Pirmklasnieka mamma: Bērns mājasdarbus pilda manis dēļ

Sācies jaunais mācību gads un līdzi nes ne tikai prieku, bet dažreiz arī rūpes un neizpratni. Šoreiz mēs runāsim par mājas darbiem, to pildīšanas ilgumu, grūtuma pakāpi un nozīmi mācību procesā. Vai tiešām vecāki pilda bērna mājasdarbus, lai skola iegūtu augstu vietu skolu reitinga tabulā? Ar šo vēstuli aizsākam risināt jaunu tēmu - mājasdarbi.

Mājas darbi ir viena no mācību metodēm, kura palīdz skolēnam atkārtot un nostiprināt skolā gūtās zināšanas un iemācīties pašam organizēt savu darbu.

Tā vietā, lai tas dotu labumu bērnam, bieži vecāki spiesti organizēt savu darbu, lai palīdzētu skolēnam izpildīt mājasdarbu. Pirmajā klasē saprast, kas uzdots, iemācīties dzejoli, uztaisīt zīļu vīriņu un karieti no ķirbja skolas izstādei (piedodiet, tas vecākiem laikam uzdots jau bērnudārzā), lielākās klasēs taisa apjomīgus ģimenes ciltskokus un ada zeķes mājturības stundām. Kam tad domāti tie mājasdarbi? Vecākiem?

Portāls “Lsm.lv” saņēma vēstuli no kāda pirmklasnieka mammas. Bērns mācības sācis vienā no Rīgas centra skolām un ar mājasdarbiem piedzīvo daudz problēmu.

Mamma neredz jēgu šādam mājasdarbu modelim, kad bērns patstāvīgi nav spējīgs uzdoto veikt un vecākiem jāiegulda daudz darba un pūļu, lai bērns izpildītu mājasdarbus.

Vēstule:

“Gaidot mācību gada sākumu, es jau tiku brīdināta, ka šajā it kā prestižajā Rīgas centra skolā vecākiem būs jāiesaistās mācību procesā. Biju šo informāciju saņēmusi un gatavojos 1.septembrim. Tiesa, kad sākās mācības, sapratu, ka patieso iesaistīšanās apjomu nebiju aprēķinājusi pareizi.

Pirmais mēnesis skolā pagāja tā, ka katru vakaru, bērnam pārnākot mājā, es atlieku visus citus darbus, lai atvērtu e-klasi. Par laimi, vienojāmies ar skolotājiem par laikiem, līdz cikiem var ievietot informāciju par jauniem mājasdarbiem. Uzzinot, kas bērnam uzdots, es eju pie bērna un saka: “Tev ir uzdots tas un tas”. Reizēm bērns to zina, reizēm – nezina, ir pārsteigts. Sāku skubināt izpildīt mājasdarbus. Bērns to negrib darīt vai dara ar smagu nopūtu. Bērns grib spēlēties, viņš ir iegrimis jaunā rotaļā vai krāsojamā grāmatā, vai vienkārši spēlējas ar otru ģimenes bērnu. Atgādinu, ka labāk mājasdarbus veikt ātrāk, jo vakarā būs pavisam maz spēka. Ir jau pieredzēts, kā bērnam, kuru māc nogurums un ir grūti koncentrēties, kaut kas nesanāk, tad burtnīcas lido pa gaisu un es esmu “sliktā mamma”.

Tas ir pavisam jocīgi patiesībā, jo sanāk, ka bērns mājasdarbus pilda manis dēļ. Pagaidām neesmu sapratusi, kā ar šo situāciju tikt galā.

Arī tad, kad noskaņojums vēl ir labs, jūtu, ka bērnam ir grūti savākties, viņš bieži nedzird, ko es saku. Atrodu grāmatas, mēģinu tikt skaidrībā, kuras no darba lapām, kas atrodas bērna somā, ir jāpilda. Jo e-klasē ir rakstīts: “pabeigt darba lapu”. Es nezinu, kura tā ir. Kādu laiku ar bērnu mēģinām tikt skaidrībā.

Nereti ap šo laiku parādās ziņas What'sApp aplikācijā, ka arī citi vecāki mēģina saprast, kas bērniem ir uzdots, kā to darīt.

Kad bērns beidzot uzsāk gatavot mājasdarbus, to izpildei nepieciešama mana palīdzība. Viņš jautā, ko tieši no viņa šeit grib. Vai prasa, vai viņa izvēlētā atbilde derētu. Beigās man jāpārbauda, vai viss ir uzrakstīts pareizi un bez kļūdām. Visus dzejoļus un dziesmas, kas jāmāk no galvas nākamajā dienā, mēs mācamies kopā, jo patstāvīgi bērns nespēj tos apgūt. Pēc mājasdarbu izpildes skubinu salikt skolas somu nākamajai dienai, pārbaudīt, vai nevajag uzasināt zīmuļus. Bērns it kā sāk meklēt vajadzīgās grāmatas, taču pusceļā viņa domas atkal aizklīst, viņš pievēršas citām lietām.

Man ir jābūt nepārtrauktā sardzē un es jūtu, ka viss vakars tagad ir pakārtots vienam - mājasdarbiem. 

Šāda situācija atkārtojas katru vakaru. Mums ar bērnu ir jau bijuši strīdi, jo viņam apnīk dzirdēt vienu un to pašu, un man - apnīk vienu un to pašu atkārtot. Jūtu cik daudz laika  un emociju resursu prasa šie mājasdarbi. Situācija veidojas tā, ka reāli sanāk: bērns pārnāk no skolas un mājās notiek vēl viens mācību cēliens.

Tas man liekas diezgan absurdi. Pirmkārt, es neesmu skolotājs, bet tomēr no manis gaida, lai es bērnam mācu skolas vielu. Otrkārt, pārnākot no skolas, bērns ir noguris un viņš ir pelnījis atpūtu un brīvo laiku sev un ģimenei. Arī ģimene vakarā, pēc garas un smagas darba dienas, ir pelnījusi atpūtu un kopā pavadītu laiku, nevis mājasdarbu drillēšanu, kas visiem agri vai vēlu sāk krist uz nerviem.

Cik zināms, pētījumos atklāts, ka mācību produktivitāte nav cieši saistīta ar pavadīto laiku, pildot mājasdarbus, tomēr skola stingri turas pie vecā paraduma.

Cik saprotu, skola šo argumentē ar vajadzību iemācīt bērnam disciplīnu un izveidot paradumu sistemātiski strādāt. Man grūti izvērtēt, vai 7 gadu vecumā tas ir labākais risinājums, turklāt jāņem vērā, ka reāli viss mājasdarbu smagums gulstas uz vecāku pleciem.

Kurš tad galu galā iet skolā – bērns vai pieaugušais?

Mani pārsteidz arī šis pieņēmums, ka katrā ģimenē vecākiem ir laiks, lai pildītu mājasdarbus ar bērniem. Ģimenes ir dažādas, ar dažādiem darbu grafikiem un brīvā laika resursiem.

Jūtu arī, kā mājasdarbi negatīvi ietekmē ģimenes atmosfēru. Bērns pats vēl nav spējīgs savākies, līdz ar to policista loma jāuzņemas man vai dažos gadījumos - tētim (parasti gan viņam vakaros jāstrādā). Man šī loma nepatīk, mēneša laikā nepieciešamība vaktēt mājasdarbus jau kļuvusi apnicīga - savus audzināšanas resursus vēlos virzīt citiem jautājumiem (piemēram, uzvedība, istabas sakārtošana, attiecības ar līdzcilvēkiem), nevis - darba lapu izpildei. Tāpat šis nav vienīgais bērns manā ģimenē, kam jāvelta laiks.

Mani pārsteidz, ka mācību process organizēts tā, ka bērns pats nav īsti motivēts pildīt mājasdarbus.

Skolas vecāku sapulcē tika daudz runāts par skolas kārtību, kurai mums jāpiemērojas. Mūs brīdināja, ka adaptācijas periods var būt sarežģīts. Tomēr es gribētu jautāt: kāpēc bērnam jāpiemērojas kaut kādai sistēmai?

Kāpēc nevar būt otrādi – ka sistēma piemērojas bērnam, ņemot vērā vecuma attīstības īpatnības, un attiecīgi izstrādā mācību programmu, kas ir saskanīga ar  bērna spējām un interesēm, un līdz ar to – draudzīga arī viņa vecākiem?

Protams, es zinu atbildi - tas prasītu pamatīgi revidēt esošo mācību procesu un faktiski šai skolai būtu jāmaina sava metode pašos pamatos, ko skola, protams, nedarīs.

Pamazām sāku saprast, ko nozīmē Rīgas skolu labie reitingi. Tie ir proporcionāli vecāku ieguldītajam darbam.

Ja vecākiem pašiem nav laika, tad viņi algo privātskolotājus - par šādu praksi daudz dzirdēts no vecāku klašu vecākiem. Tās ģimenes, kas to nevar atļauties, agrāk vai vēlāk no skolas aiziet. Atceros kādu anekdoti: “Ja agrāk skolā skolotāji bērniem mācīja lasīt, rakstīt un rēķināt, tad mūsdienās skolās skolotāji pārbauda, cik labi vecāki ir iemācījuši bērniem lasīt, rakstīt un rēķināt”. Tas izklausās skumji, bet atbilst pieredzei.

Pirmklasnieka mamma Jana."

Pirmklasnieka mamma ar šo vēstuli ierosināja izzināt mājas darbu tēmu plašāk, uzrunājot pedagogus, IZM darbiniekus, skolēnus Latvijā un ārpus tās. Turpmāk rakstīsim vēl par šo tēmu.

Ja vēlies dalīties ar savu pieredzi mājas darbu jautājumā, raksti mums bernistaba@lsm.lv.

11 komentāri
Anonīms lietotājs 18936
Vēstules autores rakstītais - viss patiesība. Mans bērns tagad 5.klasē, minētais process turpinās. Tikai autorei vajadzētu būt patiesai pret sevi - nevis bērns pilda mājas darbus viņas pēc, bet viņa drillē bērnu par mājas darbiem sevis pēc. Autore vēlas justies perfekta, baudīt sabiedrības, skolas cieņu par savu labo, sekmīgo bērnu. Kad es gāju skolā, lauku skolā - taisnība, vecāki maz likās zinis. Un puse klases, vairums puiku - bija nesekmīgi. Mūsdienu perfektās viena, divu bērnu mammas (arī es) nespējam to pieļaut. Mēs drillējam, visu metam malā, lai savu viduvējo, no dabas paslinko un izklaidīgo mīļpuisīti taisītu par teicamnieku. Lai mums veicas! Jo nekā cita jau īsti dzīvē nav ko darīt!
Aigars
Vai tiešām es vienīgais lasu un brīnos?! - Bērns slinks, nespēj koncentrēties, ātri zaudē uzmanību, nevar pat grāmatas salasīt nezaudējot uzmanību... tās visas ir moderno bērnu izlaišanas pazīmes. Es piekrītu, ka mājasdarbi ir nelaba prakse. Mēs paši sakam, ka darbu uz mājām nav ko nest, bet bērniem tas notiek nepārtraukti un tiek uzskatīts par normu. No šī viedokļa tas ir absurdi, un arī vecāki ne visu var un ne visu zin, bet arguments, ka bērns nespēj koncentrēties ir slimākais, ko jebkad esmu dzirdējis. Kad pats mācījos, pašam visu bija jādara un pats arī visu darīju. Gāju ar kājām no skolas 5 km (nav daudz, bet tomēr), pats skatījos kas mājās jāpilda, nevis gaidīju, kad mamma man to pateiks, pats arī pildīju, bez sarga aiz muguras un mammai prasīju vien dažas atsevišķas lietas, nevis pilnīgi visu.... Arī toreiz bija tādi, kas nepildīja mājasdarbus, bet bija daudz tādu kas pildīja un lai gan tie kas nepildīja sūdzējās, ka nesaprot un ir daudz, tomēr kaut kā lielākā daļa tika galā..
Aigars
Man aptrūkās simbolu... Tas viss sāk jau atgādināt to murgu ar tikumību skolās, kad viena mamma noraizējās, ka bērnam skolā tika stāstīts par laupītājiem un viss noveda pat pie tikumības likuma, jeb vislielākā murga Latvijas likumdošanas vēsturē.
Anonīms lietotājs 18906
tiešam pļerkstat! mana māte arī bija skolotāja. viņa naktī gulēt nevarēja, ja skolā kāds jauno vielu nebija sapratis. tagad skolā viss vienalga. stundā izskaidrots. vienam pietiek ar vienu reizi, citam vajag divas, citam visas piecas. a skolotājam maksājot tikai par vienu skaidrošanas reizi. bet visiem bērni nav vunderkindi, tapēc, ja negribi, lai bērns ir divnieku karalis, tad mācies līdz ar bērnu vai algo privātskolotāju. viss atkarīgs no maciņa biezuma.
Andris Bergkalns
Ko pļarkstāt? Skolotājas nemaz nepārbauda mājas darbus, un pēc likuma jāliek atzīme nekāda: ieskaitīts. Man tāda sajūta, ka es esmu skolotājis. Mans dēls neko skolā neapgūst, tikai skatās filmas stundās un saka, skolotāja tāda mierīga bija, jo skatījāmies filmu! Visu laiku viņu mājās te mācu! Pasniedzu katru priekšmetu!
Diāna Siliņa
Traki tas izklausās un patiesi. Esmu pati skolotāja un redzu kā audzinātāja, ka tiešām - vecāku līdzdalība bērna sekmēm ir absolūti proporcionāla atzīmēm. Ja vecāks skatās līdzi un ir gatavs līdzēt kā var, tad rezultāts ir, bet ja nē - tad bērns atduras pie pirmajām neskaidrībām vai kādu līdzekļu trūkuma un padodas bez rezultāta. Pati mācu mūziku un ļoti cenšos neko mājās neuzdot, lielā mērā tieši tāpēc, ka zinu, cik daudz visa kā cita bērniem ir mājās jādara. Bet man jāatzīst, ka reiz pie meitas skolotājas kādā 3.klasē gan aizdevos, jo viņa bija pasākusi uzdot "projektus" mājās. Tas nozīmēja, ka bērns atnāk mājās un saka - mammu, man vajag visu par Zemgali. Ko mamma? Sēžas pie datora un mēģina uzminēt, ko tur "visu" varētu vajadzēt un tad mammas savā starpā sacenšas, kura smukāku sataisījusi to darbiņu. Aprakstīju skolotājai realitāti un tādi darbi beidzās. Tā, ka reizēm ir runāt vērts.
Austris Butāns
Viss slēpjas audzināšanā - tas, ka vecāki pilda mājas darbus, lai bērns nebūtu nesekmīgs parāda tikai problēmu. Pildot bērna mājas darbus tiek nodarīts pāri tikai pašam bērnam, jo viņs tiek apdalīts. Viņam ir jācenšās un jāpilda - tas ne kas, ka mājas darbs būs ne līdz galam pareizs. Galvenais ir pildīt pašam un mācīties arī kļūdīties. Skolotāja gan jau ir pilnā pārliecībā, ka viss ir kārtībā, ja jau viņai tiek vesti uz skolu perfekti mājas darbi viņa domā, ka bērni malači. Ja visa klase atnestu mājas darbus, kurus pildījuši paši skolēni (kļūdainus un neprecīzus), tad skolotāja saprastu, ka kaut kas nav labi. Nu un ka bērnam kaut kas nepadodas un ir tā nesekmīgā atzīme kādā priekšmetā? Katrs cilvēks ir savādāks un katram padodas, kas cits. Pamati ir jāzin bet nevajag visās jomās vienmēr būt izcilniekam - tas ir arī runājot par dzīvi ne tikai par skolu. Vajag attīstīt to, kas padodas. Izglītības sistēma ir novecojusi, bet pildot bērna mājas darbus, tiek atbalstīta šī sistēma.
Andris Bergkalns
Pilnībā piekrītu. Latvijā ar izglītību ir šķērsām! Skolotājiem jāpakļaujas sistēmām no augšas, un skolēniem- tāpat. Senāk tā saucamajos" krievu laikos" nekas tāds nebija. Atnācu mājās un pildīju pats mājas darbus. Vecāki ne mācēja, ne gribēja, ne arī laika tam bija, jo jāstrādā, jāpelna iztika. Tagad esmu jau izmācījies līdz 8. klasei. Drīz jau skolu būšu pabeidzis kopā ar dēlu.Lieki priekšmeti kā vizuālā māksla līdz 9.klasei un sociālās zinības ir jālikvidē!
Anija Jansone
Raksta omīte. Nekādi nesaprotu to, ka bērns neuzmanīgs, negrib neko darīt mājās u.t.t. Gāju uz skolu no 1. klases līdz 11. klasei 5 km turp un 5 km atpakaļ katru dienu jebkuros laika apstākļos gan pa dubļiem gan pa sniegu. Neviens mājās nepievērsa uzmanību manām mācībām. Par visu biju atbildīga pati un mācījos ar prieku, jo viss interesēja. Savam bērnam tikai pirmajā klasē pārbaudīju vakarā vai izpildīti mājas darbi. Tālāk jau pats atbildīgi pret to izturējās, bet vidusskolas laikā jau pēc savas iniciatīvas pastiprināti apguva svešvalodas, tajā skaitā otru svešvalodu papildus skolas programmai. Vēlāk austskolas svešvalodās vairākās ārvalstīs. Viss pēc savas vēlmes un ar lielu interesi mācīties. Vai tā bērnu nevēlēšanās kaut ko darīt un intereses trūkums kaut ko jaunu izzināt un apgūt, nav īstenībā lutināšanas rezultāts ģimenē, kad mamma visu izdara bērna vietā, rezultātā iznīcinot interesi apgūt zināšanas.
Adnil2you
Aha, un, ja atnesa mājās sliktu, tēvs ar ādas siksnu nopēra tā, ka āda no muguras atlēca. Ļoti motivēti... Jo šodien skolēnam jāmācās nevis zināšanu pēc, bet gan atzīmes pēc. Nevis tāpēc, ka iekšēji to vajag, bet tāpēc, ka sabiedrība to prasa. Nevis, lai paplašinātu savu prātu, bet lai iekļūtu augstskolā X Tāpēc, omīt, nevajag 'kad es augu' stāstiņus - tā laika bērni bija tajā laikā, šodienas bērni ir šodien. Vai viņi ir sliktāki???
Anonīms lietotājs 18906
esi sveicināta klubiņā! mīļā, tā ir tikai pirmā klase! vēlāk nāks ķīmija, fizika, ģeometrija. un visu tu apgūsi, ja negribēsi, lai tavs bērns ir nesekmīgs. vecāki ir universālie skolotāji. to tev der ielāgot! un, jo vairāk tev bērnu, jo labāk apgūsi un atkārtosi skolas vielu. un ne jau tikai prestižajās skolās bērnus māca vecāki. to dara jebkurš vecāks, jebkurā skolā.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti