi darīt?

• Es varētu vēl vairāk kustēties. Es varētu mazāk aktivitātes atlikt nedēļas nogalēm un vairāk darīt arī darba dienās, pēc darba. Varētu būt mazāk "dīvāna eksperts", bet vairāk kustēties! Vajadzētu arī ievērot ēšanas režīmu, bet to mūsu darbā ir gandrīz neiespējami izdarīt.

Ir gan lieta, kuru esam panākuši, daudz runājot un stāstot – kūlu tomēr, manuprāt, tagad dedzina mazāk.

Es tomēr gribu atgriezties pie otras sadaļas jūsu vadītajā centrā – strutainā ķirurģija, atrofiskās čūlas, gangrēna, jostas roze… Minējāt, ka šādi pacienti gan biežāk ir sievietes. Vai tam ir kāds loģisks izskaidrojums vai tomēr tas saistīts ar to, ka vīrietis ilgāk nemeklē palīdzību?

Vīrieši mazāk par sevi rūpējās, ir vienaldzīgāki. Nedzer laicīgi zāles. Vīrieši nāk vēlīni. Piemēram, ar tādām gangrēnām… Un mums ļoti iekoda Covid-19 pandēmija. Kovida laikā visi nobijās, un tagad mēs pļaujam ražu šī vārda sliktākajā nozīmē. Cilvēki ar ielaistām kājām – ja būtu laikus sākuši čūlas ārstēt, nebūtu nonākuši līdz gangrēnai. Vīrieši vairāk uzspļauj zāļu lietošanai – ir spīts. Ir vīrieši, kuri uzskata, ka nedrīkst sūdzēties: "Kā es tā sūdzēšos, ka man sāp." Un tad viņi nāk tikai tad, kad tik ļoti sāp, ka arī mēs ne vienmēr varam glābt. Ir ļoti daudzas ielaistas kaites – sievietes tomēr kopumā vairāk kontrolē šo visu. Daudzi pasludina, ka ir "veči" un nežēlosies. Un tad, kad tomēr sāk žēloties, tad jau ir par vēlu. Daudzus momentus mēs varam noķert un atgriezt, bet, kad viņš ierodas ar melnu kāju, nosaldētiem pirkstiem vai ielaistu apdegumu, un viņam ir jau sākusies intoksikācija, sepse, tad mēs ne vienmēr varam palīdzēt. Ne vienmēr šajā cīņā varam uzvarēt.

Jums ir recepte, kā šo problēmu risināt jau saknē?

Viss ir saknē jārisina. Mūsu valsts jau aizgājusi… es to sāku jau saukt par aizliegumu valsti. Mēs nenodarbojamies ar profilaksi, pārrunām. Mēs uzreiz aizliedzam visu. Piemēram, par alkoholu – nu, tagad tik visu aizliegs. Nu, ko aizliegsi, viņš gribēs un viņš dzers! Vajag meklēt veidus, kā efektīvi atbalstīt tos, kuri grib ārstēties. Es no pieredzes redzu, ka šeit nodaļā ir cilvēki, kurus apstākļi piespiež, – ir cilvēki, kuri dabūjuši apdegumu alkohola reibumā, šeit noguļ trīs četrus mēnešus, operēti, ādas pārstādām, – un viņš pēc tam vairs nelieto. Protams, nevajag novest līdz stadijai, ka tikai traģēdija dzīvē novērš no alkohola. Jābūt arī gribasspēkam – ja nav gribasspēka, tad nepiespiedīs nevienu ne no alkohola, ne narkotikām ārstēties. Profilakse un skaidrošana – ar to jānodarbojas, nevis visu aizliegt visu laiku.

Protams, tie, kuri nonākuši pie jums, reibumā gūstot smagus apdegumus, iespējams, jau paši kādas mācības ir guvuši, bet kā jūs šeit nodaļā ar viņiem runājat un mēģināt ļaut saprast to atkarības un traumas saistību?

Mums ar slimniekiem ir sava veida cīņa. Mums ir bijuši tādi pacienti, kurus speciāli ved no rajona slimnīcām, bet viņš tā grib smēķēt, lai arī viņam degunā skābeklis ielikts...

Pacienti pat bēg no palātām, lai uzsmēķētu?

Viņi pat nemūk no palātas! Mums bija pacients, kurš rajona slimnīcā bija gultā palātā sācis smēķēt un gandrīz uzlaida gaisā vienu no rajona slimnīcām, ja skābeklis aizdegtos. Tomēr aizdegās tikai seja, bet gāze neuzsprāga. Es ar smēķēšanu varētu tik daudz stāstus stāstīt… Mums tik daudzi alkohola reibumā atgūlušies un aizsmēķējuši… Tajā pašā laikā ir daudzi stāsti, kur sveču gaisma, advente, Jaunais gads vai Ziemassvētki – viss deg un nodeg cilvēkiem, kuri vispār nelieto alkoholu.

Jūs minējāt šo atgadījumu ar pacientu, kurš smēķēja gultā, kamēr pieslēgts skābekļa padevei. Šis ir galēji nopietns gadījums, bet kā ir kopumā – vai pacienti, kad ir nonākuši pie jums, klausa un ir līdzestīgi, vai tomēr nākas cīnīties?

Katru dienu! Visu laiku! Nāc un cīnies – visu laiku kaut kur nolien papīpēt. Viņš ir atkarīgs. Tu atņem to paciņu, un, ja viņš var paiet kaut nedaudz, tad viņš nāk un meklē. Ir tādi smagie gadījumi, kad esi uz gultas ilgu laiku, nevari pakustēties, un tad ar laiku vairs negrib. Es, protams, neaicinu dabūt smagus apdegumus, lai atmestu smēķēšanu, bet tas, ka traģēdijas var mainīt uztveri un dzīvi – tā ir.

Un tad ir tādi, kuri atnāk ar smagām asinsvadu problēmām – kritiskā išēmija. Vēl nav gangrēna, jo laikā ir atvests un laikā visi noreaģējuši. Tu palīdzi viņam, atjauno nedaudz apasiņošanu, un saki: "Nu, met nost to pīpēšanu!" Un tu domā, ka viņš nomet? Viņiem kājas griež nost!

Es atceros, ka mums bija vīrietis, kuram vienu kāju noamputējām, jo viņam jau bija slikta apasiņošana un tā ātrāk dabūja apsaldējumu. Un viņš atkal atgriežas pēc laika ar otru kāju. Atkal noamputējām, bet viņš smēķē tālāk. Es saku: "Nu, nevajag smēķēt!" Viņš uz mani skatās un saka: "A kas? Man jau abas kājas ir nogrieztas. Ko jūs vēl man noņemsiet?"

Mēs runājam par smēķēšanas un alkohola atkarībām – lai kā būtu, tās ir slimības, kuras arī ir jāārstē, bet vai ir arī tādi gadījumi, kad pacienti vienkārši mūk no slimnīcas, neklausa ārstus, jūtas gudrāki un paši zina, kā ārstēt savu apdegumu?

Tas ir ļoti raksturīgi – bravūra un nenovērtēšana. Īpaši vīrieši. Ar sievietēm šajā ziņā ir vieglāk. It īpaši vīrieši nesaprot, ka darba devējam viņš nav vajadzīgs tāds apdedzis ar brūcēm.

Viņam mugura nodegusi, bet viņš, lūk, ies mājās, jo uz darbu jāiet. Es saku: "Kam tu tajā darbā šāds esi vajadzīgs?"

Viņš radīs vēl bīstamību apkārtējiem, jo viņš nav nekāds strādātājs. Daudzi arī izdomājuši, ka ies mājās. Es saku: "Nu, kam tu tagad tāds mājās esi vajadzīgs?!" Zāles vajag, jāiet uz aptieku, jāpērk sienamais materiāls, sievai jāpārsien, bet ne katrs cilvēks var skatīties uz apdeguma brūcēm. Es saku: "Izārstējies, ej mājās vesels, un tad tu vari būt gan darbam, gan ģimenei!" Nu, nav tā, ka simtiem iet prom, bet tomēr daudzi iet prom ar tādiem apdegumiem… Nu, slimnīcā mēs neliekam tāpat vien.

Tad saprotu, ka vīrietis slimību tomēr uztver citādi nekā sievietes. Jāskrien uz darbu, pie sievas…

Vīrietis vairāk ar savu "es" – "es esmu barotājs un bez manis viss, vsjo, visi aizies bojā, visa ģimene aizies bojā!" Es citreiz sievām skaidroju, ka vīrs runā par iešanu mājās un tad sievas reizēm saka: "Labi, pagaidiet, es tūlīt ar viņu parunāšu, lai viņš sēž un ārstējās. Kam man viņš tāds pa māju tagad maisīsies pa kājām!". Izmantojam arī ģimeni kādreiz.

Vīrieši biežāk sev pārmet: "Kas ir ar mani, es nevaru izdarīt šo vai to, esmu vājš!" Tāpēc arī viņi nenāk – dabū apdegumu un klusē. Pa māju ņemas, kamēr temperatūra parādās, paliek sliktāk, krīt nost, un tad nu viņš skries! Kā jebkurā nozarē – ja vēlāk atnāc, tad ārstēšana ieilgst. To mēs saucam par "nekritiskumu pret savu stāvokli". Daudzi aiziet un pēc divām dienām atgriežas, viņus atved "ātrie". Sievietes tomēr ir atbildīgākas – piemēram, man tagad ārstējas astoņu bērnu māmiņa. Viņa ir kaut kā visu sakārtojusi, un es viņai skaidroju, ka tagad jāārstējas, jo, ja tagad palaidīsim garām, tad tālāk būs grūtāk un būs jāārstējas ilgāk, bērni ilgāk paliks bez mammas. Sievietes to saprot labāk. Galvenais, uz ko es aicinātu kolēģus – skaidrot. Nevajag uztvert asi, bet parunāt. Pacients tomēr ir slims cilvēks, kurš šajā brīdī nenovērtē situāciju, bet tu esi speciālists.

Protams, kādreiz sakaitina, ka esi tik daudz spēkus ieguldījis, piemēram, tūdaļ jau ādas pārstādīšana, bet viņš pēkšņi paziņo, ka viņam viss apnicis vai vienkārši aizmūk projām.

Sievietes, ja aizmūk, tad tas ir vakarā un tad diemžēl tas ir saistīts ar atkarībām. Daudziem sākas paģiras, un tad viņi skrien prom. To savā ziņā pat var labāk saprast un izskaidrot. Ar sievietēm tādā ziņā ir vieglāk. Tur ir vairāk puņķu un asaru, bet tu izskaidro, ka tad, ja viņa aizies, tad būs rētas un problēmas, bet vīrietim pasaki, ka būs rētas, un viņš: "Ai! Tās jau izdaiļo!"

Kā vērtējat pacientu mēģinājumus meklēt informāciju pašiem internetā?

Ar internetu var iebraukt divos grāvjos – viens, ka tu atrodi īstu un uzticamu informāciju, bet otrs ir tāds, ka vari atrast tādus feikus, ka vēl sliktāk būs. Es pats esmu apskatījis – apdegumus ar odekolonu iesaka smērēt, rozi ārstēt pie tantukiem, vārdotājām. Te, kā jebkurā situācijā, jāmāk analizēt. Jāskatās raksti no medicīniskiem žurnāliem – no medicīnas, ne pseidomedicīnas. Nevajag uzticēties tam, ko raksta "Facebook". Kāds raksta, ka viņš apdegumu ārstējis ar kādu smērīti un viņam ātri pārgāja – nu, vienkārši apdegums nebija tik dziļš, bet situācijas ir dažādas. Jābūt ļoti uzmanīgiem, tie padomi ir visādi. Ne vienmēr aiz ļauna prāta, vienkārši cilvēki pārvērtē savas zināšanas. Arī mediķi reizēm nemāk runāt ar pacientiem. Es rezidentiem vienmēr uzsveru, ka sarunāšanās ir ļoti svarīga. Un jāstāsta vienkāršiem vārdiem. Reizēm es paklausos, ka arī kolēģi ar latīņu un angļu profesionālo terminoloģiju pacientu aizsit tā, ka viņš vispār neko nesaprot. Un tad viņš sāk meklēt informāciju internetā, un tur pretī ir guru, kurš visu zina!

Bet kopumā man pašārstēšanās nepatīk. Labāk atnāciet uz nodaļu – mums tā strādā 24/7. Speciālists apskatīs, dos rekomendācijas, un ja būs slikti, tad teiks, ka jāiet stacionārā. Piemēram, dažādi apdegumi jāārstē dažādi – liesmas apdegumi jāskalo ar aukstu ūdeni, savukārt ķīmiskajiem apdegumiem ūdens temperatūra nav tik noteicoša, bet svarīgi, lai ūdens būtu daudz un tekošs.

Kamēr to atradīsi un izlasīsi, roka jau būs nodegusi.

Jūs pats medicīnā esat jau no 1994. gada – ko pa šo laiku esat sapratis par šo jūsu izvēlēto profesiju?

Daudz esmu sapratis. Galvenais – es daru to, kas man patīk. Tas ir pats galvenais! Ir grūtas naktis arī, ir izbraukumi, ir arī papildu darbi – specializētās medicīnas centrā mēs dežūrējam kā speciālisti, uzklausām cilvēkus un ātri pieņemam lēmumus. Taču es noteikti savā dzīvē nodarbojos ar to, kas man patīk! Tas nenes lielu materiālo labklājību, bet daru to, kas man patiešām patīk! Vēl esmu sapratis, ka nedrīkst pieļaut izdegšanu. Kad jau sāk kaitināt pacienti, nevajag tā! Vajag ņemt atvaļinājumus. Tālāk – mani priecē, ka medicīna attīstās. Taču diemžēl kļūst arī dārgāka. Visu nevaram šeit ieviest, jo tas ir ļoti dārgi. Varam tikai ar skaudību skatīties, kā daudz ko attīsta, un domāt: "Ai, cik labi būtu, ja mums būtu!" Nevaram arī sūdzēties, jo naudu jau dod, atbalsts ir, bet gribētos vēl vairāk. Mēs darām visu, lai pacienti atgriežas apritē. Mēs jau neoperējam tāpēc, ka mums nav ko darīt. Mēs to darām, lai cilvēki varētu atgriezties dzīvē. Lai viņš neiznāk ar invaliditāti. Daudzi pacienti ir palikuši slinki – te slimnīcā darbojas, bet aizbrauc mājās un neko nedara.

Pacienti kļuvuši slinkāki, taču vai ir vēl kas tāds, ko esat sapratis par pacientiem savā darba pieredzē?

Atkal – nevar jau visus apzīmēt ar vienu zīmogu. Ir atbildīgi un ir bezatbildīgi. Mani pārsteidz, ka šie "dzīves pabērni" – cilvēki bez dzīvesvietas, alkoholiķi,  ir kļuvuši jaunāki. Daudzi ir rupji un agresīvi. Visa pasaule vainīga pie viņu problēmām. Tādu kļūst vairāk.

No pacientiem vairāk ir patērētāja attieksme, līdz ar to arī ārsts jūtas ne tik daudz kā savas misijas pildītājs, glābējs, bet kā apkalpojošais personāls. Pasvilpj: "Tev tas un tas jādara!" Un radinieki arī tādi biežāk.

Ir arī traģiski gadījumi, kuros bērni atnāk un līdz pēdējam sēž pie saviem vecākiem, maiņās nāk, lai tikai neatstātu vienu, un tad ir tādi gadījumi, kuros tu pa telefonu pasaki, ka mammai labāk palicis un viņa veseļojas, bet tevi nolamā "trīsstāvīgiem vārdiem", jo viņas dzīvoklis jau ir pārdots. Radi jau cerēja, ka viņa nomirs. Merkantila attieksme. Arī tās sūdzības, kas tagad nāk… Es saprotu, ka visiem gribas brīnumu, bet, kad atnāk sūdzība par pacientu, kuru atveda pārogļojušos, ka viņu nav izdevies izglābt… nevar visos gadījumos palīdzēt. Arī citur kolēģiem nāk visabsurdākās sūdzības. Par visu, par jebko. Un mērķis jau ir kaut kādu naudu dabūt. Cilvēkos zūd sirsnība un iejūtība.

Mums arī parādās pacienti, kuri nav Latvijas iedzīvotāji, kuri nāk pāri robežām – tie nāk ar apsaldējumiem. Ar apsaldējumiem mums ir bijuši pacienti no [aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centra] "Muceniekiem". Pagājušajā gadā bija daudzi ar apsaldējumiem. Triecienu uz sevis uzņēma Daugavpils slimnīca, smagākie pie mums nonāca. Un arī tur ir ļoti atšķirīgi – ir ļoti normāli un ir ļoti bravūrīgi: "Man visu vajag, man viss pienākas, un tu nekas neesi!"

Šie laikam arī ir tie brīži, kuros nolaižas rokas?

Jā, tie ir! Man nolaižas rokas, kad priekšā ir siena – skaidro 40–45 minūtes un pretī neko nepieņem. Nevis nesaprot, nav tās izpratnes, bet ka jau pamatā visi ārsti ir slikti, ka jau ienāk kabinetā ar agresiju. Pašam jau arī ceļas tā agresija, kura ir jāapspiež. Pacients var ienākt bļaut un kliegt, bet tad saprot, ka citā kabinetā ir ienācis. "Jūs rīt vairs šeit nestrādāsiet!" – tā ir klasika! Reizēm tu izoperē izgulējumus, pārstādi ādu, visu izskaidro pacientam, bet viņš paņem un uzguļas virsū tai operētajai vietai vai ceļas kājās, lai arī tu esi pienācis un skaidrojis, sagaidījis, ka iziet narkoze. Un viss – viņš visu izdara ne tā. Tad patiesi tu jūties tā, ka visu izdarīji, un… Protams, arī pēkšņās nāves… Tu esi padarījis milzīgu darbu, un izveidojas trombembolija vai sirds apstājas. Tas ir vistraģiskākais. 30 gadus medicīnā strādājam, bet pie tā nepierod…

Kuri tomēr ir tie prieka brīži, kuros atceraties, kādēļ šī profesija ir izvēlēta?

Kad pacientu mājās izrakstām! Īpaši, kad smagus pacientus izrakstām – vienu sievieti visu mūžu atcerēšos. Viņa ar rozi bija slimnīcā, ar nekrotisko rozi, tuvu gangrēnas stāvoklim. Visi teica, ka jāgriež kāja nost. Es personīgi pateicu, ka negriezīsim, ka cīnīsimies – viņai 40 gadi bija. Mēs cīnījāmies – gan sepse bija, gan antibiotikas lējām. Un viņa aizgāja ar abām kājām! Viņa pēc gada atnāca atrādīties – jau darbu bija atradusi. Tas ir super! Tad tu saproti, ka neesi veltīgi šo laiku nostrādājis un arī nodzīvojis.

Šie stāsti, kurus stāstāt, ir smagi. Arī apdeguma un apsaldējuma traumas, gangrēna un amputācijas – tās nav tās estētiskākās medicīnas jomas. Kā ar šo visu sadzīvot ārpus darba?

Pirmkārt, es esmu iemācījies sadalīt – uz mājām es darbu nenesu un arī mājas uz darbu nenesu. Ja ir lielas problēmas, protams, kolēģi būs pretimnākoši, bet ikdienas problēmas uz darbu nenesam. Otrkārt, ja dzīvo privātmājā, tad ir ko darīt. Lapas, sniegs, kaut ko palasīt, paskatīties... Man patīk prāta spēles, krustvārdu mīklas, seriāli. Es tikai neskatos medicīniskos seriālus – tos es nevaru izturēt. Agrāk es daudz sportoju. Tad no sporta aizgāju. Pirms kovida laika es aktīvi gāju uz šautuvi ar kaujas ieročiem izlādēties. Jūties uzreiz gaisīgāks! (smejas) Es nogurstu no cilvēkiem, mēģinu pabūt arī viens, bez lieliem pasākumiem. Man radu ir daudz, pie radiem braucu, arī draugi ir – pie viņiem braucu ciemos.

Citas sarunas ar ārstiem un datu analīze

Komiksi un karikatūras

Komiksi un karikatūras

Komiksi un karikatūras

Komiksi un karikatūras

Vairāk