"Disciplinēt pēc savas būtības nozīmē mācīt; tas nav sods, tā nav kontrole vai vēlmju ierobežošana, bet tā ir mācīšana. Mēs mācām bērniem, kā uzvedamies šajā pasaulē, kā dzīvojam, kā risinām dažādas situācijas, kā iegūstam vēlamo, vai tieši pretēji – kā panākam, ka jādara kaut kas nevēlams un kā vieglāk ar to tikt galā. Tas ir mācību process," uzsvēra Aspere.
Vecākiem ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērns iemācās un ievēro noteikumus, taču tikpat svarīgi tas ir pašiem bērniem, lai viņi spētu iekļauties apkārtējā vidē. Psiholoģe skaidroja, ka vispirms bērni mācās no vides, kurā atrodas, un no cilvēkiem, kas viņiem ir apkārt.
"Bērna uzvedība veidojas, izejot no tā, ko viņš redz, – viņš pamēģina, viņš paeksperimentē. Vai konkrētā uzvedība turpināsies vai ne, tas būs atkarīgs no tā, kādas sekas šai uzvedībai viņš piedzīvos.
Ja viņš savai uzvedībai, lai sasniegtu kaut ko vēlamu, piedzīvo pozitīvas sekas, piemēram, viņš, ienākot lielveikalā, krīt gar zemi un to mantu vai saldumiņu iegūst, tas ir liels risks, ka, atkārtojoties vēlreiz šādai uzvedībai, tā turpināsies kā ieradums," norādīja Aspere.
Viņa atklāja, ka pietiek vien ar trīs veiksmīgiem piegājieniem, kad bērns ar savu uzvedību iegūst to, ko vēlas, lai tas izveidotos par ieradumu, un psiholoģijā reversas funkcijas nav – iemācīto no atmiņas izdzēst nav iespējams.
"Tas, kas ir iemācīts, nekur nepazūd.
Ar laiku iemācāmies jaunus komunikācijas modeļus, iemācāmies risināt, iesaistīties, diskutēt, bet tas, kas ir iemācīts bērnībā, nekur nepazūd, un kaut kādās krīzes situācijas tas var likt par sevi manīt," skaidroja Aspere.
No pozitīvās disciplinēšanas viedokļa krīzes situācijās, kad bērns uzvedas tā, kā nav pieļaujams, vislabākais risinājums būtu vispirms novērst viņa uzmanību uz ko citu, ieteica centra "Dardedze" psiholoģe Sindija Dziedātāja.
"Piemēram, ja viņš ir ļoti ieciklējies, ka viņš ļoti grib to konkrēto mantu, mēs varam, pirmkārt, novērst uzmanību tā gudri, lēnām no tās mantas. Varbūt ir kaut kas cits interesants, kāds cilvēks pazīstams nāk garām. Novērst uzmanību ir ātrākais risinājums. Nākamais solis būtu, kad krīze ir novērsta, mēs tam bērnam izstāstām, kāpēc to mantu nevaram pirkt," norādīja Dziedātāja.
Skaidrs, ka ne visi bērni būs gatavi tūlīt pakļauties un pieņemt vecāku paskaidrojumus. Tad vecākiem svarīgi bērnam būt klātesošiem un palīdzēt izskaidrot emocijas, ko viņš jūt.
"Kad viņam ir tās negatīvās emocijas, mēs esam ar to bērnu kopā, mēs saprotam, ka tas ir liels pārdzīvojums, mēs arī varam to paust. Kas ir ļoti būtiski vispār disciplinēšanas pamatā, ka mēs nosaucam to emociju – es redzu, ka tu esi dusmīgs, ka mēs nevaram šodien nopirkt to mantu. Tā ir pirmā sasaiste bērnam, kad viņš saprot, ko viņš izjūt.
Jo vecāks konsekventāk paskaidro to izjūtu, ko bērns jūt konkrētajā situācijā, jo viņam ir vieglāk pēc tam to pārvarēt," uzsvēra Dziedātāja.
Četru bērnu mamma un atbalsta centra "Tilts" darbiniece Lilija Geža piebilda, ka ļoti svarīgi pirms bērna uzvedības korekcijas ir izveidot saikni ar viņu un emocijām, kuras viņš tobrīd pārdzīvo. Angliski to apzīmē ar terminu "connection before correction".
"Mēs sākam ar bērnu runāt, pirmkārt, paši mierīgi, un mēs sākam runāt, veidojot emocionālo saikni, nevis uzreiz sodot. Tad tas tālākais ir tas, ka mēs sākam skaidrojošo daļu," norādīja Geža.
Viņa uzsvēra, ka aiz katras bērna uzvedības slēpjas vajadzība. Ja vecāks izjūt un saprot, kāda ir konkrētā vajadzība, tad to var piepildīt, nereaģējot uz konkrēto vēlmi un uzvedību. Ja bērna vajadzība ir dabūt kaut ko veikalā, piedalīties iepirkšanās procesā, nav vajadzīgs pirkt konkrēto mantu, varbūt var piedāvāt viņam izvēlēties kādu saldumu vai pārtikas produktu, kas garšo, ļaut to pašam nest rociņās līdz kasei.
"Protams, ka tas nav viegli.
Man, piemēram, ir četri bērni, un katrs ir savā raksturā. Bērniņiem ir ļoti dažādi raksturi, ar vienu tas strādās ātrāk, ar otru lēnāk, bet ir ļoti būtiski jebkurā situācijā, kad veicam korekciju bērna uzvedībā, atcerēties to, ka, pirmkārt, viņam ir kāda vajadzība, kāpēc viņš šādi izturas, un, otrkārt, veidot šo saikni ar viņu – es viņu disciplinēju nevis ar mērķi sodīt, bet gan iemācīt smadzenēm jaunu funkciju, ka šādi darīt nav korekti," skaidroja Geža.
