Laiku pa laikam iespējams lasīt vecāku pārdomas par literatūru, animācijas filmām, izrādēm, kuras domātas bērnu auditorijai, bet kāds vai vairāki tēli vai attēlotie notikumi liek šaubīties, vai darbs tiešām domāts bērniem. Viens no tādiem ir Karlsons - Astrīdas Lindgrēnas radītais tēls.
Karlsons, kurš dzīvo uz jumta, pie mums ir zināms un iemīļots tēls. Karlsons ir neparasts, jautrs, kā pats saka – vīrietis labākajos gados. Viņš sadraudzējas ar Brālīti – paklausīgu, kautrīgu, klusu, labsirdīgu zēnu, kurš jūtas vientuļi un sapņo par savu sunīti.
Karlsons savirpuļo Brālīša ierasto un vienmuļo dzīvi, pietiekami apaļīgais vīrietis labākajos gados prot lieliski likt lietā savas manipulatora prasmes, iedrošinot kautrīgo Brālīti uz dažādiem neprātīgiem darbiem – staigāt pa jumtiem, mānīties, melot.
Šī tikšanās zēna dzīvi pārvērš nebijušā piedzīvojumā. “Es gribu priecāties, citādi nepiedalos,” saka Karlsons. Kuram gan negribētos priecīgu iedomu draugu?
Kas bērniem būtu jāzina par Karlsonu?
Inguna tagad ir trīs bērnu mamma un uzskata, ka bērnam, kurš lasa grāmatu par Karlsonu, būtu nepieciešama paskaidrojoša saruna par šo darbu. Jau bērnībā, lasot grāmatu “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”, Inguna sapratusi, ka darīšana ir ar vislielāko egoistu pasaulē, kurš “ar savām mazajām roķelēm grābj tik visu sev – man, man, man!”
Inguna saka, ka bērnībā šo grāmatu uztvērusi par slikto pamācību un egoisma glorificēšanu, tas bijis pretrunā ar vecāku audzināšanu par labo un ļauno, par to, ko drīkst, kas nav atļauts.
“Firziķīti apēd pats, bet kauliņu iedod Brālītim – lai iestāda. Jā, bet skatoties filozofiski – ja izaug firziķīšu koks, tad brālītis būs ieguvējs,” smejas Inguna.
Kāpēc apaļīgais, smaidīgais, priecīgais Karlsons - vīrietis labākajos gados mums ir tik simpātisks?
Jautājām padomu psiholoģei Inesei Putniecei.
Inese Putniece skaidro, ka autore lieliski parādījusi vienas personības divas daļas, tās lieliski viena otru papildina. Šie abi tēli viens bez otra nevar eksistēt. Ne velti Karlsonu redz tikai Brālītis, citiem tas nav tik viegli pamanāms.
Grāmata par Karlsonu, kurš dzīvoja uz jumta tik vilinoša lasītājiem ir tāpēc, ka uzskatāmā veidā demonstrē slikto, to, ko cilvēki parasti slēpj. Mēs esam mācīti no bērnības, ka ir sliktās īpašības, no kurām jācenšas tikt vaļā. Slikto nedrīkst izrādīt. Ideālais tēls ir izaicinājums ikvienam, ir grūti pieņemt, ka neesi ideāls. Katram gribas redzēt pašam sevi labāku, ne tikai citiem labāku rādīt.
Karlsons, atšķirībā no paklausīgā Brālīša, drīkst atklāti darīt to, ko vēlas - būt egoistisks, gūt savu labumu.
Rakstniece Lindgrēna kārtīgajam un paklausīgajam Brālītim ir devusi iedomu tēlu, kurš atļaujas darīt to, ko Brālītis nekad nedarītu.
Psiholoģe saka, ka autore lieliski pratusi parādīt, ka cilvēkā ir ne tikai pozitīvas, bet arī negatīvas iezīmes.
Brālītis tiek uzskatīts par ideālu bērnu – paklausīgs, izpildīgs, kluss un jauks, tādu bērnu varētu vēlēties katra ģimene. Tomēr jāatceras, ka katrā cilvēkā ir arī sliktās īpašības, tā tas dabā ir. Inese Putniece saka, ka
empātiskiem vecākiem, redzot, ka ģimenē aug kārtīgs, paklausīgs, izpildīgs “brālītis”, būtu pamats sākt raizēties, vai ar bērnu viss ir kārtībā.
Var gadīties, ka ļoti kārtīgs bērns ir stingri audzināts, neuzdrošinoties izrādīt savas slēptās domas un vēlmes, tās paturot sevī, sabiedrībai rādot to rakstura pusi, kādu tā akceptē par labu un pieņemamu. Iespējams, ka paklausīgajiem bērniem arī ir savi Karlsoni, kas dzīvo uz jumta un atļaujas darīt to, ko paklausīgi un kārtīgi bērni neuzdrošinās.
