Kompliments vai seksuāla uzmākšanās? Psihoterapeite skaidro robežu izplūšanu

Seksuāla uzmākšanās un aizskaršana ietver nevis kaisli un romanci, bet gan necieņu. Tie var būt negribēti seksuāli piedāvājumi, pieskārieni, skūpsti, draudi, piekukuļošana un citas darbības, lai ar spaidiem uzsāktu seksuālas aktivitātes. Tomēr īpaši izteikti seksuāla uzmākšanās izkristalizējas dzimumā balstītā aizskārumā – tie ir joki, komentāri, nepiedienīgi zīmējumi, frāzes un žesti, kas mērķēti pret konkrētu dzimumu.

Robeža starp komplimentiem, kas nepārkāpj otra robežas un situācijas robežas, un neskaidriem vai nepiemērotiem mājieniem var būt sarežģīta un ietvert kontekstu, toni un attiecības starp iesaistītajām personām. Taču seksuālas piezīmes parasti ietver seksuālu konotāciju, divdomīgus izteikumus, vērtējumu par otra izskatu vai uzvedību.

Kādā pētījumā ar teju 700 dalībniekiem no Vācijas noskaidrots, ka sievietes komentārus par ārējo izskatu, īpaši, ja tie ietver seksualizētu, divdomīgu pieskaņu, uztver kā mazāk piemērotus, salīdzinot ar vīriešiem. Īpaši, ja tie tiek saņemti vai izteikti darbavietā. Saņemot divdomīgus komentārus, sievietes pētījumā atzina, ka komentētājs, iespējams, uztver sievietes kā mazāk siltas (pētījumā siltums definēts kā centrēšanās uz citiem, viņu labbūtību, kā arī socializēšanās, pretimnākoša iedaba – aut.).

Taču vīrieši uzskatīja, ka viņi tiek uztverti kā kompetentāki (pētījumā kompetenci raksturo spēja veikt uzdevumus, intelekts, loģika, novatoriskums – aut.), saņemot seksualizētas remarkas, salīdzinot ar komplimentiem bez seksuālas nots. Pētījuma autori teoretizēja, ka vīrieši intuitīvi pozitīvi sasaista heteroseksuālu sieviešu uztveres divus punktus – vīriešu pievilcību un intelektuālas spējas. Savukārt sievietes, iespējams, saņem "sodu", kur kompetence nostājas pret pievilcību jeb kur seksuālu komentāru saņemšana atņem siltumu komentētāja acīs.

Šādi pētījumi demonstrē aizu dzimumu lomu uztverē, kur pat nepārprotamu, seksualizētu komentāru, kuru varētu klasificēt kā seksuālu uzmākšanos, izpratne stipri atšķiras starp dzimumiem.

Ārste psihoterapeite Ingrīda Rateniece iezīmēja, ka "seksualitāte un koķetērija ir viens no cilvēka enerģijas avotiem. Taču ir jājūt mērs un robeža, kādos apstākļos un ar kādiem cilvēkiem seksualitāte tiek izpausta. Pirmkārt, jājūt, vai tā ir abpusēja situācija. Ja otram cilvēkam tas rada apjukumu, nepatiku, neizpratni, tad tā vairs nav abpusēja koķetērija, kur abi apjauš, kas notiek, un zina robežas, un kur tiek cienīts un saprasts otrs cilvēks. Bieži vien jokos ienāk seksuāli teksti, bet tajā nav nedz abpusēji gribētas koķetērijas, nedz seksuālas uzmākšanās, bet tā ir runāšana ar vārdiem, kas nav ne vietā, ne laikā. Koķetērija var būt, ja tā ir savstarpēja un abi zina, kur tas ved."

Robežu paisums un bēgums varas attiecībās

Sarežģīta ir situācija, kur personas piedzīvo robežu pārkāpšanu, uzmākšanos, seksuālus mājienus, "iedraudzināšanu" jeb grūmingu (angļu val. – grooming: ilgtermiņa emocionālas saiknes veidošana ar bērnu, jaunieti ar mērķi seksuāli izmantot) varas attiecībās, kur viens no iesaistītajiem ir hierarhiski augstāk stāvošs. "Tā ir varas pozīcijas izmantošana. Ļoti svarīgi ir censties saprast, kas notiek, un darīt zināt, ka "es tam nepiekrītu, kas te notiek"," teica daktere Rateniece.

Pasvītrojot iespējamo robežu izplūšanu, psihoterapeite piebilda, ka, veidojoties robežu pārkāpumam, var būt noticis pārpratums, ko iespējams pārtraukt: "Ne vienmēr cilvēkam ir bijusi doma uzmākties, bet ir licies, ka otrs ir ieinteresēts. Mēs nezinām, kā katrs uztver smaidu. Reizēm tas, kurš varētu būt upura lomā, spēj pateikt, ka ir notikusi kļūme: "Varbūt jūs mani pārpratāt?", ziņojot, ka nevēlas šādā komunikācijā tālāk piedalīties. Pirmais cilvēks var teikt: "Es atvainojos, laikam tiešām es esmu pārpratis. Tas vairs neatkārtosies." Tad šāds process var arī apstāties."

"Tomēr, ja tam otram ir vajadzība dabūt to, ko viņš grib, kur motivācija vai sekas ir pazemojums un aizskārums, vai baudīt otra cilvēka bezspēcību, varbūt šis cilvēks ir radis paturēt savu varas pozīciju – tad tā noteikti ir robežas pārkāpšana," skaidroja daktere Rateniece.

Taču situācijas, kur robežu pārkāpšana tiek pārtraukta saknē un seko patiesa atvainošanās, nav biežas.

Statistiski no seksuālas aizskaršanas darbavietā cieš divreiz vairāk sieviešu – Latvijā 2021. gadā tā ir bijusi vairāk nekā katra desmitā sieviete 18–74 gadu vecumā. Kopumā no seksuālas vardarbības upuriem 89% ir sievietes (2022. gada dati), un tie ir tikai tie gadījumi, par kuriem ir ziņots.

Kādēļ ir tik grūti pielikt punktu varmācībai?

Bērnu un jauniešu psihoterapeite Rateniece atzina, ka, iespējams, "jau bērnībā ir bijušas nojauktas robežas un cilvēkā nav noformulējusies skaidrība par sava ķermeņa robežām, kas kavē situācijas risināšanu. "Vai es drīkstu aizsargāt savu ķermeni? Ja es teikšu "nē", varbūt mani negribēs, atstums, ignorēs, nepieņems, un es nedrīkstu atteikt, jo uz mani sadusmosies. Es ar savu "nē" kādu apgrūtināšu." Varbūt cilvēks nespēj pateikt "nē", jo ir patiešām bail."

Ja cilvēks ir vardarbīgās attiecībās, ārste psihoterapeite norādīja, ka jāsaprot un jāatceras: "Kāds ir izmantojis otra nepasargātību, taču cietušais nav vainīgs, esot šajā situācijā. Parasti upuris domā: "Es pati tur gāju, pati smaidīju un provocēju, es neaizgāju projām. Ko tas otrs varēja darīt?" Taču vainas sajūta liek uzņemties atbildību par situāciju, kurā atbildība ir bijusi otra jeb varmākas rokās."

Otra sajūta, ar ko saskaras vardarbību piedzīvojušais, ir kauns, kas vienlīdz var iekavēt palīdzības saņemšanu. "Aizskārums un iekšējas netīrības sajūta liek noklusēt. Liekas: "Nevienam par to neteikšu," bet būtu jāatpazīst varmākas uzvedība, kur ir darbs arī sabiedrības izglītošanā, lai gan cietušie, gan personas no malas spētu identificēt notiekošo. Jānosprauž robežas, cik vien tas iespējams, piemēram, rakstiski informējot varmāku, ka uzvedība nav pieņemama. Var vērsties pie augstskolas vadības vai cilvēkresursu daļā darbavietā. Ir jāmeklē palīdzība – tā ir pieejama, un tādējādi var sevi pasargāt. Var vērsties, piemēram, "Centrā Marta", kas sniegs padomu un atbalstu. Tālāk var doties pie kāda no psihoterapeitiem un kopā ar speciālistu saprast, kur un kā vērsties, tostarp rakstīt iesniegumu policijā un izvirzīt apsūdzību," uzsvēra ārste Rateniece.

Vai sabiedrība vaino upurus un aizstāv varmākas?

Komentējot upuru vainošanas kultūras aspektus, bērnu un jauniešu psihoterapeite atzina, ka iemesli varētu būt saistīti ar izplatītu uzskatu, ko ietver vārdi "Neizaicini varmāku!". Daktere Rateniece: "Tas varētu būt vēsturiski nosēdies kolektīvā bezapziņā, ka nevajag izaicināt – "pašam vajadzēja noslēpties, nolīst maliņā, lai nepamana" un "pats vien esi vainīgs". Tā ir kā aizsardzība pret to, kas sabiedrībai nav pieņemams, ko varbūt negribas redzēt un pieļaut."

Ārste piebilda, ka reizēm cilvēki apjūk, nezinot, kā rīkoties tālāk un kā palīdzēt upurim, tādēļ automātiska reakcija ir vainošana – jo bezpalīdzības un bezspēcības pozīcija ir pārāk neizturama.

Smalkjūtīgs atteikums, nevis robežu pārkāpšana

"Arī bērni var provocēt seksuālas attiecības, bet pieaugušam cilvēkam ir jāsaprot: "Mani provocē bērns, un es tajā neiesaistos!" Protams, ja tās ir attiecības ar jaunu sievieti, kurai ir vairāk nekā 18 gadi, un vecāku vīrieti, var rasties situācija, kur sieviete nevis provocē vai manipulē, bet viņa attiecības seksualizē, jo tas ir veids, kā viņa tiek galā ar trauksmi. Tā ir neapzināta reakcija," uzsvēra daktere Rateniece.

Komentējot seksuālu vardarbību, kas vērsta pret pusaudžiem, bērnu un jauniešu psihoterapeite atzina, ka "vardarbībā daudz cieš un nokļūst tieši pusaudzes meitenes. Var domāt – kāpēc pieaugušam vīrietim seksuālām attiecībām ir nepieciešama meitene, kas ir neaizsargāta? Kas tā ir par prāta struktūru, kas meklē bērnu? Kāpēc nevar izveidot seksuālas attiecības ar savam vecumam atbilstošu partneri?"

Ārste Rateniece norādīja: "Pieaugušākajam cilvēkam ir jāsaprot – lai kā mani provocētu, es esmu atbildīgs par šīm attiecībām un kādu ceļu šīs attiecības ieņems. Labi, ja šis pieaugušais cilvēks spēj smalkjūtīgi atteikt: "Tas, ka tu gribi pati, ir ļoti labi. Bet tu raidi šos signālus man un es tos noteikti nekā neizmantošu. Es tev ieteiktu būt uzmanīgai citur." Šādā scenārijā meitene mācītos, ka viņas seksualitāte un valdzinājums ir kas vērtīgs, par ko arī kāds cits var parūpēties, un varbūt tieši caur šo situāciju var iemācīties, kā būt uzmanīgai. Vienmēr būs kāds, kuram būs vajadzība izjust otra bezpalīdzību – tā ir kā psihopatoloģija. Mēs nevaram to dabūt no sabiedrības ārā, jo droši vien tā ir bijis un būs. Pasaule nebūs tikai balta, kā mēs gribētu."

Tātad, spējot mierīgi runāt ar pusaudzi, tas bērnā rada izpratni par notiekošo un sniedz iespēju pārvaldīt situāciju. Ārste psihoterapeite turpināja: "Diemžēl bieži vīrietis vai sieviete jaunietim atbild ar dusmām, bailēm un kaunu: "Ko tu te iedomājies? Kā tu izskaties? Skaties, ka "nenoraujies" no kāda cita! Tas izskatās neglīti." Vai ar provokāciju: "Nu, paskatīsimies, uz ko tu esi spējīgs!" Varbūt pieaugušais nodomā, ka ar izaicinošu runu var jaunietim ierādīt, ka tā rīkoties nevajadzētu, bet tas nerada izpratni. Bērns meklē, vai viņā ir valdzinājums, vai viņš ir pasargāts, vai kāds palīdzēs saprast, ko ar šo valdzinājumu darīt."

Vēl aizvien bērni

Latvijā pilngadība iestājas 18. dzimšanas dienā, taču smadzenes turpina nobriest vēl trešajā desmitgadē. Smadzeņu prefrontālā garoza, kas atbild par kognitīvajām funkcijām, emociju kontroli, vadības funkcijām, tātad arī lēmumu pieņemšanu un impulsu kontroli, turpina savu attīstību vēl ilgi pēc pilngadības sasniegšanas. Tas nozīmē, ka, lai arī jaunietis, kas 18 vai 19 gadu vecumā uzsāk universitātes gaitas vai stājas darba attiecībās, likuma izpratnē ir pieaudzis, tomēr tas ir cilvēks, kurš vēl turpina pieaugšanas ceļu, izzina savu identitāti un robežas.

Bērnu un jauniešu psihoterapeite daktere Rateniece uzsvēra, ka, "no malas raugoties, gados jauni studenti it kā ir pieauguši cilvēki, taču tikai juridiski, un to mācībspēkiem vajadzētu paturēt prātā".

Kā pārtraukt vardarbību

Redzot iespējamu robežu pārkāpumu, piemēram, akadēmiskā vidē, derētu iejaukties. Daktere Rateniece sacīja: "Varbūt var neitrāli teikt: "Tas, ko es redzu starp jums, ir ārpus augstskolas vai iestādes konteksta." Varētu likt abiem paraudzīties uz to, kas notiek, ar iekšēja novērotāja acīm. Situācijas nav viennozīmīgas, jo, protams, reizēm dzimst arī mīlestība. Ir pasniedzēji un skolotāji, kas ir apprecējuši savus studentus, ja starp viņiem nav liela gadu starpība, un tā ir abpusēja mīlestība. Tā ir viņu dzīve – mēs nevaram visā iejaukties, ja tas ir abpusēji."

Savukārt, redzot cilvēku, kurš saņem komplimentus vai mājienus un viņā ir redzams apjukums, "kāds draugs var pieiet klāt un teikt: "Kā tu jūties, kad tu saņem šos komplimentus? Vai viss ir labi? Vai tu jūti pretī to pašu, vai arī tu jūties neaizsargāts? Varbūt tev ir vajadzīga kāda palīdzība – parunāties, saprast, kas tas ir, ko tālāk darīt?" Lai vai kas notiktu, upurim nevajadzētu palikt vienam."

Ja bērnu un pusaudžu terapeiti saskaras ar liecību par seksuālu vardarbību, 24 stundu laikā ir jānodibina speciālistu komanda un jāziņo par notikušo. "Tāpēc arī pieaugušam cilvēkam, kuram ir jau vairāk nekā 18 gadu, var pienākt klāt un prasīt: "Vai viss ir kārtībā? Es tev varu palīdzēt, mēs varam rīkoties kopā, komandā. Tūlīt pa visiem kopā kaut ko izdomāsim, lai tu nepaliktu viens vai viena"," uzsvēra ārste psihoterapeite.

Grūmings – vardarbības kodols rūpju apvalkā

Seksuāla vardarbība bieži vien ir saistīta ar jauktām jūtām. Daktere Rateniece: "Reizēm sievietes saka: "Es saprotu, ka tas, ko pret mani darīja bērnībā vai pusaudža vecumā, nebija pareizi. Bet kāda iemesla dēļ kājas mani nesa ciemos uz to māju, kur tas notika."

Varbūt tur bērns ir saņēmis rūpes un ticis uzklausīts – kā nekā seksuālā vardarbība var būt gan no varas pozīcijas, bet tā var arī maskēties rūpēs. Tad šī situācija tiek izmantota.

Kāds varbūt ir neizpratnē, kādēļ pusaudzis ir gājis uz vietu, kur tiek izmantots, bet šis bērns ir vērsies pēc siltās daļas, ko saņēmis šajās attiecībās. "Kāds man to deva, bet par to man bija jāmaksā ar seksuālām attiecībām"."

Tātad iedraudzināšana jeb grūmings tiek novērots arī akadēmiskā vidē. Apskatot Apvienotās Karalistes augstākās izglītības iestādes un akadēmiskā personāla grūminga un robežu pārkāpšanas gadījumus, kāda studente par robežu pārkāpumiem teikusi šādi: "[No ārpuses] izskatījās, ka es teicu "jā" dažādām darbībām ar [pasniedzēju], kas (..) izskatījās kā piekrišana, bet tas, kas nav redzams, ir iekšējais konflikts un noslēptā varas pozīcija, no kuras viņš varēja mani piespiest pateikt "jā". (..) Viņš zināja, kā pareizi pajautāt un ko jautāt, (..). Es jutos tā, ka nebija iespējams atteikt."

Šādi gadījumi, kas uzrāda robežu sajaukumu no varas pozīcijām, sarežģī ideju par vienlīdzīgiem, abpusēji piekritušiem pieaugušajiem, kas iesaistās romantiskās attiecībās akadēmiskā vidē. Taču tā ir vispirms pasniedzēja atbildība – ievērot robežas, ētikas un morāles principus, kā arī neiesaistīties nepiemērotās attiecībās, kas sniedzas ārpus konteksta un varas pozīcijas, akadēmiskās vai darba vides robežām.

KONTEKSTS:

LTV raidījums "Kultūršoks", kura rīcībā bija nonākušas septiņu JVLMA studenšu liecības par atsevišķu pasniedzēju rīcību, aktualizējis problēmu par uzmākšanos mācību iestādēs.

JVLMA iespējamu seksuālu uzmākšanos studentēm atstādināti divi pasniedzēji. JVLMA padome marta vidū izteica neuzticību JVLMA rektoram Guntaram Prānim un aicināja atkāpties no amata, un mēnesi vēlāk Prānis paziņoja par atkāpšanos.

Akadēmija vērsusies Valsts policijā, kas pēc resoriskās pārbaudes sāka kriminālprocesu. Tikmēr Kultūras ministrija ir aicinājusi akadēmijas studentes, kas cietušas no pasniedzēju seksuālās uzmākšanās, iesniegt trauksmes ziņotāja pieteikumus.

Sūdzības par seksuālu uzmācību saņemtas arī Mākslas akadēmijā.

Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ("Jaunā Vienotība") rosina paredzēt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos, tā ļaujot vardarbības upuriem saņemt nepieciešamo atbalstu un aizsardzību. Tikmēr Mūzikas akadēmijai, Mākslas akadēmijai un Kultūras akadēmijai piedāvā veidot kopīgu ombudu – uzticības personu studentiem un pasniedzējiem.