"Holesterīns ir taukviela, kas sastopama dzīvnieku izcelsmes produktos. Patiesību sakot, mēs ar produktiem to uzņemam maz, iet runa par ļoti mazām vērtībām, parasti tas ir apmēram viens grams dienā, bet arī mūsu pašu organismā tiek sintezēts holesterīns. Tas pamatā notiek aknās. Pašam organismam vajadzība pēc holesterīna principā ir ļoti neliela, tas ir vajadzīgs, bet ļoti nelielā daudzumā," skaidroja Stradiņš.
Vēl par holesterīnu der atcerēties, ka tas ir divu veidu, ierasti saka – sliktais un labais holesterīns. Protams, holesterīns nav ne slikts ne labs, tas vienkārši ir zema blīvuma vai augsta.
"Augsta blīvuma, ko mēs tautā saucam par labo holesterīnu, tas būtībā veicina holesterīna nogādi aknās no orgāniem un asinsvadiem un zināmā mērā pat asinsvadus attīra. Savukārt zema blīvuma vai sliktais holesterīns šos asinsvadus aizķepina un veicina sklerozes attīstību," norādīja Stradiņš.
Nododot analīzes, tajās parādās rādītāji gan par viena, gan otra veida holesterīnu, un, protams, pamatā ārsti uzmanību pievērš tieši zema blīvuma holesterīna rādītājiem.
Nicmane-Aišpure norādīja, ka zema blīvuma holesterīna rādītājus sevišķi nepieciešams uzmanīt cilvēkiem ar lieko svaru, paaugstinātu asinsspiedienu, kā arī smēķētājiem un tiem, kuriem jau ģimenē novērotas ar holesterīnu vai sirdi un asinsvadiem saistītas slimības.
Ja holesterīna rādītājos parādās izmaiņas, vispirms jādomā par izmaiņām dzīvesveidā – par kustībām, veselīgu uzturu, pietiekamu miegu, kaitīgo ieradumu mazināšanu un arī stresa menedžmentu.
"Tie ir tādi pamata ieteikumi, ar kuriem noteikti sākt. Ja pacientam pusgada laikā izdodas šos ieteikumus savā dzīvē ieviest un ievērot, un, kontrolējot holesterīnu atkārtoti pēc sešiem mēnešiem, redzams, ka efekts ir pietiekošs, tad cilvēks var turpināt ieviestos paradumus uzturēt," norādīja Nicmane-Aišpure.
Tajā pašā laikā ārste atzina, ka šādas pārmaiņas ieviest un uzturēt ikdienā ne vienmēr ir vienkārši.
"Varbūt kādam ir grūtāk atmest smēķēšanu, bet vieglāk sākt sportot un izvēlēties citus pārtikas produktus ikdienā. Kādam varbūt ir daudz sarežģītāk pietiekami gulēt, bet viņš var vieglāk atmest smēķēšanu un palielināt kustību apjomu," stāstīja Nicmane-Aišpure.
Ārste skaidroja, ka pacientiem iesaka vienkāršas lietas – izkāpt vienu pieturu ātrāk no sabiedriskā transporta un aiziet līdz darbam ar kājām, vai ja uz darbu parasti sanāk steigties, tad vismaz atpakaļ ceļā uz mājām vairāk pastaigāt.
"Ir cilvēki, kuri ir ļoti motivēti un ļoti ātri viņiem izdodas. To ietekmē arī ģimene, – jo ģimene ir līdzestīgāka, jo visa ģimene vairāk iesaistās tajā, ka uzturs tiek mainīts, jo vienkāršāk.
Ja, piemēram, es savās mājās teikšu, ka gribētu ēst zivis divreiz nedēļā, bet manā mājā neviens zivis neēd, negrib ēst un vaiksta degunu, visticamāk, būs grūtāk. Vai ja mans partneris regulāri smēķē, mēs smēķējam kopā, un alkohols mūsu mājās ir diezgan lielā daudzumā, un es izlemju, ka gribu to mainīt, bet mans dzīvesbiedrs varbūt nav tik līdzestīgs un bieži vien mani paaicina, lai tomēr atjaunoju vecos paradumus, – noteikti noturēties pretī ir sarežģītāk. Tas ļoti atkarīgs no vides, kurā mēs esam, no mājām, no ģimenes," vērtēja Nicmane-Aišpure.
Lielāku uzmanību holesterīna rādītājiem pievērš cilvēki virs 40 gadiem, jaunieši par holesterīna līmeni interesējas salīdzinoši reti. Tomēr, lai nenonāktu līdz saslimšanām vai zāļu lietošanai, svarīgi par dzīvesveidu domāt laikus.
"Pagājušajā gadā 52% no Latvijā mirušajiem cilvēkiem mira tieši ar sirds un asinsvadu saslimšanām. Tas skaitlis ir, es teikšu, tradicionāli augsts un ir viens no sliktākajiem Eiropā sirds un asinsvadu slimību pacientiem.
Šeit jāsaprot tas, ka vismaz ceturto daļu no šiem 52% mēs būtu varējuši novērst vai vismaz aizkavēt. Tas ir jāzina. Tā ir starpība starp citiem nāves iemesliem. Otra lieta, kas tiešām ir satraucoša, kur Latvija šoreiz ir ierindojusies pašā pēdējā pozīcijā Eiropā, ir veselīgi nodzīvoto gadu skaits. Mums tas ir pats zemākais Eiropas Savienībā, – sievietēm tie ir 53 gadi, vīriešiem 51 gads," norādīja Stradiņš.
Tas nozīmē, ka ir ļoti būtiski sākt skatīties uz mūsu veselību jau agrākā vecumā, ne tikai senioru gados, kad slimības attīstās jau dabiskā novecošanās procesa rezultātā.
"Mums ir jāskatās uz dažādiem aspektiem, kas skar mūsu cilvēkus, sākot jau no dzimšanas, bērnudārza, skolas un jaunības," uzsvēra Stradiņš.
